Arī pēc ilgstošas un diezgan ciešas saskarsmes ar Džemmu Skulmi, veidojot pēdējās sešas viņas personālizstādes, kur katrā bija jauni darbi, savukārt divas – Krāsas garša (2016) Dubultos un Mākoņgabali (2018) Valmierā – bija jaundarbu ekspozīcijas, noslēpums paliek. Džemma Skulme dzīvoja ar neizsīkstošu radošo enerģiju. Pat būdama slimnīcā, pēc smagām operācijām un guļoša, viņa raudzījās uz visu kā uz glezniecības materiālu – uz procedūrām (arī visnepatīkamākajām), uz apkārtni, uz savām izjūtām, ko prata režisēt un just sakarības.
Džemma nevairījās likt sevi komiskās un traģikomiskās lomās. Viņa ar azartu iztēlojās. "Ha-ha-ha" ar kāpjošu intonāciju. Un gleznoja ar vārdiem. "Mans lielums ir manā mazumā," viņa saka. "Kaut kas tevī saka, ka tas viss (negatīvais) ir nieki." Es apbrīnoju Džemmu.
Pateicos liktenim. Dziļi skumstu.
Kad 2008. gadā es pirmoreiz ieraudzīju Modeļus – mazās, košās Džemmas Skulmes gleznas ar bērnišķīgi stilizētajām figūrām –, tās saviļņoja mani tik ļoti, ka tikai kritiķa instinkts ļāva turēties pretī pārspīlētām uzslavām. Turklāt tad jau es pati, tā teikt, droši stāvēju uz savām kājām, un šim neodadaistiskajam pārsteigumam savienojumā ar glezniecisku virtuozitāti atradu pamatojumu. Kad pēc septiņiem gadiem fonds Mākslai vajag telpu mani aicināja veidot Džemmas retrospekciju Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, es nešaubīgi piekritu, jo gribēju ienirt Džemmas agrāko darbu aplūkošanā un savas vispārīgās zināšanas par viņas "oficiālo glezniecību" pārvērst tikpat subjektīvā attieksmē kā pret Modeļiem.
Manuprāt, pirmās "profesionālās" zināšanas par Džemmu Skulmi dzirdēju no kultūras vēstures skolotāja mūzikas vidusskolā tālajos astoņdesmitajos, viņš, kā man toreiz likās, ar lepnu uzdrošināšanos atklāja: Džemmas gleznu kolorīts patiesībā esot "dubļains". Tagad es priecātos par tik "naturālu" un "taisnu" pretinieku strīdos par moderno glezniecību, bet 1984. gadā viss bija miglā tīts. Pat tas, ka ir sākusies oficiāla perestroika, Gorbačova ēra, un katrs sevi cienošs inteliģents jutās aicināts kritizēt sistēmu. Pa gabalu raugoties, Džemma nudien labi derēja sistēmas kritikai – daudzināta Mākslinieku savienības vadītāja (1977–1992), monumentālu tematisku pasūtījumgleznu autore un tikko kļuvusi par PSRS Augstākās padomes deputāti Maskavā. Taču tikai retais zināja, ka Džemmas darbnīcā jau kādu laiku (kopš 1982. gada) top jauni formas eksperimenti – kolāžas, kuras māksliniece sauca dažādi – par Kariatīdēm, Putnubiedēkļiem un Vēstures piezīmēm –, bet kuras vieno koncepcija – izmantot to, kas ir mājās.
"Gribu, lai tās ne kā gleznas vien uztver, bet lai tās palīdz cilvēkam veidot domas. Tikai no tā, kas ir man, manā mājā, kas ir sakrāts no vectēva, ko tēvs ir krājis un es pati. Tikai tādu. Katram tā kaut kas ir – meklē un atrodi! Tāda naiva vēlme, Atmodas rosinājums. Un brīnišķīgs atradēja prieks par paņēmieniem. Tas radās, kad vēl tā kā nevarēja, bet tomēr darīja, par varītēm darīja," 2015. gada septembrī man pastāstīja Džemma.
Kolāžas tapa paralēli "tīrajai" glezniecībai no 1982. līdz 2012. gadam. Tas, ko "nevarēja, bet tomēr darīja", ir redzams gan saturā, gan formā. Šķiet, kolāžas mēdz palikt ēnā, ja tiek veidots īsais stāsts par Džemmu. Tad virsroku ņem Skulmes 60. gadu ekspresīvais reālisms ar savu atklāti eksistenciālo nostāju vai pārlaicīgās, staltās Kariatīdes. Kolāžas stāsta konkrētāk – par nojauktiem, aizmirstiem, kā arī vizionāriem tiltiem starp Latviju un pasauli, starp visos laikos un dažādās pasaules vietās izkaisīto latvisko identitāti. Biogrāfiskā līmenī kolāžas kļūst par autores "izskaidrošanos" ar sabiedrību un "atspēlēšanos" varai, kam dramatismu piešķir ārkārtīgais informācijas blīvums – kā bailes nepateikt, nepaspēt.
Kolāžu forma ir būvēta no neskaitāmiem būvķermeņiem, kas ietriecas cits citā, – dokumenti, ar roku rakstīti teksti, krāsu laukumi; katrs nāk ar savu telpu – politisko, vēsturisko, abstrakto, privāto. Šos darbus var saukt par Džemmas Skulmes neokubismu, kas savieno neskaitāmas virtuālas telpas. Tajās ir gan Džemmas vectēva Andreja Liepiņa rakstītās runas Mālpils labdarības biedrības pasākumiem XIX gadsimtā, gan Zviedrijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Pjēra Šorī 1989. gada vēstule, pašas Džemmas replikas, atziņas un pieraksti, piemēram, par Mākslinieku nama celtniecības budžetu 70. gados, Ojāra Ābola runas, Karla Feierābenda XVIII gadsimta ceļojumu apraksti, atslepenoti PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja V. Molotova 1940. gada ziņojumi, dēla Jura Dimitera gleznas, meitas Martas Skulmes dzejoļi, tēva Oto Skulmes scenogrāfijas skices, mātes Martas Skulmes Brīvības pieminekļa meti un vēl, un vēl.
Es piekrītu, ka "Džemma allaž bijusi atzīto pulkā, bet reti, gaužām reti baudījusi saprašanu" (Gundega Repše).
Kā rīkojas mākslinieks? Džemma Skulme paver durvis uz savu radošo virtuvi: "Piemēram, gleznojot ir sajūta, ka neizdodas, neizdodas un neizdosies. Bet zini, ka būs brīdis, kad izdosies. It kā ieslēdzas spēki, kas palīdz tikt galā. (..) Un tas nav tas, ko sauc par iedvesmu, jo tai brīdī tu galīgi esi pagalam. Un tieši tādēļ, ka viss ir pagalam un tu tomēr vēl turpini, – palīdz kaut kas, un tev izdodas, iznāk vēl labāk, un ir uzvara. Tās ir visdziļākās, visslepenākās, visneizskaidrojamākās radošās izjūtas." (L. Slava. Literatūra un Māksla, 30.09.1983.)
Kādu uzvaru svin mākslinieks pēc tam, kad ir bijis pagalam? Kas transformē ikdienišķu vājumu un rezignāciju lielā jūtu pacēlumā un radīšanas patosā? Vai šī uzvara ir patiesība, par kuru tik svinīgi runā viens no aizraujošākajiem mākslas rašanās tulkiem Martins Heidegers, kurš piedēvē patiesības būtībai raisīšanos uz āru un tieksmi pašai sevi statīt darinājumā? Vai šī uzvara ir radīšanas piedzīvojums – "sagaidīšana un saņemšana attiecībās ar neapslēptību"? Vai – izciestais strīds, kas uzliesmo, kad viens otram pretim nostājas strīdnieki – izgaismojums un apslēptība?
Kad Džemma Skulme 50. gados ienāca mākslā un arī vēlāk, kad nobrieda viņas stils, viena no lielākajām problēmām, kā mēs tagad teiktu, bija mākslas politiskais statuss un tās ideoloģiskā funkcija. Uz papīra māksla piederēja tautai, bet viss, kas piederēja tautai, piederēja partijai jeb varai. De facto māksla dzīvoja kā dubultaģents – sadarbojās ar institūcijām un saņēma kareivīgus pasūtījumus, kuru retoriskais mērķis a priori bija sociālisma uzvara visur. Taču darbnīcā māksla dzīvoja mākslai, pētīja un sacerēja formas konstruktīvos elementus ārpus ideoloģiskās telpas – abstrakti, kā arī brīvi mīlēja mākslu visā pasaulē un visos laikmetos.
Mūsdienu Latvijas problēma ir tā, ka padomju perioda oficiālie iepirkumi saglabā politisko statusu. Šie pasūtījumi ir zināmi. Tas projicējas uz mākslas autoriem. Laikmetīgā situācija būtu pietiekami laikmetīga, ja notiktu statusa izpēte un saprātīga dekonstrukcija. Pašreizējā pieredze rāda, ka vislielākās grūtības ir nevis atklāt varas aizmirstos un ignorētos, bet atmudžināt no varas žņaugiem "pieskaitītos". Mums būtu jārūpējas, lai mākslas darbi, ar kuru palīdzību vara rakstīja savu vēsturi, tiktu atdoti atpakaļ mākslas daudznozīmībai – arī Džemmas Skulmes darbi.
Vasarā tapušās lielās gleznas gaida izstādi, kura tiks atklāta 2020. gada 7. februārī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā bija plānota kā Džemmas Skulmes personālizstāde pēc Purvīša balvas par mūža ieguldījumu saņemšanas šogad janvārī. Tā notiks kā Džemmas Skulmes darbu pirmā personālizstāde bez pašas Džemmas vienmēr majestātiskā, šarmantā iznāciena atklāšanā.