Laikā, kad tradicionālās, darbietilpīgās grafikas tehnikas arvien vairāk nomaina digitālie paņēmieni, kuri ļauj vieglāk sasniegt jebkādus efektus, un grafikā specializējušies jauni mākslinieki visbiežāk ķeras pie dažādām autortehnikām, video, animācijām un multimediju risinājumiem, Guntara Sietiņa mecotintu plastiski reālā, taču kopumā fantastiskā pasaule viņu padara par īstu vietējo klasiķi un nozares fanātiķi. Tomēr bez tehnoloģijām, kas jaunākas par samtaini tumšo dobspiedes metodi, arī šeit neiztikt – tās lietotas gan kā palīglīdzekļi, gan pat kā saturiski elementi (par to nedaudz vēlāk).
Guntara Sietiņa darbos, kas ļoti nosacīti pieskaitāmi klusās dabas žanram, iepriekš redzēti gan kastaņi (Kastaņi IV, 2002), gan sausas lapas, burzītas sloksnes un papīra žūkšņi (cikli Atspulgi, 1993–1996, un Levitācija, 1995–2000; Vēstules, 2002) un, protams, iecienītās spoguļlodes, ko var tradicionāli tulkot kā visuma un pretstatu vienības simbolus. Tās parādās jau 80. gados, balansējot savu asti rijošās čūskas – ēģiptiešu bezgalības simbola Uroborosa – līkumā (Līdzsvars, 1987).
Neiespējamā realitāte
Jaunākā izstāde dod pārskatu par pēdējiem gadiem (2011–2017), tehnoloģiski papildinot mecotintu ar akvatintas un sausās adatas lietojumu. Spoguļlodes gan nav vienīgie objekti Guntara Sietiņa uzmanības laukā; izstādē, kas izkliedēta trijās telpās muzeja ceturtajā stāvā, ir arī pārogļotas koksnes un (sprādziena?) dūmu mutuļu draudīgie tuvplāni (Uguns siena, 2012) un supremātismu atgādinošas ģeometriskas figūras (Divi kvadrāti, Melns un sarkans, 2013), kurās arī var nolasīt kādas briesmu asociācijas – deguma pēdas melnajā un asins toni sarkanajā. Nav aizmirsta arī filigrānu burzījumu izpēte miniatūros formātos, tomēr dominē spoguļbumbu fascinācija kopā ar bezgalības zīmi un neskaitāmām rakstzīmēm – burtu un ciparu salikumiem, kas rada mazliet konceptuālistisku, mazliet maģiski ezoterisku piesitienu.
Nosaukums Riņķa kvadratūra anotācijā skaidrots kā neiespējamā realitāte, kas "šķiet reālāka par reālo, tomēr ir reālā un ireālā apvienojums". Kontrasts starp fotoreālistiski taustāmiem priekšmetiem un netveramu vidi, kas visbiežāk līdzinās Visuma bezgalībai, patiesi ir Sietiņam ļoti tipisks un izpaužas arī jaunākajā skatē. Darbos no cikliem Rakstzīmes un Raksti lodītes lielākoties atrodas uz perspektīvistiskas plaknes; tā izgaist savveida kosmiskā tumsā, kas aizņem darbu augšējo daļu. It kā tieši redzamie burti ir spoguļattēlā, savukārt īsto lasāmo veidolu tie iegūst tikai apvērsumā – uz spoguļbumbu virsmām. Fotofiksācija kā iluzoro efektu sasniegšanas līdzeklis ir nojaušama, savukārt datorprogrammas izmantojums zīmju rakstu salikšanai jau ir krietni apslēptāks triks.
Atspulgi bez autora
Kā atzīst pats Guntars Sietiņš, viņu interesē pasaulslavenā holandiešu grafiķa, vizuālu mīklu un matemātisku struktūru atainotāja Mauritsa Kornēlisa Ešera māksla, un paralēles no spoguļbumbu aspekta patiešām nevar nemanīt. Taču ir arī būtiskas atšķirības – Ešeram lodē atspoguļotā pasaule bija drīzāk tikai viens no interešu lokiem; iespējams, daudz vairāk populāri un izvērsti ir viņa telpiski neiespējamie arhitektūras objekti un mozaīkveida struktūras, kurās katrs elements ir reizē gan figūra, gan fons. Savukārt Guntars Sietiņš šo spoguļlodes tēmu ir izvērsis un paplašinājis neskaitāmās noslēpumainās variācijās, attīstot tādu kā netiešo pasaules tvērumu, kurā var saskatīt, iespējams, vairāk, nekā skatoties uz pašu realitāti. Mākslinieks stāsta: "Tā tēma – spoguļlode – mani ir nodarbinājusi krietni sen. Spoguļlodē ir redzams mūsu apkārtējās pasaules atspulgs 360 grādos. Un lodē, ja skatās uz atspulgu, var saskatīt vissīkākās detaļas." (www.lsm.lv)
Vēl viena atšķirība no Ešera – viņa populārajā darbā Roka ar spoguļlodi (1935) mākslinieks attēlojis arī pats sevi, taču Guntara Sietiņa portretu nav ne uz vienas no lodēm, tikai ainaviski vai interjera motīvi. Tas ir nepārprotams manipulācijas efekts, jo darbā ar reālām lodītēm un fotofiksāciju autora attēls ir neizbēgams.
Aplūkojot šos perfekti iluzori izstrādātos objektus, var rasties priekšstats par kādu saturiski dziļu, mīklainu vēstījumu, kas īpaši skaidrs nekļūst; atliek vērojums un pārdomas par fundamentāli apslēpto un neizzināmo pasaules uzbūvē. Tomēr darbu uztverei var noderēt papildinformācija, kas nav vienkārši vizuāli nolasāma un kuras nav arī darbu komentāros. Piemēram, fakts, ka darbā Melnais aplis_2 (2014) kvadrāts ir aizpildīts ar apļa attēla konvertējumu rakstzīmēs, ko veikusi kodēšanas datorprogramma, vai ka ciparu kombinācija muzeja logailas atvērumā, uz kuras novietota arī viena pavisam īsta spoguļlodīte, ir konkrētās vietas GPS koordinātas (par to mākslinieks stāsta intervijā arterritory.com). Šis atraktīvais redīmeids līdzās tā attēlam, kurā spoguļojas tas pats muzeja interjers, ļauj apmeklētājam salūkot (un nofotografēt) arī pašportretu, proti, trūkstošā mākslinieka vietā ieliekot sevi kā skatītāju – uztvērēju un interpretētāju, bez kura līdzdalības nevar notikt arī mākslas darbs.
* LMA Mākslas vēstures institūts
Guntars Sietiņš
Izstāde Riņķa kvadratūra
LNMM līdz 30. aprīlim