Viss ir zils

Labi, ka ne uz ledus, jo ledus ir aukstuma un cietsirdības simbols. Man pretī lūkojās aizdomīgs kaķis. Iespējams, ka tas biju es. Pat ļoti iespējams un ļoti jauki, jo nu es vairs nebiju viens, bet gan divi. Varbūt arī trīs, taču trešo nekur neredzēja. Neredzēju, jo skatījos ar acīm, tāpēc aizvēru acis, nomiru, pavadīju miljoniem gadu bezkrāsainā tukšumā ar izslēgtu pulksteni, atvēru acis un piedzimu kā gandrīz nobriedis vīrietis ar divdesmit gadus un piecpadsmit sekundes ilgām atmiņām.Man pretī lūkojās aizdomīgs kaķis. Tas biju es. Es un es – mēs sākām iet pa sniegu."Mēs esam absolūti vienādi," es teicu no kaķa mutes, un es ar gandrīz nobrieduša jaunekļa muti piekritu.Tā bija tik jauka un pacilāta sajūta manās abās sirdīs, kuru baudīju, ejot blakus sev. Tad pazuda astoņas stundas, un saule bija zem kājām. Mākoņi bija aizpūsti, un es redzēju planētas. Bet nepietika tās redzēt, man vajadzēja tās turēt rokās kā tenisa bumbiņas, tāpēc ielēcu sev klēpī, aizturēju elpu un sāku lidot uz planētām. Tukšums man netraucēja, es izspraucos tam cauri. Diemžēl šeit nevarēja runāt, tāpēc mutes klusēja, bet es domāju – vai tiešām visi, kas grib lidot bez spārniem, ir tikpat nelaimīgi  kā tie, kas aizlido līdz saulei. Pie saules taču vairs nav ēnu. Jā, cilvēki ir centušies mani ārstēt un pierādīt kaut kā normālību, taču viņu kapam uzraksts būs kā viņi paši – ar gramatikas kļūdām. Jo, iespējams, ka kapa nemaz nav.Biju atlidojis pie planētas. Šeit nebija skābekļa, taču plaušas cilājās. Es ar sevi klēpī stāvēju gaisā, simts metrus no planētas, un man priekšā spīdēja zilums. Atgāzu abas galvas – zilumam pāri nespēju redzēt. Uz leju tas pats. Planēta bija zila, un es stāvēju pie viņas. Reiz biju uz kino ar meiteni un redzēju filmu. Mākslas vidū smējos, beigās raudāju, pie izejas skūpstījos, aizvedu uz kafejnīcu, atvadījos, noskūpstīju vēlreiz un sapratu, ka neesmu redzējis nevienu planētu. Tāpēc es izvēlējos nomirt, piedzimt un būt divi, jo tagad man bija planēta ko elpot. Tā nebija skaista, jo tā pa īsto skaistuma nemaz nav, toties tai bija jūtas. Planētas ir kā cilvēki, tikai viņas necenšas domāt. Planētas zina, ka ir tikai uzburtas uz lineāla virsmas. Bet nu es esmu pieskāries tām. Bet tikai tagad. Iepriekš taču es pats nespēju novērot atšķirību starp īsu un garu centimetru. Tāpat man likās, ka katram logam ir platums un garums. Nomirstot mēs vienmēr kaut ko saplēšam un piedzimstot cenšamies labot. Es izsitu stiklu logam, lai spētu izkāpt tam cauri. Tur, trešajā loga pusē, logam centimetru vairs nebija. Lielāks un mazāks – tas ne vien neko nenozīmēja, bet tas vienkārši neeksistēja."Planēta nestāv," noteicu, un es piekritu. Bija, ir un būs. Vārdi, kas apzīmē trīs valodas likumus. Es ar abām savām daļām biju loga otrā pusē un redzēju, ka jābūt bija, ir un būs, un stāv. Pirmos trīs lieto, kad atrodies uz lineāla centimetriem, ceturto - brīdī, kad izmanto lineālu un nomērī pasauli. Es atkal lidoju, mani gaidīja zvaigznes. Es elpoju tās kā gaisu, redzēju mirdzumu, ko valoda sevī neietver, un dzīvoju skaistāko iespējamo cilvēka un kaķa dzīvi. Taču tad man ienesa pusdienas. Nācās ātri traukties atpakaļ, pārvarēt desmitiem kilometru sekundē, jo tā sauca pienākums un izsalkums.Bļodiņā bija vistas zupa. Nekā priekš kaķa. Bet kurš muļķis gan nemīl sevi tik ļoti, lai atteiktos no ēdiena? Es mīlēju sevi un piepildīju abus kuņģus. Ar kaķa kuņģi, protams, gāja grūtāk."Mēs esam absolūti vienādi," teicu, un man atlika piekrist. Tas nozīmēja, ka vienam jāmirst. Daba neatbalsta divu identisku objektu eksistenci, un tajos brīžos, kad biju miris, man piemita spēja izlauzt no lineāla abas veseluma daļas. Tad zemapziņa redzēja, cik precīzas kopijas es esmu radījis."Kurš?""Vienalga.""Monētu?"„Man nav.”„Tad uz pirkstiem.”Izlozējām. Es vinnēju, bet diemžēl arī zaudēju. Tiešām žēl, ņemot vērā, cik tomēr nesen es piedzimu. „Bet varbūt...”„Nē. Viens nedrīkst būt divi.”Kājas bija sniegā, tāpēc sala. Pa labi un kreisi bija ledus mūris. Ledus ir aukstuma un cietsirdības simbols, tāpēc nezinu, kādēļ tas novietots šeit. Virs ledus bija parastas debesis, kuras papildināja arī sarkanais un dzeltenais. Reiz es biju runājis arī ar citiem cilvēkiem, ne tikai ar sevi. Tas bija jauki. Es mācījos arī lasīt viņu papīra domas – trauslas kā papīrs tās arī bija. Tikai daži redzēja planētas, un viņi visi bija netālu no manis, aiz aukstuma sienas un zem trīskrāsainām debesīm, blakus palātās. Droši vien viņi arī nebija viens, bet gan kas cits. Varbūt puse, varbūt trīs – visi nevar būt divi kā es. Pat es nevaru pārāk ilgi būt dubultā.Iespējams, mana vieta ir virs sniega. Diemžēl es to nelemju. Es pat nelemju pār saviem ķermeņiem. Ikreiz, kad piedzimstu, es tos sajūtu, bet ar katru reizi grūtāk noticēt, ka tie ir mani ķermeņi. Tie nepieder man. Tieši tā kā tagad – es ielecu savā klēpī un apgriezu sev kaklu, lai nomirtu bez specefektiem. Vai tas bija mans ķermenis? Tā bija asiņainu muskuļu čupa, kas bija palikusi manās rokās. Smieklīgi. Manās rokās. Kā lai es zinu, kam šīs rokas pieder un kurš viņas rausta uz augšu un leju? Kaķa vairs nebija, bet joprojām jutu, ka esmu divi. Nekas neparasts – citi cilvēki jūt, ka ir viens un nesatraucas par to. Uzskatu brīvība ir mūsdienu pasaule. Bet cik brīvi gan būtu uzskati, ja par tiem nošautu? Ja nošautu par domu, ka kapa nemaz nav? Ja par vēlmi atrast sievu, rīklē ietriektos divus īsus centimetrus garš metāliņš? Es izvēlos planētas, jo tās iespējams elpot.Aizvēru acis. Šoreiz nenomiru. Šoreiz tas bija pienākums, nerakstīts līgums, kuru parakstīja bez manis. Ienāca cilvēks ledus tērpā, kurš nebiju es. Viņš man iedūra un aizgāja. Cilvēkam ledus tērpā ir vienalga. Ja viņam nebūtu vienalga, tad viņam būtu bail, tāpēc nav par ko viņu vainot. Jāvaino mani, jo neizrādu cieņu. Es tikai lidoju. Man neeksistē nekas cits, kā vien es un zilā planēta, jo viss pārējais ir manā galvā. Atmiņas. Viss dzīvais ir vienīgi atmiņas, jo es piedzimstu ik pēc sekundes. Zilā planēta. Manu skaisto vājprāt, es tevi elpoju!