Reiz sensenos laikos – tik senos kā recenzentes bērnība – veikalos nevarēja nopirkt banānus. Katru augli, ko izdevās "sadabūt", apbrīnojot taupīja tik ilgi, līdz tas teju zaudēja ēdama produkta īpašības. Vēlāk – it kā pie valsts robežas būtu noņemta kāda īpaša banānus aizturoša barjera – dzeltenie sirpjveida brīnumi sāka parādīties gan veikalos un tirgū, gan – ar savdabīgu simbolismu – politiskajā arēnā. Un nu jau kur tie gadi, kopš nevienu ar banāniem pārsteigt vairs nevar.
Kaut ko līdzīgu iespējams rakstīt arī par fantastisko literatūru Latvijā. Vispirms no tās čiks vien bija – tik vien kā krievu valodā sadabūjamie sējumiņi un, protams, sociāli pareizi zinātniskās fantastikas darbi. Tad – it kā būtu kritušas neredzamas barjeras – grāmatveikalos sāka parādīties tulkoti izdevumi spilgtos vākos, kuru atlases principi – nemaz nerunājot par izdevēju gaumi – bija visai neskaidri. Kādēļ gan tulkot Annas Raisas Vampīru hroniku piekto sējumu, ja nav bijuši izdoti pirmie četri? Un ko iesākt ar Zvaigžņu karu otrreizējo atlējumu triloģiju, kamēr nav iznākusi (starp citu, joprojām nav) oriģinālā triloģija? Taču banāniem un fantāzijai atkal ir kas kopīgs – pēc divdesmit gadu bezbarjeru režīma nevienu ar tiem pārsteigt vairs nevar, un iebarot lasītājam otrās šķiras augli ar aizbildinājumu, ka tas (lasītājs) tāpat dzīvē neko labāku nav redzējis, – nesanāks.
Nemēģina pārsist
Tāpēc ir labi, ka laiku pa laikam iznāk grāmatas, kuru gadījumā profesoram Volandam nebūtu iemesla žēloties par "otrā svaiguma" kategorijas produktu. Patrika Rotfusa romāns Vēja vārds ir tieši šāda grāmata. Iespējams, var nopūsties, ka tā atkal ir vien pirmā daļa paredzētajā triloģijā Karaļkāvēja hronikas (taču daudzsējumu epopeju rakstīšanas liga, kā atceramies, negāja secen pat žanra metram Tolkīnam, un no viņa ar to – reizēm pat augošā progresijā – šķiet inficējušies daudzi fantāzijas rakstnieki), taču Rotfusa gadījumā nopūtas par turpinājumu gaidīšanu varētu aizstāt ar gaidpilnas tvīksmes nopūtām. Jo Vēja vārds ir tieši tas, ko pirmo lappušu atsauksmēs (kur nu bez tām!) skandina ārvalstu kritiķi un tādi žanra literatūras smagsvari kā Ursula le Gvina un Terijs Brukss – tā tiešām ir visaugstākās raudzes fantāzijas literatūra.
Tehniskā ziņā Rotfuss nemēģina par katru cenu pārsist citus pēdējos gadu desmitos fantāzijā ienākušos lielmestrus, piemēram, Džordžu Mārtinu, necenšas atklāt jaunu Ameriku, apvērst labi pazīstamo kājām gaisā vai izplucināt pa spalviņai lasītāja priekšstatus. Apdāvināts, neapdomīgs pusaudzis, kuram traģiski bojā gājuši vecāki, maģiska mācību iestāde, viena liksta pēc otras, aizkustinoša mīlestība un nemitīgi uzglūnošas briesmas – kur gan mēs to visu jau esam dzirdējuši? Hm, hm! Patrik, vai jūs nejauši neesat pārlasījies kādu zināmu britu mājsaimnieci? "Plaģiāts!" korī varētu brēkt gan fantāziju mīlošie fani, gan nemīlošie kritiķi. Un tomēr ne.
Pulsē neiespējamā poēzijā
Vēja vārds nav nedz "pieaudzis Harijs Poters" un pat ne "Harijs Poters pieaugušajiem". Rotfuss paņem labi nodriskāto, līdz pat kaulam pazīstamo arhetipisko iniciācijas sižetu un – neviens nesaprot, kā, – iedveš tajā jaunu dzīvību tā, ka tas ievelk lasītāju sevī kā plūstošās smiltis.
"Ceļakmens viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās," tā sākas un beidzas šis stāsts par nodevību, izmisumu un nāvi, kas, neraugoties ne uz ko, pulsē un virmo neiespējamā poēzijā. Teksta valodas lokanība (te liela loma, protams, ir Zanes Rozenbergas meistarīgajam latviskojumam) lasot rada noturīgu ilūziju, ka fonā nemitīgi skan barda stīgu instruments un klusināti skandētas vārsmas. Ja kāds teiktu, ka XXI gadsimta sākumā literatūras gardēžu "lielā loma" saraksta augšgalā gozēsies astoņsimt lappušu "ķieģelis", kurā ik pa pārdesmit lappusēm kāds dzejo vai dzied, šī kāda sarunbiedrs, visticamāk, pagrozītu pirkstu pie deniņiem. Poētiskās fantāzijas laikmets, kā zināms, taču aizgājis uz neatgriešanos. Šobrīd modē ir sarežģītas politiskās intrigas, izsmalcinātas spīdzināšanas (un neizsmalcinātas asinspirtis) un agresīvs visu veidu sekss. Tiešām? Rotfusa varonis, jaunais Kvouts, stīgo savu lautu un nezin kāpēc neklausās laikmeta spiedzienos.
Rotfuss lieliski tiek galā ar fantāzijas rakstnieka viskomplicētāko uzdevumu – rada iespaidu, ka ārpus mums pieejamā stāstījuma elpo plaša, fascinējoša, reāla un pilnībā neapgūstama pasaule. Rakstnieks veiksmīgi iztiek gandrīz bez elementiem, kas nereti nobīda fantāziju bērnu literatūras kategorijās, – elfiem, rūķiem, pūķiem (nu labi, ir sastopama tāda radība kā draks, bet tas ir retums) un tamlīdzīgi. Viņa varoņi ir cilvēki, kuri mīl, kašķējas, mācās, ienīst, apskauž un mirst kā cilvēki. Viņa sievietes nav princeses rūpīgi apsargātās pilīs, viņa magi nevicinās ar zižļiem, mēģinot izsaukt vēju, jo tas, atzīstiet taču, būtu smieklīgi. Viņi mēģina uzminēt vēja vārdu.
Nebūtu pareizi teikt, ka vārdi ir romāna centrā. Vārdi ir tā auduma pamatraksts. Kvouts, bērnību pavadījis ceļojošu aktieru un dziedoņu trupā, jau agri zina, ka vārdi var pārvērst un radīt, celt un sagraut, tie var maksāt dzīvību un sirdsmieru. Studējot universitātē, viņš alkst uzzināt vārdus, ar kuriem pakļaut un savaldīt lietu dabu. Taču ir vārdi, kas var savaldīt un izpostīt viņu pašu, – cilvēku mīlestības un nodevības vārdi. Izmisīgi viņš noraida neprecīzos vārdus, ar kuriem nespēj aprakstīt mīļoto sievieti, bet, vētrainu emociju pārņemts, kādubrīd izsauc vēja vārdu, kuru nemaz nezina. Tas ir romāna vēstījums – visi vārdi jau no iesākuma ir tevī. Un vienlaikus visi šie vārdi ir stāsts, kurš veļas kā ūdeņiem pārpilna upe un kuru dzīves nogurdinātais Kvouts vēsta vecam hronistam, – stāsts, kuram vēl nav nobeiguma. Bet, kamēr bards strinkšķinās lautu, mēs klausīsimies.
"Atkal tas pats vecais stāsts," varētu pukoties fantāzijas pazinēji (bet, kā vienmēr, visvairāk – nepazinēji). Jā, tas pats gan – tas par pieaugšanu, tapšanu, vārdā saukšanu, atsaukšanos un neatsaukšanos. Bet šis ir stāsts, kura autors laikam gan ir zinājis vēja vārdu.