Ar personisko es šoreiz nedomāju biogrāfiska vai sadzīviska rakstura informāciju, bet drīzāk to, ka ir izteikti jūtama autores aizrautība ar Bruno Vasiļevski (1939– 1990) kā nozīmīgu Latvijas mākslas fenomenu un no tās izrietošie centieni ieintriģēt un fascinēt lasītājus. Tēmas izpētei Helēna Demakova ir veltījusi daudzus gadus, un lasot ir acīmredzams, ka tas ir personiskā līmenī nozīmīgs pētījums, nevis nejaušs gadījuma darbs. Emocionāli iekrāsotais stāstījums padara tekstu vieglāk uztveramu un atvieglo lasīšanas procesu tiem lasītājiem, kuri ikdienā nesaskaras ar kultūras teorijām un to terminoloģiju.
Nevar noliegt, ka dažbrīd familiārās nianses kļūst kaitinošas, tāpat kā nemitīgi cildinošais tonis teju visos grāmatā aplūkotajos jautājumos. Taču šī ģēnija kulta intonācija tiek konsekventi ieturēta visas grāmatas garumā, tas liek domāt, ka tā nav tikai stilistiska nejaušība, bet gan ilgstošā pārliecībā sakņota attieksme pret pētāmo "objektu".
Pašstilizācijas paņēmiens
Grāmatas sākumā Helēna Demakova uzsver, ka Bruno Vasiļevskis dzimis zīmīgā laikā un vietā. Īsi pirms Otrā pasaules kara Rēzeknē, Latgalē, kuras etnisko daudzveidību autore attiecina arī uz paša autora raksturu un atsaucas uz Vasiļevska aristokrātisko izcelsmi no poļu Radzivilu dzimtas. Versijai gan nav dokumentālu apstiprinājumu, taču šai, iespējams, izdomātajai izcelsmei ir bijusi būtiska loma mākslinieka pašidentitātē. Pašstilizācijas un tēla veidošanas paņēmieni pārnesti arī uz grāmatas stāstījumu, uzsverot visu neparasto mākslinieka dzīvē, taču saglabājot elegantu atturību un izvairoties no "nekontrolējamā, antiintelektuālā manierīguma", pret kuru Vasiļevskis izjutis nepatiku.
Helēnai Demakovai Vasiļevskis ir nevis ekstravagants meža dīvainis, bet no sabiedrības ārišķībām distancējies intelektuālis, kura izolētība tiek uzsvērta kā intelektuāla elitārisma iezīme. Grāmatā meklēta un iezīmēta arī Vasiļevska dzīves laika sarežģītība, liela daļa teksta veltīta XX gadsimta politiskajai, sociālajai un kultūras vēsturei. Latvijas padomju perioda mākslas dzīve pārstāstīta korekti, taču autore neievieš kādus nozīmīgus jauninājumus tajās atziņās, ko konkrētā perioda pētnieki pārzina kā pašsaprotamas, – pieņemu, ka šī lasītāju daļa varētu vēlēties mazliet padziļinātāku Vasiļevska un oficiālās mākslas sistēmas attiecību analīzi.
Intereses kulminācija
Par saistošākajām izvēršas tās nodaļas, kas veltītas Bruno Vasiļevska iekšējās un ārējās, viņa dzīves gaitas aptverošās intelektuālās telpas iezīmēšanai. Paralēļu un saskares punktu meklējumi starp pasaules kultūras mantojumu un Vasiļevski gan kā gleznotāju, gan padomju Latvijas intelektuāli ir dinamiskākā un aizraujošākā grāmatas daļa, kas daļēji sniedz arī atslēgu uz viņa mākslas būtību, tiesa, shematiski vienkāršotai izpratnei Vasiļevska darbi nepakļaujas.
Šķiet, arī autores profesionālā interese šajās nodaļās ir sasniegusi kulmināciju, jo pieklust citviet dominējošā kategoriskā intonācija, kas atsevišķos fragmentos pāraug nicinošos vērtējumos par jebko, kas atšķiras no Vasiļevska universa, – gan mākslas un domāšanas virzieniem, gan kultūras izpausmēm kā tādām. Turpretī intelektuālajām ietekmēm un attiecībām veltītajā tekstā, piemēram, analizējot līdzības Vasiļevska un Marsela Prusta vai Vasilija Šukšina darbos, pētnieces balss ir aizrautīga, meklējoša, un lasītājam tiek piedāvātas intelektuālās mijiedarbības versijas, kas nepretendē uz absolūto patiesīgumu.
Gaumes jautājums
Helēnas Demakovas autoritatīvi pašpārliecinātais rakstības stils ir diezgan neierasts Latvijas mākslas tekstu vidē, un pierast pie tā uzreiz var nebūt viegli. Vienlaikus tas ir arī gaumes jautājums un būtisku kaitējumu saturam nenodara, tikai pašu izdevuma formātu attālina no akadēmiskās pētniecības. Analītisku izziņu ir papildinājis teju intuitīvs Vasiļevska daiļrades tvērums, bez kā nav iedomājams labs mākslas zinātnieka darbs, taču kas bieži tiek aizšifrēts līdzīgas ievirzes tekstos.
Helēnas Demakovas kā pētnieces skatījuma vēriens, piemēram, iesaistot Vermēra un Karavadžo mākslu Vasiļevska glezniecības labākai izpratnei, apvienojas ar atklātību un tiešumu, minētas gan izstādes un notikumi, kuros mākslinieka daiļrade nav bijusi iekļauta (pieticīgāki zinātnieki, visticamāk, izvairītos no šādas informācijas iekļaušanas), gan mākslinieka depresija. Diemžēl no klasiska zinātniska pētījuma grāmatu attālina ne vien tās personiskums, bet arī dažbrīd neizpratni raisošā atsauču un citātu izvēle, kuru vidū iezagušies daudzi pārlieku vispārinātas vai pat publicistiskas ievirzes izdevumi. Vasiļevska glezniecības "kailā vienkāršība" grāmatai nav raksturīga – mākslinieka daiļrade tiek pieteikta kā viens no augstākajiem Latvijas mākslas sasniegumiem. Šajā darbā Helēnas Demakovas misija ir bijusi apliecināt Bruno Vasiļevska kultūrvēsturisko nozīmību, un, kaut arī dažviet cildinājumi šķiet pārspīlēti, motivācijas līmenī tos var cilvēciski saprast.
Vasiļevska glezniecības garīgā uzlādētība ir tikpat iespaidīga kā tās ārējais askētiskums. Gaiša, tīra, skaidri uzbūvēta kompozīcija ir mākslinieka mūžīgo patiesības meklējumu redzamā daļa, un Helēna Demakova ir centusies iezīmēt šo meklējumu neredzamo pusi, par kuru skatītāji bieži piemirst, skatot mākslas darbu tikai kā gatavu produktu bez garīgās izcelsmes vēstures.