Taču arī citas lietas un mēbeles vairāk nekā simts gadu vecajā namā, kas savulaik bijusi pagastmāja un vieta, kur skolojās Makašānu jaunā paaudze, ir Antona Rancāna roku darbs. Un tas rada namā īpašu auru, tāpat kā sievas Lūcijas, Makašānu pamatskolas direktores un Amatu vidusskolas izveidotājas, iegādātie māla podi un krūzes. Lai gan viņa jau kādu laiku ir prom no šīs pasaules, viņas klātbūtne ir joprojām jūtama. Arī Amatu vidusskola nes viņas vārdu un pie mājas savu svētību dod vīra veidotais Sargeņģelis – sievietes tēls ar bērnu rokās un pie kājām nogūlušos kaķi. Jo starp bērniem pagāja Lūcijas mūžs, bet kaķi viņai un viņas tuvajiem vienmēr bijuši nozīmīgi. To mājās ir nevis viens, bet vesels bariņš. Daudzi ienākuši citu cilvēku nonicināti un pamesti, nu te atraduši savas īstās mājas. Ja nama veidols ir Antona liels nopelns, tad tās gaisotnei savu gara pieskārienu devusi arī meita Gundega – gleznotāja un Makašānu Amatu vidusskolas direktore. Viņas krāsu prieks ir manāms visās istabās, ienākušajiem tajās acis tā vien tekalē no gleznas uz gleznu.
Dzimtas mantojums
Rancānu dzimtā, kas nāk no Nautrēnu pagasta, kokam ir īpaša vieta, jo gan vectēvs, gan tēvs bijuši galdnieki un labi amatnieki. Viņu gēns turpinās Antonā – vēl augstākā pakāpē. Jau bērnībā tas licis sevi manīt. Tā kā zēns bijis gaišu galvu, ātri aptvēris skolotāju stāstīto, tāpēc stundās atradis laiku blakus nodarbēm, tajā skaitā zīmēšanai. Viņa akvareļi, kuri tapuši uz tapešpapīra otrās puses, atdāvināti gan klases biedriem, gan skolotājiem. Ne tikai zīmulis, bet arī koks zēnam labi iegūlis rokā. Tā bija vērtīga prasme, jo laiks, kurā iekrita viņa bērnība, nebija tas pārtikušākais. Karš un pēckara gadi, kad neko nevarēja nopirkt veikalā, piespieda daudz ko darināt pašiem. Ne tikai mājsaimniecībā vajadzīgo, bet arī, piemēram, slēpes un slidas. Starp citu, Antonam tās izdevies pagatavot labāk nekā citiem, jo bija saglabājušies vecātēva instrumenti.
Ja jau tāds ķēriens bija, tad pēc vidusskolas pa taisno uz mākslas skolu? Tā vis neesot. Skolu beidzis ar ļoti labām sekmēm, tāpēc varējis izvēlēties arī citus ceļus. Uz brīdi tā kā sliecies par labu Latvijas universitātei. Bet tad nodomājis: tad taču pēc tās beigšanas būs jāstrādā par skolotāju. Tad jau labāk uz jūrskolu – tas tik aizraujoši un romantiski! Skolā gan ticis, bet jau otrajā kursā viņu atvēsinājuši, paziņojot, ka ceļojumi nebūs tālāk par Padomju Savienības šlagbomi. Jo kā nu laidīs kaut kur aiz dzelzs aizkara aizsarga dēlu! Labi, ka tāda mantojuma dēļ neticis izsūtīts, lai gan daudz jau netrūcis. Tai liktenīgajā 1949. gada 25. martā varas kalpi piecos pajūgos sabraukuši arī Rancānu mājas pagalmā. Antona mammai pastellējuši brokastis, jo, lūk, esot labi pastrādājuši. Laikam jau mammai drebēja gan rokas, taču dēls (viņam tolaik bija 11 gadi) centies neskatīties, cītīgi darbojoties ap plīts muti. Tikām mazais brālis, kam bija astoņi gadi, pamanījies pasprukt zem gultas istabā, kur svarīgie vīri sasēduši un sprieduši, ko nu iesākt. Raugi – tā tur ģimene pasprukusi un arī tā vēl. Varbūt tad šitos ņemt ciet? (Arhīvos meklējot, pēc tam atklājis, ka no Nautrēnu pagasta izmukušas pavisam 16 ģimenes, kuras bija paredzēts izvest. Tātad kāds laikus pabrīdinājis. Arī Rancāni zinājuši, ka tas var notikt, tikai nezinājuši – kad.) Tā kā nevarējuši vienoties, balsojuši – no pieciem trīs bijuši par to, ka nevest. Starp citu, 2010. gadā kādā no pasākumiem saticis vienu no tiem brašajiem komjauniešiem, kas piedalījās izvešanās un kurš arī "paviesojies" toreiz viņu mājās. Iedzēris gauži lējis asaras par to, ka, lūk, nācies to darīt, bet gribēt jau negribējis. Kā tad, nodomājis Antons Rancāns, arī "nepareizās" grāmatas, ko bija savācis no citu mājām un dedzinājis Rancānu pagalmā, pats nebūtu iznīcinājis, ja neliktu.
No jūrskolas uz mākslas skolu
Kad sapratis, ka jūras braukšana nebūs tālāk par Rīgas jūras līci, sācis apdomāt – ko darīt tālāk? Reiz, būdams Rēzeknē un iedams garām mūzikas skolai, ieraudzījis atvērtajā logā paziņu un pavaicājis, ko viņš tur dara. Gatavojoties likt eksāmenus tikko izveidotās Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē Dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Ko Antons? Ies līdzi, izmēģinās roku. Pārbaudījumus izturējis. Kad jūrskolu beidzis, sācis mācības mākslas skolā.
Ar to vēl likteņa līkloči nav bijuši galā, jo tad kļuvis aktuāls jautājums – kā izvairīties no dienesta padomju armijā? Divas reizes kaut kā izdevies izšmaukt. Taču bija skaidrs, ka ne jau mūžīgi. Viens no risinājumiem – dabūt "balto biļeti". To arī dabūjis. Tam gan bija savs pluss, bet arī savs mīnuss, jo, kad vēlāk iegādājies mašīnu, nevarējis iegūt autovadītāja tiesības. Bet ko nevarēja dabūt oficiāli, varēja par naudu. Tolaik tās netrūcis, tāpēc "balto biļeti" piesedzis ar kukuli, pasmīn Antons Rancāns, piebilstot, ka tad jau bija beidzis Mākslas akadēmijas interjera iekārtas nodaļu un saņēmis daudz pasūtījumu ar lietišķā mākslas kombināta starpniecību, jo bija labi "piešāvies strādāt ar koku".
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 19. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!