Atrautība no īstenības, kādā turpina sevi iežūžot varas partijas, ir satriecoša. Tā man atgādina kompartijas mistifikācijas. Arī viņi patiešām ticēja, ka Atmoda nav nekas cits, kā imperiālistu pakalpiņu inspirēta tautas musināšana. Ticēja, ticēja, kamēr “aizticējās” līdz vēstures mēslainei. Citēšu kādu fragmentiņu no PSKP CK lēmuma, ko tā pieņēma pēc 1989.gada 23.augusta Baltijas ceļa: “Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Ja viņiem izdotos sasniegt savu mērķus, to sekas tautām varētu būt katastrofālas”. Nu, vai neizklausās pēc tām apokaliptiskajām ainām, kuras šodien zīmē augstas valsts amatpersonas? Tiek piesaukti gan sveši naidīgi spēki, gan pūsts un vaimanāts par nabaga muļķa vēlētājiem, kuri taču neko nejēdz no politikas un kurus nu grūž postā tie, kas grozījumus atbalsta.
Arī Daudzes draudīgais zvans Marinai Kosteņeckai, lai rakstnieci norātu, ir no tām pašām kompartijas “zvana tiesībām”. Līdzīgi Daudze izdarījās arī šodienas ārkārtas sēdē. Viņš, labi zinot, ka Prezidijā un frakciju padomē viņam ir vairākums, nodrošinājās ar debašu aizliegumu. Mēs, desmit deputāti gan prasījām plenārsēdē balsojumu par debašu atļaušanu, taču Daudze pat neieslēdza mikrofonu un sēdi slēdza. Kaut ko tādu Saeima vēl nebija piedzīvojusi!
Šodien Valsts prezidents uzrunāja Saeimu. Teica pareizus vārdus. Apelēja pie deputātiem, tos aicinot sadzirdēt tautas balsi. Mudināja ķerties pie Satversmes grozījumu izstrādes. Strādāt raiti un darbu pabeigt līdz rudens sesijas beigām. Nebija vēl Prezidents Saeimas namu atstājis, kad valdošie jau ņēmās klāstīt, ka grozījumi nav vis tik vienkārši izstrādājami. Tur būšot vajadzīgi mēneši, varbūt pat gadi. Un kur tad vēl konferences un apspriešanās ar tautu. It kā 2.augustā tā jau nebūtu notikusi!
Žēl man Prezidenta. Viņš ir pārāk labticīgs, cerēdams, ka šīs Saeimas valdošā koalīcija patiesi vēlas šādus grozījumus pieņemt. Esmu arī vīlusies. Pēc Konstitucionālo tiesību komisijas darbības daudzu mēnešu garumā Prezidentam tā arī nav sava likuma projekta par Satversmes grozījumiem, ko iesniegt Saeimā. Tad Prezidenta vārdiem būtu daudz lielāks spēks nekā kārtējai vēstulei, kurā vispārīgā formā izklāstīts viņa skatījums uz grozījumiem. Lai deputātus pasteidzinātu, Prezidenta rīcībā gan vēl ir tik iedarbīgs instruments, kā lēmums ierosināt Saeimas atlaišanu. Gribētos cerēt, ka viņš būs gatavs to izmantot.