Te būs tā smieklīgā vieta! Intervija ar grupas Asto'n'out līderi Māru Upmani-Holšteinu

" Tagad no Astronautu jaunākā albuma Lauvas vāka gluži kā Holivudas kinostudijas Metro-Goldwyn-Mayer reklāmas rullītī ierūcas krēpjains dzīvnieku karalis. Pirmo reizi Astro’n’out jaunā programma būs dzirdama 22.novembrī koncertzālē Palladium Rīga. Nedēļu pirms Lauvu izdošanas grupa laida klajā šā albuma ceturto singlu Tuvāk. "Tā bija atļaušanās atiet tālu no ģitārmūzikas – solopartiju pārņem metalofons un pamata rifus – vijoļu picikato," piebilst Māra. Eksperiments ar muzikālām sastāvdaļām ir visa albuma pamatā, kura producents ir Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd. "Rūdis ir sens mūsu draugs – agrāk viņš bija Astro’n’out taustiņnieks," saka grupas soliste.Kā lauvas ienāca šajā albumā? Viss sākās ar vārdu "lauva", ko mūziķis Arnis Račinskis man atļāva izmantot, ja nebeigšu atkārtot: "Arni, paldies par nosaukumu!" Viņam bija iecerēts projekts, kas sauksies Lauva!, un es nodomāju, cik foršs nosaukums – tāds spēks un enerģija ir šajā vārdā. Man patika, kā tas skan, es iedvesmojos un sarakstīju dziesmu Lauvas. Pirmo reizi grupa tā iedziļinājās tekstā un atzina par labu. Tā ir dziesma par dzīvnieku karali, kurš sajūtas vājš, stāv uz kraujas un gribētu lēkt lejā. Visi skatās un domā: tie tur ir baigie lauvas, bet īstenībā visiem lauvām uznāk zaķīša posmi ar šaubām un pārdomām, it īpaši māksliniekiem, kuriem gandrīz visu laiku sanāk šaubīties, vai ir pareizais virziens, vai ir pareizais formulējums. Baigais lauva tikai publikas priekšā? Citreiz tikai publikas priekšā, citreiz pats sev mēģini iestāstīt, ka esi baigais lauva, jo katrs sevī saskata spēku – un pēc tam izmisumu – un atkal spēku. Viss dzīvē rit viļņveidīgi. Es tikko noskatījos dokumentālo filmu par lauvu mātīti, kā viņa cīnās, kad ir noklīdusi no bara, lauvu spēks ir barā. Mums šis albums ir izdevies tik skaists, jo mēs kā komanda esam ielikuši tajā labāko no sevis, ielikuši spēku. Pat ja tekstā ir trauslums, romantika, lirika, apakšā vienmēr ir pulss no ritma sekcijas, albumā ir iekšējie spēka meklējumi un atradumi. Kas bija pirmais: doma par eksperimentēšanu vai satikšanās ar DJ Rudd? Bija skaidrs, ka otru tādu albumu, kāda bija Ģeometrija, mēs vairs neizdosim, jo gribējās kaut ko liriskāku un dejiskāku. Šī satikšanās nebija apzināta izvēle, tā drīzāk bija no sērijas, ka tu izdomā, ka vēlies sarkanas kurpes, un uz ielas pēkšņi sāc pamanīt sarkanas kurpes. Sākumā ar Rūdi gribējām ierakstīt vienu dziesmu un paskatīties, kas no tā sanāks. Mums iepatikās, jo mēs sapratām, ka skatāmies vienā virzienā, un viņš ļoti labi zina, kā mums trūkst, un mēs viņu vairs negribējām laist vaļā. Kas ir tas, kā grupai pietrūka? Mums pietrūka skata no malas, arī mazliet iedvesmas pašiem savā starpā – it kā viss bija forši, taču mums vajadzēja jaunas asinis komandā. Rūdis redz kopainu labāk nekā mēs, jo mēs vairāk uztraucamies katrs par savu partiju, un ir labi, ka ir tāds neitrālais Rūdis, kurš argumentēti var pateikt: "Nē, Māra, tava vokāla nav par maz, klausies mūziku!"Tava balss ierakstā šoreiz skan citādi.Es domāju, ka raksturs šajās dziesmās ir citāds un man patika būt mierīgākai, ir tikai dažas vietas, kur es uzkliedzu kā agrāk. Man šķiet, ka agrāk es mācēju tikai uzkliegt. Man ir interesanti to pētīt – it īpaši studijā, jo ierakstā es varu atļauties to, ko man būs liels izaicinājums spēlēt dzīvajā. Ir viens skaņdarbs, kuru mēs neizpildīsim koncertā, jo būtu traki dziedāt tik augsti un trausli, kad grupai tur ir tik liels, biezs skanējums. Šajā diskā ir dziesmas tikai latviešu valodā?Tā tika plānots, taču dziesmas diktē savu, un, lai arī kā man šķita, ka es valdu pār tām, nevis tās pār mani, divas es tomēr neuzvarēju, un tieši tāpēc tās ir ar tādu smeķi, ka ir sarakstītas angliski un tajās ir cits šūpiņš – es visu laiku gribu izmantot vārdu "grūvs", bet puiši man aizrāda, ka tas nav latvisks vārds, tāpēc es pieturos pie šūpiņa, kas izklausās pēc joka. Albumā esot pat viens īsts tucinieks.Tas ir pēdējais skaņdarbs Vilnis. Albums bija gandrīz pabeigts, taču bija sajūta, ka vajadzētu vēl kādu gabalu. Bija kāda skice, ko grupa pirms tam bija izbrāķējusi, bet es negribēju to laist projām. Pēdējā laikā man patīk rakstīt tekstus uz sarežģītākiem ritma zīmējumiem, un šis bija par smagu, es atzinu, ka viņiem ir taisnība, apsēdos un pārrakstīju. Māksliniekam dažreiz patīk kaut ko samudrīt, taču galvenais ir bauda ausij, tāpēc ir svarīgi atrast vidusceļu, lai tev ir interesants piedzīvojums jaunā teritorijā un lai tajā pašā laikā melodija dodas savā uzvaras gājienā. Man ir liels prieks, ka pēdējā gabalā mums tas ir izdevies – lai arī tas ir tāds dejiskāks ar taisno basbočku, tomēr nerodas sajūta, ka tā būtu deju mūzika. Kādus jums nepierastus elementus vēl var saklausīt jaunajā albumā?Vairākas lietas, par kurām mēs iepriekš tikai pasmietos, tagad esam ielikuši savos gabalos un apaudzējuši ar dzīvajiem instrumentiem, un pēkšņi tas šķiet tik skaisti, piemēram, klišejiskā modulācija, ko visi izmanto Eirovīzijā, – tagad piedziedājums par toni augstāk, un visi laimīgi dzied līdzi. Es saku brālim: «Klausies, klausies, te būs tā smieklīgā vieta!» Man patīk, ka mēs esam atļāvušies izkāpt no stereotipiem. Tas ir tāpat, kā meitene, kura nenēsā augstpapēžu kurpes, tomēr uzvelk tās kājās un pievelk klāt – nu, es nezinu – hipiju džemperi.Kurā gabalā ir šī modulācija?Visu to, ko nedrīkst, mēs salikām Vilnī. Rūdis albumā ir ielicis diezgan daudz deju mūzikas elementu, piemēram, dziesmā Tuvāk ir episkie "klepi", t. i., plaukstas sitieni milzīgā hallē – baigā fiška. Mums gribējās, lai albums ir tāds, jo no rokmūzikas mēs jau esam nedaudz noguruši.Runājot par mūziku, salīdzināji to ar apģērbu. Par jūsu dziesmas Tik viegli būt videoklipu fotogrāfs Nils Vilnis teica, ka tajā ir "nedaudz par daudz modes". Ko tu uz to vari atbildēt?Man šķiet, ka tagad ir modes īsfilmu un fotogrāfiju laiks. Ja tu esi modes blogeris, tu es populārākais blogeris, un 80 procenti blogu ir par modi – es zinu, ka pamatīgi pārspīlēju, taču tāda ir sajūta. Mēs dzīvojam laikā, kad šīs lietas tiek ļoti augstu vērtētas, tāpēc nav slikti, ka klips netīšām ir sanācis tik ļoti modīgs. Trīs no pieciem cilvēkiem ir modeļi, varbūt tāpēc viņiem tie skatieni ir kā fotosesijas laikā, bet man patīk, jo tajos ir spēks un raksturs.Varbūt albumā ir vēl kāda ļoti zīmīga dziesma?Par Miglu ir ārkārtīgi interesants stāsts. Mēs ziemā uzstājāmies Doma laukumā, tik ļoti sala, ka mēs vairāk runājām nekā spēlējām, jo vajadzēja cimdos sildīt rokas. Pēc tam pie mums pienāca klāt kāds ielu muzikants un teica: es tev dāvinu dziesmas vārdus, kurus sarakstīju, klausoties, kā jūs spēlējat. Dzejoļi bija tik divdomīgi, ka es pat sajutos neērti. Mākslinieki daudz raksta par seksu, taču šie bija sarakstīti, klausoties mūsu koncertu. Tu mulsti un nezini, kā reaģēt. Tad es izlasīju vēl vienu tekstu, un trijās minūtēs tapa dziesma. Es vienmēr spītīgi saku, ka pati rakstu tekstus. Man ir grūti atrast tādus, ar kuriem es varētu sevi asociēt. Mazliet es varu sasaukties ar Ziedoņa un vīra (Goran Gora – I. A.) rakstīto, taču kopumā es pat brīnos, cik maz ir tādu tekstu, ar ko es varu sajusties uz viena viļņa, tāpēc vēl pārsteidzošāk šķiet, ka pilnīgi svešs cilvēks iedod vārdus, kas tik organiski iekļaujas albumā.Kur šo albumu vislabāk klausīties?Man šķiet, ka naktī mašīnā. Nevis tad, kad tu esi bēdīgs un tev gribas raudāt, bet tad, kad tu esi mazliet ārpus ikdienas domām un tumsā brauc mājās. Vienā brīdī tu vari sevī ielaist melanholiju un jau nākamajā dziedāt līdzi. «Mums pietrūka skata no malas, arī mazliet iedvesmas pašiem savā starpā – it kā viss bija forši, taču mums vajadzēja jaunas asinis komandā,» atzīst Astro’n’out dalībnieki