Doniceti operu Ņujorkā iestudējis viens no pieprasītākajiem drāmas teātra un kino režisoriem austrālietis Saimons Stouns. Pie diriģenta pults – itāļu maestro Rikardo Frica. Titullomu atveido amerikāņu soprāns Nadīne Sjera, viņas mīļoto Edgardo dzied bel canto zvaigzne meksikāņu tenors Havjers Kamarena.
Operas darbība no XVIII gadsimta Skotijas pārcelta uz kādu depresīvu postindustriālu mūsdienu pilsētu ASV. Režisors Saimons Stouns ir pārvērtis Metropoles operas skatuvi par "amerikāņu sapņa kapsētu" – tā ir nežēlīga vide, ko skārusi ekonomiskā krīze un balto vīriešu varas dominance. Titulvarone šajā iestudējumā cieš no opioīdu atkarības. Lučijas brālis Enriko (baritons Arturs Ručiņskis) neļauj viņai apprecēties ar Edgardo, kuru viņa mīl, un liek stāties laulībā ar daudz izdevīgāku partneri, kuru Lučija, zaudējusi saprātu, kāzu naktī brutāli nogalina.
"Lučija ir sieviete, kas cenšas izdzīvot, radīt sev nākotni un būt neatkarīga, bet apkārt valdošais patriarhāts samaļ viņu putekļos," uzsver Saimons Stouns. Tāpat kā daudzās viņa izrādēs, arī šajā operā ir hiperreālistiskas dekorācijas (motelis, lombards, alkohola veikals, aptieka u. c.).
Atbildot uz jautājumu, kas viņu visvairāk piesaista operā Lučija di Lammermūra, režisors saka: "Pirmkārt, mūzika ir izcila un neticami aizkustinoša. Otrkārt, šī opera dod mums iespēju izstāstīt laikmetīgu amerikāņu stāstu. XIX gadsimta itāļu operās ir kāda nepievilcīga īpašība – tās bieži runā par vīriešu godu un cieņu, un sievietes šajos stāstos kļūst par vīriešu lepnuma upuriem. Taču mēs dzīvojam laikā, kad patriarhāts tiek apšaubīts, īpaši attiecībā uz mehānismiem, ko tas izmanto, lai kontrolētu sievietes – gan smalki un diskrēti, gan ļoti atklāti, piemēram, ar likumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības un nosaka kontroli pār sievietes ķermeni. Tāpēc es domāju, ka Lučija sniedz iespēju piedalīties šajā diskusijā un konfrontēt absurdo, bīstamo ideju, ka vīrieša lepnums ir svarīgāks par sievietes dzīvību. Lučija ir autsaidere, kas nejūt saikni ar pasauli, kurā dzīvo. Viņai nav pieņemami šīs pasaules principi un prioritātes. Tas ir klasisks stāsts par cilvēku, kurš vēlas izrauties no savas vides. Izmantojot video iespējas, mēs sekojam viņas subjektīvajam ceļojumam un varam būt kopā ar Lučiju pat tad, kad viņa nav uz skatuves."
Tas, kas notiek ar Lučiju, ir tipisks gadījums, kas atklāj to cilvēku ikdienu, kuri gadiem ilgi cieš no piespiedu kontroles – viņiem neļauj iziet no mājām, norāda, kad un kur viņi var gulēt un ēst. "Kādu dienu sieviete, kas dzīvo šādos apstākļos, pamostas un nogalina savu partneri vai vīru. Sievietēm šādās situācijās nav pieejama palīdzība, kas viņām būtu nepieciešama, un mēs neapzināmies, ka piespiedu kontrole var būt līdzvērtīga neticami vardarbīgai kontrolei," norāda režisors.
Lučijas drūmajā atmosfērā Saimons Stouns atrod arī skaistumu: "Par spīti visam, varoņi nav gatavi atteikties no iespējas atrast laimi. Doniceti jau no paša sākuma rada nostalģijas sajūtu – gaistošu sapņu mūziku. Itāļu traģiskās operas ir skaistas ar to, ka, tām sākoties, rodas sajūta, ka tās jau ir beigušās, un mēs kļūstam par lieciniekiem cīņai, lai atdzīvinātu un atjaunotu kaut ko, kas aizslīd, kas drīz būs zudis uz visiem laikiem."
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv