Apņēmīgi, grumbās savilktu pieri, lielu domu pārņemti, viņi soļo pa dzīvi. Varbūt ja ne paši mākslinieki, tad viņu radītie tēli gan – gluži kā Ingmāra Usas gleznas Integrācija varonis. Fonā redzamās kapu plāksnes, kas stiepjas līdz apvārsnim, liecina, ka, viņaprāt, iekļaušanās apkārtējā sabiedrībā iespējama tikai kapos.
Izstāde Pēdējās debesis apskatāma īsu laika sprīdi (līdz 26. martam), jo iekārtojusies neparastā vietā – Dzirnavu ielā 33, pie krustojuma ar Brīvības ielu, bijušajās veikala telpās. Ironiski, ka pretī esošais kvartāls it kā simbolizē pilsētas pieaugoši nedraudzīgo attieksmi pret cilvēkveidīgām būtnēm vispār – senos laikos tajā atradās izstāžu zāle Latvija, vienīgā plašā virszemes telpa Rīgā, kas bija piemērota izstādēm, tad uz šī zemes gabala tika uzbūvēta masīva viesnīca, iela pārvērtās šaurā aizā, un mākslas vietu ieņēma kazino. Nesen likvidēta arī caurstaigājamā pasāža, kas stiepās cauri kvartālam, pilnībā izstumjot publisko telpu ārpus kvartāla "sarkanajām līnijām", kurās laikam gan iederas vienīgi alkatīga komercija.
Ingmārs Usas sadarbojas ar galeriju Carousell, kas vēl nesen atradās Kaļķu ielā, – bet arī Vecrīga ir tūrisma industrijas apsēsta. Tāpēc pop-up ekspozīcija ir ne vien modīgs un asprātīgs veids, kādu latviešu mākslinieki izmantojuši jau vairākkārt, uz laiku ievācoties brīvās telpās, bet arī daļa mākslas izdzīvošanas stratēģijas apstākļos, kad liekulīgas runas par "kultūras galvaspilsētu" piesedz arvien lielāku bezkultūras spiedienu.
Usas, lai gan studiju gados saņēmis vairākas prestižas vietējās stipendijas un pat apbalvojumu starptautiskajā Onaša fonda konkursā (2006), nav pats pazīstamākais savā paaudzē (ap četrdesmit). Virziens, kuram viņa mākslu varētu pieskaitīt, – figurāla, sižetiski un vieliski "smaga" glezniecība, kurā daudz groteskas ekspresijas, – tomēr ir kupli pārstāvēts latviešu mākslas pamatstraumes perifērijā. Izstāde Negantnieki, kura notika pagājušogad Arsenālā, pat pārsteidza, cik kupli: tādus māksliniekus kā Ivars Poikāns, Juris Utāns, Sergejs Djomins, Vladislavs Lakšis ar Usas vieno tieksme radīt deformētus, brīžam pat atbaidošus tēlus, kas aicina pievērsties eksistences "lielajiem jautājumiem", taču pauž niknumu, saskaroties ar ikdienas reālitāti. Formāli tā izpaužas kā figūru deformācija, Usas gadījumā – zināma uzblīšana.
Vēl vienojoša ir Danse Macabre noskaņa, kurā pārspīlēta jautrība ved uz galu vien. Ingmārs Usas tajā iesaista ne tikai fantastiskus monstrus, bet arī aviācijas darbiniekus – gleznās Andželo un Paliatīvās aprūpes serviss vīriešiem. Kā liecina pēdējais nosaukums, šī glezniecība ir izteikti maskulīna, ar specifiski vīrišķīgu sāpi. Sieviešu tēli autoru erotiskajās fantāzijās ir tik draudīgi, ka, iespējams, nogalina pat vēlmi tās realizēt.
Attiecībā pret laikmetīgās mākslas dominējošajiem virzieniem – intelektuālu rakņāšanos sīkumos vai izklaidējošu epatāžu – šāda tēlainība ir marginalizēta vai pat nobīdīta uz subkultūras pusi. Zināma pārmērība it visā – kā nopietnībā, tā groteskā – ļauj saskatīt pat Sūzenas Sontāgas definētā camp elementus. Kā rāda virziena dzīvīgums, nav viegli būt vīrietim, kur nu vēl māksliniekam, tomēr iespējams.
Ingmāra Usas izstāde
Pēdējās debesis Brīvības ielā 33 (Brīvības un Dzirnavu ielas stūris)