Bet uzskatu par pienākumu sev un lasītājiem atbildēt uz jautājumu – ko es vēl arvien daru redakcijā, kuru N. Ločmele nosaukusi par tukšu čaulu.Es domāju, ka ir svarīgi atcerēties – konfliktā vienmēr vainojamas ir abas puses. Arī šajā.Aleksandram Tralmakam ir jāpārmet galvenokārt divas lietas – viņa pīšanās melos par laikraksta īpašniekiem un veids, kā vadībai bija jāpamet telpas. Kaut gan banku sektorā un citur tā ir ierasta prakse šādi uzmanīt darbiniekus, kas pārtrauc darba attiecības, tieši te uzskatāmi tika pārkāptas tās _Dienas_ vērtības, par kurām runā atlūgumus iesniegušie. Būtu pieticis, ja pēc notikušā A. Tralmaks publiski un personiski atvainotos. Kratīt ar pirkstu juristiem pēc izdarītā vairs nav jēgas, bet atvainoties tagad jau ir nokavēts.Savukārt avīzes bijušajai vadībai jāparmet konflikta apzināta eskalēšana. Sākotnējais piedāvājums nopirkt avīzi no A. Tralmaka pārauga spiedienā, kura rezultāts ir šodiena – ja avīze netiks mums pārdota, būs skandāls un tukši darba galdi. Tāpēc var uzskatīt, ka pati laikraksta vadība piedalījās _Dienas_ iznīcināšanā. Es tajā nevēlējos piedalīties. Tāpēc te vēl joprojām strādāju.Es domāju, ka bijušie kolēģi varēja izmantot citas iespējas, kurām redakcijā būtu lielāks atbalsts. Un viena no radikālajām formām ir streiks, kur varēja pieprasīt saprātīgu izdevumu samazinājumu, kas neapdraudētu kvalitatīvu žurnālistiku. Šāda iespēja kādā brīdī apsvērta, bet bija uzskats, ka tad būtu cietuši lasītāji. Toties šobrīd cietuši ir gan lasītāji, gan arī tie žurnālisti, kuriem nācās aiziet un tie žurnālisti, kuriem nākas palikt.Tā kā vismaz pagaidām visi piektdienas cīņas dalībnieki ir zaudētāji. Vienīgie ieguvēji ir zviedri, kuri jūlijā vieglu sirdi nospļāvās par šo uzņēmumu un no tā atkratījās. Vai tāds bija visu iesaistīto pušu mērķis?Taču A. Tralmakam ir iespēja. Pēdējā iespēja ir atrast laikrakstam galveno redaktoru, kam uzticētos sabiedrība un žurnālisti. Domāju, ka daudzi, kuri te sēž, gaida šo lēmumu un šo personu.Vai šādu cilvēku iespējams atrast? Es domāju, ka jā. Tāpēc, ka no _Dienas_ šajos 19 gados ir aizgājuši pietiekami daudz cilvēku, kuri nespēja pieņemt ilggadējās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes politisko kursu, kas ir pamatā _Dienas_ vērtībām. Ne tikai A. Tralmaks savulaik ir klusām izmests no _Dienas_. Tagad daudziem no viņiem varbūt ir iespēja atgriezties un pierādīt, ka ir iespējama alternatīva kvalitatīvā žurnālistika tai, kādu radīja Sarmīte Ēlerte (nepārprotiet - tas nenozīmē, ka man nav pieņemama S. Ēlertes skola, vienkārši saku, ka ir alternatīvas).Tāpēc es nešķiroju palikušos un aizgājējus. Es cienu gan tos, kas līdz pēdējam ir iestājušies par radītajām vērtībām, gan tos, kuri tic jaunām. Un Andas Burves-Rozītes atvadu vārdus, A. Tralmaka sekotājus salīdzinot ar fašistiem, cenšos nedzirdēt. Es nevienam nesekoju. Es nevienam neticu – ne bijušajai laikraksta vadībai, ne A. Tralmakam. Vienmēr ticu tikai pats sev un tāds ir mans žurnālistikas princips. Ja A. Tralmakam neizdosies atrast sabiedrībai uzticamu galveno redaktoru, tāpat tā Mūkusalas māja nogrims ar manu palīdzību vai bez. Es vienkārši būšu izmantojis iespēju uz grimstošā kuģa noturēties līdz pēdējam brīdim, lai nenosaltu aukstajā Latvijas ekonomikas sasaldētajā ūdenī.
P.S. Es aicinu arī citus savus kolēģus Dienā skaidrot lasītājiem, kāpēc viņi izvēlējušies palikt.