Māra Ķimele ir retā režisore, kura nekaunas savās izrādēs atklāti runāt par mīlestību. Varbūt tāpēc, ka viņa to prot un tik labi saprot? Varbūt tāpēc, ka apzinās – visas pasaules banālākās gulbju/ sirsniņu bildītes neko nevar padarīt majestātiskajam un sirdi saviļņojošajam divu gulbju skaistumam, kad tie kopā slīd jūrā. Un viņa runā par šiem jūras gulbjiem. Par mīlestību kā neatvairāmu spēku, kas cilvēkā var veikt tektoniskas pārmaiņas (spilgtākais piemērs – Ķimeles Pūt, vējiņi! Valmieras Drāmas teātrī). Bet tikpat labi režisore apzinās, ka milzīgs nenoliedzams magnēts ir arī kaislība bez kādas dižas transformācijas potenciāla. Viņas izrādēs aktieri visbiežāk spēj radīt personāžus, kuru rīcību ļoti tieši nosaka arī seksualitāte. Par konkrēto vecumu un dzimumu nerunājot.
Māra Ķimele nekoķetē un priekšlaicīgi pati nesmīkņā, ka tā jau tikai tāda melodrāma un pasaulē ir daudz citu svarīgāku lietu, kam veltīt savu enerģiju. Nē, viņa saka – bez mīlestības tu neesi nekas, bet, ja nesanāk vai viss saiet dēlī, tomēr neārdies un neiznīcini visu ap sevi naidā un greizsirdībā. Nezaudē cilvēka seju. Jo – pasaulē tomēr ir svarīgākas lietas. Tāds, lūk, paradokss, ko režisore kopā ar aktieriem ir iedzīvinājusi savā jaunākajā iestudējumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Māra Ķimele pie Ingas Ābeles lugas Jūras vējš ir atgriezusies otrreiz. 2009. gadā ar nosaukumu Sala režisore šo lugu iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī. To rādīja Talsu ielā 1, tur, kur tagad mājo Dirty Deal Teatro.
Uz viena viļņa
Jūras vējš Rīgas Krievu teātrī ir bijusi auglīga režisores un aktieru satikšanās. Andra Buļa šķietami vienkāršā vai pat diplomātiskā frāze preses konferencē, ka "aktieru ansamblis ir saliedēts", tiešām ir viens no izrādes spēka punktiem. Ķimele ir izvēlējusies jauktu aktieru sastāvu – ar dažādu aktierisko bagāžu un teātra tradīciju pieredzi – amplitūdā no vecmeistara Mārtiņa Vilsona līdz jaunajai aktrisei Annai Nelei Āboliņai, kuri ir organiski sinhronizējušies ar mājiniekiem – Krievu teātra aktieriem Danu Bjorku, Janu Herbstu, Anatoliju Fečinu, Jeļenu Sigovu, Aleksandru Maļikovu, Nataļju Smirnovu. Režisore daudzas mizanscēnas veidojusi kā poētisku aktieru saplūšanu vienā vilnī, kas atsitas pret krastu un atkal sašķīst astoņos atsevišķos cilvēkos ar savu likteni, kļūdām, vilšanos un cerībām. Aktieri ar patiesu aizrautību pārvēršas gan par caurspīdīgām mūžības vilnīšu šļakatām, gan atkrīt atpakaļ konkrētā zemes cilvēka smagumā. Jo skaidrs taču, ka tā ir nebeidzama spēle. Šīs poētiskās kustību intermēdijas notiek Instrumentu mūzikas pavadījumā. Ir interesanti vērot, kā konkrētā mūzika maina izrādes intonāciju.
Caurviju motīvs ir smeldzīgs kā rudens diena pie jūras, kad vasaras kafejnīcas novāktas, bet kopumā Instrumentu mīlestības telpa vairāk ir bērnišķīgi aušīga.
Rotaļību, nemitīgu plūstamību un teatrālas spēles nosacītību uztur arī Reiņa Suhanova scenogrāfija un Jevgeņija Vinogradova (Krievija) gaismu mijiedarbība. Vide, kas tikpat labi atgādina jahtas klāju kā viesu nama interjeru. Tā viegli pārveidojama gan par atsevišķu viesu nama numuriņu, gan tīklu būdu. Gaiši zili transformējami piepūšamie matrači, kas ir gan kā laiva, gan bura, gan bangas, gan galds, gulta un laipas. Par konkrētā viesu nama rocību grūti spriest, bet Ķimeles izrādē tas nav īsti svarīgi, visa uzmanība veltīta personāžu dvēseles dzīves izvērsumam. Spriežot pēc Ilzes Vītoliņas kostīmiem, noteikti ir vasara un ir karsts. Režisorei vairāk svarīga ir bijusi samezgloto attiecību temperatūra. Salst varbūt vienīgi Vetrovam stepētajā vestē, kurš Aleksandra Maļika jūtīgajā tēlojumā, vazādamies apkārt ar skrejriteni, tā arī nesaprot, kur un pie kā iebraukt, lai sajustos gaidīts, vajadzīgs un mīlēts. Bet, ja jāierauj par kapteiņa Dzelmes gaidāmo mazuli, Vetrovs to darīs bez viltus un skaudības. Režisorei izdevies aktieriem dot ļoti precīzus uzdevumus un ievietot kopējā zīmējumā tā, lai viņu "krāsa" darbotos. Pat ja tuvu paštēlam. Tāds ir Andra Buļa kapteinis Dzelme. Aktieris pārliecina, ka viņa iekšējā pašsajūta ne tuvu nav tik izskatīga kā nevainojamais kapteiņa ancuks. Varbūt pārāk gļēvs un neizlēmīgs, varbūt pārāk romantisks un godīgs, bet bilance ir tāda, ka jāskaidrojas ar divām sievietēm, divi bērni aug bez viņa un varbūt augs arī trešais. Turklāt ar diviem nodevības dūrieniem mugurā – no bijušās un drauga – īstena biznesa veča – palicis bez sava lielākā lolojuma un glābiņa – jahtas. Saprotams ir arī Janas Herbstas jaunās, skaistās Vilmas nemiers – kā savienot nepieciešamību pēc brīvības ar vēlēšanos piederēt kādam? It sevišķi, ja šis kāds pazib mājās visai fragmentāri? Aktrise šo konfliktu nospēlē visai atpazīstami. Dzelme sakās izvēlējies Vilmu kā pilnīgu pretstatu pirmajai sievai Magdalēnai. Bet vai viņš vispār pazīst īsto Vilmu vai tikai ir gandarīts par savu aizbēgšanu "pretstatā"? Viņi neprot par to aprunāties, jo pieder pie cilvēku sugas, kas pasaka otram to, ko nevajadzētu, bet nepasaka to, ko vajadzētu. Pārāk melnbalta šķiet Danas Bjorkas Magdalēna, ar mehānisku pāreju no ļoti bargām un aizvainotām intonācijām uz atmaigstošām, no atmaigstošām – uz aizvainoti atriebīgām, kad kļūst par īstu dzeloņraju. Ņemot vērā sarežģīto attiecību vēsturi ar kapteini Dzelmi, varētu vēlēties reljefāku Magdalēnas tēla apjomu un sarežģītākus zemstrāvojumus. Arī Anatolijs Fečins darījumu cilvēka Kārļa Klavsona ādā ir pārāk burtisks un pamatā apkalpo stereotipu par šāda tipa cilvēku, kuram vajag skaistu sievieti, labas kurpes un dārgu pulksteni. Un draudzību līdz ar visādiem citādiem miglainiem, kontu nepapildinošiem jaukumiem – pēc tam.
Pieaugusi kā miza
Izrādes kodols un sirds ir Ādams un Dorota, padzīvojis bezbērnu pāris, kas saimnieko viesu namā Kaija. Bezvārdu saskaņā, savos nemainīgajos ikdienas rituālos saauguši viens ar otru kā krasts ar jūru jeb Ādama valodā – "tu man esi pieaugusi kā miza", un viņam tas nozīmē to pašu, ko "es tevi mīlu". Bet te ir Kurzemes krasts, un neviens ar tādām sirsniņ-/gulbīšfrāzēm nemētājas. Bet kā tad lai zina? Lasāms Dorotas acīs. Bet zina viņa, protams, zina visu, kas jāzina par sevi un savu Ādamu. Abu stāsts ir tik sarežģīts un skaists, un vēlreiz sarežģīts. Ceru, ka Jeļenas Sigovas aktierdarbu ievēros teātra balvas žūrija. Padejo ar mani! Nu beidz ākstīties! Es vēl esmu jauna – un Dorota uzstutē apaļīgo kāju uz vīra gurna. Un ir jau arī gan vēl jauna, gan skaista, bet citādi – tā mājīgi, silti un droši. Nu izbeidz – norūc Ādams. Jeļena Sigova spēlē temperamentīgi, dzīvesgudri, smalkjūtīgi un tik "arhetipiski", ka galvu līdzi šūpo lielākā daļa sieviešu auditorijas.
Bet Mārtiņa Vilsona Ādams pieder pie tās mūžam jauno un tik ļoti vīrišķīgo cilts, kuri paniski baidās no vecuma. Viņš nav tik stiprs kā viņa Dorota, nenociešas un iedzer no tās jaunības eliksīra, kura, slapjos matus mētādama, kā lokana ūdenszāle grozās acu priekšā. Annas Neles Āboliņas versijā čigānmeitēns Helēna vairāk nekā pēc vīrieša smaržas alkst pēc cilvēciska siltuma un uzmanības.
Tā nevajadzēja notikt, bet notika. Mārtiņa Vilsona intonācijā noticu tam, ka viņš vienkārši nespēja citādi. Kurš pirmais metīs akmeni? Māra Ķimele noteikti ne.
Pīteram Geibrielam ir dziesma Mīlestības grāmata/The Book of Love. Tajā ir rindiņa: "Mīlestības grāmata ir gara un garlaicīga." Māras Ķimeles izrāde noteikti tāda nav, lai arī principā runā tieši par to – mīlestības grāmatu, kurā gadās, ka dažas lapas ir jāizrauj vai straujāk jāpāršķir.
Jūras vējš
Rīgas Krievu teātrī 27.IV, 19.V plkst. 19