Kas notiek, kad pasaulslavens rakstnieks, kurš piešāvis roku, rakstot spiegu romānus, pēkšņi nolemj krasi mainīt žanru un pievērsties vēsturei? Velsiešu rakstnieka Kena Foleta gadījumā tā kļūst par vēl lielāku literāru un finansiālu veiksmi, jo romāns Lielbritānijā kļuva par Gada grāmatu (Book of the Year), to aizgūtnēm lasīja arī otrā pusē okeānam, ASV, un Zemes pīlāri kļuva par vienu no grāmatām, ko iesaka Opras Vinfrijas grāmatu klubs. Briti neatpalika: BBC uzfilmēja miniseriālu pēc romāna motīviem. Autors tēmu turpināja, uzrakstot vēl vienu vēsturisku romānu Winter of the World/Pasaules ziema un apsolot līdz 2014. gada nogalei vēsturisko romānu sēriju pārvērst triloģijā.
Unikalitātes smeķis
Tāpat kā savos spiegu romānos, Kens Folets tiecas ik detaļu izstrādāt līdz sīkumiem precīzi – lasot apjomīgo grāmatu, var līdz niansēm iedziļināties dažādas rocības viduslaiku cilvēku sadzīvē, iepazīt viņu saimniekošanas prasmes, ēdienkarti un ģērbšanās manieres. Tikpat precīzs viņš ir arī arhitektoniskajās detaļās (paldies Silvijai Bricei par lielisko tulkojumu un pareizo vārdu atrašanu) – par to, kā ceļama gotiska katedrāle, uzzinām no pašiem pamatiem līdz torņa smailei.
Protams, arī labs rakstnieks nevar vienkārši rakstīt vēsturisku romānu par to, kā kādā Anglijas ciematā XII gadsimtā ļaudis cēla katedrāli, – pieļauju, ka vidusmēra lasītājs tālāk par kādu piecdesmito lappusi netiktu. Tāpēc visi šie vēsturiskie smalkumi, kas romānam piešķir unikalitātes smeķi, ir krietni atšķaidīti ar spraigiem notikumiem. Mīlestība un atriebība, godkāre un cēlums, varoņu mainīgie likteņi visa mūža garumā – tas laikam ir tas, kas piesaista sākotnēji. Atceros, ka gribēju tikai iemest aci, lai papētītu, kā tad Folets raksta vēsturiskos romānus, un attapos, kad biju jau izlasījusi vairākus desmitus lappušu, jo trakoti gribējās zināt, kas notiks tālāk.
Divas apsēstības
Zemes pīlāru varoņi ir iezīmēti kinematogrāfiski spilgti. Būvnieks Toms, kurš ir viens no galvenajiem otrā plāna varoņiem, ir vīrs, kuram ir divas apsēstības: viņš grib uzbūvēt katedrāli un mīlēties ar sievieti, kura ir izsludināta ārpus baznīcas. Arī jaunajam lordam Viljamam Hemlijam ir divas apsēstības: viņš grib kļūt par Šīringas grāfu un atriebties Alīnai, pašreizējā grāfa Bartolomija meitai, kura atteikusies ar viņu precēties. Priors Filips vēlas uzcelt katedrāli un padarīt bagātu savu klosteri. Bīskaps Valerāns vēlas kļūt par baznīcas galvu un uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Elena, būvnieka Toma mīļotā, glabā kādu noslēpumu, no kura baidās gan Hemliji, gan bīskaps Valerāns, bet vēlas mierīgi izaudzināt savu dēlu. Alīna, brašā un apņēmīgā Šīringas grāfa meita, visa romāna garumā cīnās ar Viljama ļaundarībām un pati ar savu sirdi – tā atdota raganīgās Elīnas dēlam Džekam, puisim no tautas.
Lai visiem iesaistītajiem (es nenosaucu pat ne pusi!) būtu vienkāršāk savus nodomus īstenot, karaļvalstī valda jukas. Pirms padsmit gadiem ir nogrimis kuģis, kurā brauca karaļa Henrija tiešais troņmantnieks, un uz atbrīvojušos troni ir divi spēcīgi pretendenti – Stefans un Moda.
Vēlmes ir visiem
Ļaunie tēli romānā ir izteikti ļauni, un velti gaidīt, ka viņi kļūs labāki. Taču svārstīgie sagādā pārsteigumus ne reizi vien, viņi cenšas izdzīvot, kā māk, sasniegt savus mērķus pēc iespējas īsākā laikā un vienlaikus vadīties ja ne pēc Dieva, tad vismaz cilvēku likumiem vai, ja tas šķiet neiespējami, pēc tābrīža vēlmēm. Un vēlmes, kā jau sacīju, ir visiem. Dažādas. Tad nu viņi ar tām cīnās visai savdabīgi, bet ļoti saprotami no cilvēciskā viedokļa – tās piepildot. Mūsdienās šāda uzvedība lielākajai tiesai beigtos ar ieslodzījumu vismaz cietumā, taču viduslaikos un vēl brīdī, kad valstī ir vismaz divi karaļlomas pretendenti, iespējams ir viss – kā labais, tā ļaunais.
Trakākais, ka, nopietni ņemot, šī ir tīrā izklaides literatūra. Lai gan vēsturiskie notikumi ir īsti, romānā tie savērpti tikpat mudžekļaini kā gaumīgā seriālā. Lasot es to skaidri apzinājos, tomēr nolikt malā grāmatu nevarēju. Pamatīgais sējums ar visiem saviem varoņiem bija kopā ar mani vairākas dienas, līdz grāmatu izlasīju.