Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās baznīcas ērģelnieces un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļklases vadītājas Vitas Kalnciemas – tāpat kā citu mūziķu – aktīvo koncertdarbību ir apturējusi koronavīrusa pandēmijas krīze. Izņēmums būs solokoncerts Veltījums Rīgas Domā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienā 4. maijā plkst. 18. Tas ir iekļauts Latvijas Radio 3 Klasika sērijā Viens pats studijā. Programmā – Alfrēda Kalniņa, Lūcijas Garūtas, Jāņa Norviļa, Jāņa Mediņa, Marģera Zariņa, Aivara Kalēja un Imanta Zemzara skaņdarbi. Koncerta tiešraide būs klausāma LR3 ēterā un skatāma Facebook tīklā.
"Šis būs veltījums trim man ļoti svarīgām lietām. Savās domās un sirdī līdzās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai pievelku arī Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgadi, kuru biju gribējusi atzīmēt pagājušajā nedēļā īpaši, ar kādreizējo akadēmijas rektoru komponistu Jāzepa Vītola, Jēkaba Mediņa, Alfrēda Kalniņa un Jura Karlsona ērģeļdarbu koncertu. Vienai no manām kādreizējām ērģeļu skolotājām Vijai Vismanei 29. aprīlī būtu simtgade. Vija Vismane bija izcilā ērģelnieka Pētera Sīpolnieka dzīvesbiedre. Viņa man palīdzēja pabeigt ērģeļu klasi, kad Pēteris Sīpolnieks pēkšņi aizgāja mūžībā 1984. gada martā, nedēļu pirms atjaunoto Rīgas Doma ērģeļu atklāšanas. Viņi bija nešķirams tandēms, kopā izbraukāja visu pasauli. Viņa vīram bija uzticama asistente, lai gan arī pati bija ļoti apdāvināta ērģelniece, kas prata izvēlēties ļoti skaistus reģistrus," sarunā ar KDi stāsta Vita Kalnciema.
Instruments tuvplānā
"Esam laimīgi, ka Rīgas Domā ir tik izcils instruments ar 124 reģistriem, četriem manuāļiem, diviem spēļu galdiem un 6718 stabulēm. 1884. gada janvārī atklātās, Eberharda Frīdriha Valkera būvētās ērģeles tobrīd bija lielākās un modernākās pasaulē. Kolēģi no Eiropas augstskolām ar labvēlīgu skaudību apbrīno, ka mūsu studenti savus diplomeksāmenus var spēlēt Rīgas Domā," saka Vita Kalnciema.
Rīgas Doma ērģeles bija slavenā romantisko ērģeļu būves meistara un viņa Ludvigsburgas firmas pirmais instruments Latvijas teritorijā. Savukārt pēdējās bija Latvijas Universitātes ērģeles 1937. gadā. Pavisam firma E. F. Walcker & Co Latvijas teritorijā uzbūvējusi 26 ērģeles. Pēc Otrā pasaules kara instruments vairs nebija spožā tehniskajā stāvoklī. Pēc tā atjaunošanas 1962. gadā Rīgas Domā sākās intensīva koncertdzīve. Pieplūdums bijis milzīgs, pirms koncertiem laukumā tas vien taujāts: vai jums nav liekas biļetītes? Nākamā kapitālā restaurācija veikta, sagaidot ērģeļu simtgadi 1984. gadā. Doma apmeklētāji ir tūristi no visas pasaules, taču tagad dievnama durvis ir slēgtas.
"Būt redzamam nav parastā ērģelnieku prakse baznīcā. Mēs ļoti jauki jūtamies augšā, ērģeļu balkonā, it sevišķi, ja koncertos ir daudz darba asistentiem. Šī it kā slēptā virtuve ilgus gadus nevienam īpaši netika rādīta. Pēdējos gados arī Rīgas Domā spēlējām divdesmit minūšu Piccolo koncertus tūristiem, lejā tiek rādīta ērģelnieku spēle uz ekrāniem. Cilvēkiem ir interese, un rodas daudz lielāka izpratne par to, kas vispār pie ērģelēm notiek. Daži pat ir izbrīnīti, ka spēlē arī ar kājām. Cilvēks nevar zināt, cik sarežģīts ir instruments un ka ērģelniekiem ir nepieciešama milzu koordinācija, labas zināšanas orķestrācijā un reģistrēšanā. Savukārt, lai viss noritētu tehniski nevainojami, dažreiz ir vajadzīgi pat divi asistenti, jo Doma ērģeļu reģistri koncerta gaitā ir jāmaina manuāli, turklāt abās pusēs," atklāj Vita Kalnciema. 4. maija koncertā viņai asistēs meita, savulaik arī pašas studente ērģelniece Liene Andreta Kalnciema.
"Pieņemu, ka cilvēki mājās pie radioaparāta vai datora klausīsies citādā atmosfērā, nekā tas būtu Domā. Tāpēc spēlēšu miniatūras. Katrai ir savas krāsas. Kameras un neparastā situācija uzliek papildu slodzi, taču citu variantu pašlaik nav, un Doma ērģeles ir vērts parādīt tuvplānā. Līdzpārdzīvojums rodas tikai tad, ja mākslinieks atkailina dvēseli. Savas askētiskās dabas dēļ īpaši netiecos pēc vizuāli redzama pašapliecinājuma. Es ļoti mīlu Latviju, mūsu Domu un šo instrumentu, kura krāsu un kombināciju iespējas ir bezgalīgas. Lai gan to spēlēju jau sen, vienmēr izdodas atklāt kaut ko jaunu. Spēlēt šīs ērģeles ir svētki un prieks. 4. maijā vēlos radīt mums visiem kopīgu valsts sajūtu," piebilst māksliniece.
Izzudīs viss liekais
Šim koncertam Vita Kalnciema ir izveidojusi Imanta Zemzara skaņdarba Patiesība ērģeļu versiju. Līdz šim tas ir bijis skaņdarbs klavierēm, kā arī čellam un klavierēm. "Tā ir skaista un man tuva miniatūra. Esmu to bieži spēlējusi savā baznīcā kopā ar čellu. Imanta Zemzara mūzika ir ļoti patiesa. Tā iederas laikā, kad esam apstādināti savā skrējienā. Šis ir labs pārdomu laiks, lai tiktu skaidrībā gan par savu dzīvi, gan to, ko neesam pareizi darījuši šajā pasaulē. Ir skaidrs, ka vīrusa izplatīšanās turpināsies vēl ilgi un nāksies adaptēties, pielāgoties, norimt. Paliks būtiskais, un izzudīs viss liekais, ārišķīgais," ir pārliecināta ērģelniece.
Viņa turpina: "Skrējiens bija tik ļoti iekarsis un pārblīvēts ar virspusējām aktivitātēm, ka pārkaršana jau sāka draudēt visai planētai. Pārliecīgais piesārņojums, tiekšanās pēc varas un naudas… Negribu uzskaitīt visus pasaules grēkus, bet nedzīvojam saskaņā ar dabu un sākotnējo Dieva plānu. Nezinām, kā viss beigsies, bet ir pārliecība, ka Dieva darbs pie cilvēkiem turpinās. Individuālais egoisms būs jānoliek malā, citādi atkal būsim strupceļā. Ja krīzi pārdzīvosim, varbūt vairs neturpināsim aplamības, nevilksim sev tās līdzi? Daudzi ir atgriezušies Latvijā, varbūt ar laiku spēsim vairāk novērtēt savu Latviju, nevis investēsim savus talantus citur?"
Jaunie apstākļi negaidītā veidā ir devuši mieru, kura līdz šim pietrūcis: "Lai būtu saskaņā ar sevi, man vajag zināmu devu vientulības, pārdomu brīžus un dabas klātbūtni. Visas materiālās lietas tomēr var pakārtot garīgajai dimensijai. Iztikšana ir nepieciešama, bet briesmīga ir arī milzu lielā, pārliecīgā labklājības teoloģija un garīgā tumsība. Varbūt būs jāiet atpakaļ pie dabas, laukos, jāmēģina vienkāršākā veidā nodrošināt iztiku, bet ir sajūta: ja paļaujamies uz Dievu, viņš mums dod visādas iespējas."
Kā lielākā daļa mūziķu, Vita Kalnciema vispirms ir iepauzējusi un, atgūstoties no pārsteiguma, pievēršas tam, kam iepriekš pietrūcis laika. "Beidzot ir jāsakārto pēdējā laikā veiktie ieraksti. Tie ir tapuši man tuvās vietās – Rīgas Domā, Jēzus baznīcā un Jaunpiebalgas baznīcā. Tagad ir jāklausās, jāizvēlas varianti, jānoformē bukleti. Labi, ka vīruss mūs nepiemeklēja rudenī, kad priekšā ir tumšais periods. Vieglāk ir pavasarī, kad tuvojas vasara," viņa uzsver.
Demonstrē
Skaisti
Tāda ir