Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) aulā, kas pazīstama arī kā Pārdaugavas koncertzāle, uzsākot koncertsezonu, šovakar, 24. oktobrī, plkst. 18 gaidāms īpašs notikums – izcilā, Londonā dzīvojošā pianista Reiņa Zariņa solokoncerts Taustiņu dejas. "Šī programma savā ziņā ir apzināts paradokss, jo visas šīs gan ir dejas, bet ne dejošanai rakstītas – skaņdarbi paši sevī nes tādu bagātību, ka fona mūzika no tiem nu nekādi neiznāks," par šo programmu stāsta pats mākslinieks. Līdztekus intensīvajai solo koncertēšanai britu un citās zemēs pianists aizvadītajā nedēļā Londonā uzstājās kopā ar latviešu mūziķu, domubiedru Trio Palladio, kurā spēlē kopā ar vijolnieci Evu Binderi un čellisti Kristīni Blaumani, bet sestdien jau sniedza saviļņojošu, apgarotu Sergeja Rahmaņinova 2. klavierkoncerta interpretāciju kopā ar diriģentu Andri Pogu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Nule Cēsīs dzirdētais kārtējo reizi ļāva apbrīnot to, cik dabiski, patiesi un precīzi Reinis Zariņš spēj sajust, atklāt un noraidīt publikai mūzikas visdziļāko būtību. Viņa snieguma izcilība novērtēta ar trim Lielajām mūzikas balvām (2012, 2013, 2015) un 11 starptautisku konkursu uzvarām. Soloprogramma koncertā Rīgas Stradiņa universitātē atklās dejas dažādību no J. S. Baha Partitas (Nr. 2) līdz Friderika Šopēna un mūsdienu komponista Tomasa Adesa mazurkām, kā arī Jāzepa Vītola, Eitora Villa-Lobuša un Morisa Ravēla valšiem. Ar Pārdaugavas koncertzāli, kas kopš 2009. gada var lepoties ar koncertflīģeli Steinway, talantīgo pianistu vieno īpašas attiecības –2011. gadā Reinis Zariņš saņēma Lielo mūzikas balvu par izcilu interpretāciju solokoncertā RSU aulā.
Taustiņu dejas – skan svaigi, lai gan deja vienmēr bijusi viens no mūzikas pamata žanriem (blakus maršam un dziesmai).
Tieši tā, deja ir fundamentāla cilvēku rasei, un tā ir viens svarīgs aspekts, kas apliecina mūsu cilvēciskumu. Dejojot mūzikai ir jābūt pavadošajā lomā – jāsagādā vajadzīgais pulss kustībai un varbūt pa virsu arī smuks meldiņš, bet ķermeņa kustība tomēr paliek galvenā. Neskatoties uz to, ir daudzi komponisti, kuri deju mūziku pacēluši tādā līmenī, ka dejot pie tās pēkšņi šķiet nevietā, jo mūzika pati ir ar tik augstu pašvērtību, ka to nevar vairs nolikt otrajā plānā. Man šādas "klausāmās dejas" ir tik daudz gadījušās ceļā, ka nevarēju tās ignorēt. Parasti gan soloprogrammās, kur kāda liela sonāte un tad kādi divi citi nopietni darbi, dejām galīgi nav vietas, ja nu vienīgi piedevās. Tomēr šādu izcilu deju ir tik daudz, ka jau pirms pāris gadiem izveidoju vienu deju programmu, drīz vēl vienu, un nu šī jau ir trešā. Citās versijās ir daudz traku, ārišķīgu numuru, bet šīs Taustiņu dejas ir ar nopietnāku pieeju liktas kopā. Vispirms jau atcerējos par Baha tētiņa Partitām, kas pēc būtības ir XVIII gadsimta tradicionālās deju svītas, taču šīs "dejas" ir tik perfekti skaņdarbi paši par sevi, ka tur dancot nu ne prātā nenāk, vismaz man. Pēc tam lieku līdzās klasiskas un modernas mazurkas – atkal jau pie tām modernajām nu pat polim dejot līdzi nebūtu pa spēkam, jo Tomass Adess, ņemot vērā Šopēna ģeniālās mazurkas, savējās ir izveidojis par kaut ko neticami oriģinālu. Trešā grupa – valši – arī ir no tādas šķiras, kur jāļauj prātam un jūtām dejot, jo kājiņas līdzi netiks.
Cik nozīmīga vieta dejai ir tavā ikdienas dzīvē?
Man pašam valsis pagaidām ir vienīgā deja, kuru cik necik varētu izpildīt paredzētajā soļu rakstā, un ne jau ašo Vīnes valsi. Bet es redzu, arī pats pie saviem bērniem, ka dejot vai vienkārši dažādi kustēties mūzikas ritmā ir iedzimts visiem cilvēkiem, un ir skumji, ka šis dabiskums tik bieži tiek apspiests, pat no paaudzes paaudzē. Man personīgi šīs programmas ar dejām ir viens mazs, netiešs centiens celt godā deju – šo skaisto un dzīvi apliecinošo apstiprinājumu mūs vienojošajam cilvēciskumam.
Laikā, kad mārketinga darboņi mēdz mākslīgi konstruēt koncertu nosaukumus, apbrīnoju tavu spēju veidot konceptuālas programmas ar trāpīgu fokusu, ideju. Kur redzi tematisko vēstījumu priekšrocību iepretim tradicionāli vispārīgajām programmām?
Vispār jau daži no maniem koncertu nosaukumiem ir tieši to mārketinga darboņu prasība. Un nav ne vainas – dažreiz šāda prasība mani piespiež vairāk domāt par manis izvēlēto skaņdarbu kopsaucējiem un mēģināt tos nosaukt precīzā vārdā. Tas jau principā palīdz man pašam labāk izprast to, ko es varbūt esmu intuitīvi izvēlējies. Es domāju, ka tie pamatprincipi programmu veidošanā ir diezgan līdzīgi visiem – līdzāsnostatīt, lai rādītu līdzīgo un/vai atšķirīgo. Arī konceptuālās programmās šā vai tā skaņdarbus izvēlas, lai tie līdzās labi izskatītos. Esmu gan pamanījis, ka tādu brīvību izvēlēties nebauda visu instrumentu un grupu pārstāvji – piemēram, klavieru trio repertuārs ir daudz šaurāks un pamatā bez tekstiņiem un programmām, tā ka tur izveidot kaut ko konceptuālu ir daudz grūtāk. Man personīgi patīk abi minētie programmu veidoli, jo vienveidība apnīk ne vien publikai, bet arī man pašam.
Kādas ir tavas attiecības ar RSU aulu un tās instrumentu?
Gribētos, lai rīdziniekiem šī zāle piedāvātu regulārus kamermūzikas koncertus kā labu alternatīvu Lielajai ģildei, vismaz līdz brīdim, kamēr Rīga tiek pie savas jaunās koncertmājas. Aulā ir gan Steinveja koncertflīģelis, gan tagad arī koncertērģeles, tātad tur ir viss vajadzīgais, lai koncertdzīve plauktu, arī rektors, kurš zina mākslas un mūzikas vērtību – un tas ir ļoti svarīgi, lai lietas varētu notikt! Man personīgi gribētos, lai daļu aulas publikas šajos koncertos veidotu paši universitātes studenti, kuriem aula ir burtiski rokas stiepiena attālumā. Es ceru, ka mans koncerts varētu ieinteresēt par klasisko mūziku vismaz saujiņu jauniešu – arī tas būtu labi! Jo sirds sāp par tik daudziem – jauniem un ne tik jauniem, kuri atgrūž šo mūziku visbiežāk tāpēc, ka tā nepilda fona mūzikas funkciju, bet paši neaptver, kādu bagātību sev atsaka.
Kā sabiedrība ārpus Latvijas uztver latviešu mūzikas klasikas mantojumu, kuru tu tai piedāvā jau kopš Jāzepa Vītola CD, ko 2013. gadā laida klajā Champs Hill Records?
Ārpus Latvijas es galvenokārt atskaņoju nesenāk tapušus tautiešu darbus, kas vienmēr tiek uzņemti ar lielu interesi, un man nereti tiek lūgtas notis tiem opusiem, kuri izklausās mazāk sarežģīti. Protams, ir daži iemīļoti Jāzepa Vītola darbi, piemēram, Kaprīzais valsis, kuru es spēlēju itin bieži. Tagad meklēju veidu, kā prezentēt Lūcijas Garūtas klavierdarbus kādās soloprogrammās, jo šoziem ierakstu kompānija Skani izdos manis iespēlētu albumu ar viņas mūziku. (Ierakstu izdevniecībā Skani šogad jau nācis klajā latviešu mūzikas albums Born in 1906. Dārziņš. Ivanovs, kurā Reinis Zariņš ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu atskaņo Volfganga Dārziņa 2. klavierkoncertu – I. L.)
Pavisam nesen pirmatskaņoji speciāli tev rakstīto Artura Maskata klavierkoncertu un Andra Dzenīša klavierdarbu ciklu Octagon (Astoņstūris). Kas tevi aizrauj viņu mūzikā un sadarbībā ar mūsdienu komponistiem vispār?
Man vispār ļoti patīk mācīties jaunu mūziku, tomēr ne gluži jebkādu mūziku. Pašlaik es sev esmu tā noformulējis, ka man ir nepieciešams saskatīt, īpaši laikmetīgajā mūzikā, kaut ko savu, kas manī rezonē, kas mani emocionāli "paņem", savu atspulgu. Tikai tad es varu no sirds nodoties tam ne-savam, tam svešajam, kas tajā mūzikā ir, un to personificēt. Abos minētajos jaundarbos bija tieši šī situācija, un līdzīgi ir arī ar tiem, kuri tūliņ jāmācās, to starpā Kristapa Pētersona klavieru trio. Darbu, ko gribētos iemācīties, ir ļoti daudz, un piedāvājumu no autoriem tikpat, bet izveidot jaunu, līdzsvarotu programmu man ir sarežģīts un ilgstošs process, turklāt ne visas manas idejas organizatori ir gatavi pirkt.
Ar kādiem virsuzdevumiem saistīti nākotnes radošie plāni?
Daudzi mani plāni pašlaik ir tikai plāni, tāpēc lai paliek privāti. Bet es turpinu attīstīt Olivjē Mesiāna Divdesmit skatienu uz Kristus bērnu projektu – atskaņošu to atkal gan šajos, gan nākamajos Ziemassvētkos un ceru to īstenot arī citā formātā. Tāpat arvien pilnveidoju MusicPaintingLIVE projektu ar gleznotāju Marilēnu Šiltkampu. Ar Trio Palladio mums ieplānotas vairākas programmas šajā un nākamajā sezonā, arī Vigmora zālē. Atgriezīšos pie Gadalaiku projekta ar horeogrāfu Kirilu Burlovu. Un pašam šādi tādi koncepti programmās jāietērpj. Bet šajā visā es laikam arvien vairāk vēlos apzināti dāvāt cilvēkiem iespēju piedzīvot un aptvert to, uz ko tikai mūzika kā māksla spēj norādīt.