Retā Eiropas aktrise ar planetāru atpazīstamību – spāniete Penelope Krusa – itālietes Džemmas lomā un amerikāņu aktieris Emīls Hiršs viņas mūža mīlestības amerikāņu fotogrāfa Djego lomā ir gana spēcīgs un savdabīgs duets, lai Divreiz dzimis piesaistītu pat tās auditorijas uzmanību, kura varbūt pat īpaši nealkst iedziļināties skarbos un sāpīgos Eiropas nesenās vēstures notikumos.
Filma Dzimis divreiz, aktrises un literātes Margaretas Macantīni romāna ekranizācija, piedāvā stāstu par Džemmu (Krusa) vairāku desmitgažu garumā – no 1984. gada Bosnijā, kad jaunā literatūras speciāliste no Itālijas ir ieradusies Bosnijā, lai studētu literatūru, un tur iepazīstas gan ar bosnieti dzejnieku Gojko (Adnans Haskovičs), gan ar viņa amerikāņu draugu – fotogrāfu Djego (Hiršs). Šī spontānā "mīlas trīsstūra attiecības" filmā tiek piedāvātas kā retrospekcija – atkāpe teju trīsdesmit gadu senā pagātnē – atmiņas par Džemmas jaunību Sarajevā uzjunda negaidīts telefona zvans – pēc gariem gadiem Džemmu ir atradis Gojko, viņš Džemmu aicina atbraukt uz Sarajevu, lai piedalītos fotoizstādes atklāšanā. Džemma, tagad jau "veca", kā viņa pati saka, sirma dāma, dodas uz Sarajevu, līdzi ņemot savu dēlu Pjetro (lomā Pjetro Kastellito). Lielākā daļa filmas darbības risinās retrospekcijās – Džemmas jaunībā, iepazīstot savu mūža mīlestību Djego un pamazām mēģinot tikt galā ar vienīgo "slikto ziņu" abu ideālajās attiecībās – Džemmai nevar būt bērnu. Neiedziļinoties detalizētāk Džemmas un Djego mīlestības "erozijas procesā", ko lieliski nospēlē Krusa un arī Emīls Hiršs, kuram izdodas apvienot gan dramatismu, gan Djego atraktivitāti/ampelēšanos, viņi abi ir būtiskas izvēles priekšā – atrast surogātmāti abu bērnam. Šajā brīdī viņu dzīvē ienāk Kurta Kobeina daiļrades cienītāja mūziķe Aska (turku aktrise Sādeta Aksoja), kura naudas un tās dotās brīvības vārdā ir gatava par tādu kļūt. Taču, kamēr katrs filmas varonis ir aizņemts ar savu lielo mērķi (bērns, nauda), tikmēr vēsture izdara savas korekcijas – sākas karš, kura iespējamībai tā arī īsti netic neviens no Bosnijas "radošās inteliģences" kompānijas, kurā maļas Gojko un arī Djego. Tas skars katru.
Dzimis divreiz izvairās šokēt, cītīgi ievērojot melodramatisko intonāciju, kas respektē emocijas, attiecības, reakcijas, nevis vēstures dramatismu un izmanto to vien kā mīkstinātu dramatisku fonu. Jāsaka, režisors Serdžo Kastellito nesenajai Balkānu traģēdijai pieskaras daudz saudzīgāk nekā, teiksim, amerikāniete Andželīna Džolija, kura nesen režisēja savu "Dienvidslāvijas kara filmu" Medus un asins zemē/In the Land of Blood and Honey. Tā bija daudz skaudrāka manta un, protams, līdz Latvijas kinoekrāniem tā arī nenonāca. Kastellito ir estēts, kurš saudzē skatītāju, turklāt Divreiz dzimis ir cita prioritāte – filmu tikpat labi var dēvēt par mēģinājumu noskaidrot attiecības starp pārtikušo Rietumeiropu un Austrumeiropu, šajā gadījumā – Balkāniem. (Viena no spēcīgākajām filmas epizodēm ir aina Sarajevas viesnīcā, kad Pjetro brēc uz savu māti Džemmu, jo viņa draugi, redz, atpūšas pie jūras Itālijā, bet viņu Džemma ir atvilkusi uz šo baiso pilsētu, kurā viņam par kaunu sev nācies reiz piedzimt.)
Kaut filmas dramaturģija varēja būt grodāka, tā ir uzmanības vērts skatījums uz mūsdienu Eiropu – melodrāmas žanrā.
Dzimis divreiz ***
Melodrāma. Spānija, Itālija. Režisors S. Kastellito. Lomās P. Krusa, E. Hiršs, P. Kastellito