Trīs tēva dēli (māte sen mirusi), kuri pēc tēva nāves saņem brīnišķīgas veltes, kas piepilda viņu vēlēšanās, – pazīstams stāsts, vai ne? Ne tikai no pasakām, arī no Raiņa Zelta zirga. Māras Zālītes dramatiskajā poēmā Pilna Māras istabiņa darbojas ne tikai dēli Miķelis, Indriķis, Niklāvs, kuri neviens ar savu dāsno dāvanu nemāk lāgā apieties, bet arī viņu māsa Madara.
Pravietojums
Var brīnīties, cik 1981. gadā tapusī luga bijusi pravietiska. Tolaik dāsnais galdauts ar devīzi "Galdiņ, klājies!", septiņjūdžu zābaki, kuri ļauj apskriet pasauli, un "droša" karošana zem cepures, kas dara neredzamu (pilnā sparā ritēja karš Afganistānā), bija sapnis, un luga izskanēja kā brīdinājums, kas notiek, ja šādi sapņi piepildās, bet nekādi lielāki mērķi neseko. Šodien svešzemju kārumi pat nebagātās mājās nav retums, arī iespēja ceļot un pat palikt ārpus Latvijas kļuvusi ne tikvien par ikdienu, bet problēmu, jo katru gadu kā aizgājējus skaitām no Latvijas izbraukušos. Tieši laiks ir galvenais, kas atšķir Ineses Mičules iestudējumu no Pētera Pētersona izrādes Jaunatnes teātrī 1983. gadā (uz to norāda arī treniņtērpu estētika šodienas izrādes kostīmos).
Dzejas valodā un tēmu mērogā labākās M. Zālītes lugas līdzinās Raiņa lielajām traģēdijām – ar vienu būtisku atšķirību: Māra Zālīte savās lugās iestājas par cilvēcisko, silto, ko nedrīkst zaudēt, kalpojot bezkompromisu idejai. Ar šādu domu speciāli Jaunā Rīgas teātra izrādei radīts fināls, kurš it kā izlīdzina 1981. gada oriģināla visai traģiskās beigas. Kāds tas ir, protams, neatklāšu, bet saskatu līdzību arī ar citās M. Zālītes lugās lietoto paņēmienu, kur pēc reālā fināla – neatrisināma konflikta eksplozijas – sievietes, visbiežāk mātes, tēls mēģina pateikt "jā", apliecināt ticības momentu.
Izrādē jaunais fināls kalpo domai, kuru īpaši uzsvēruši izrādes veidotāji un kura Latvijas demogrāfiskajos apstākļos nav negaidīta, tomēr var izraisīt diskusijas un iebildes – ka radīšanas (un radošuma) galvenā izpausme ir ģimenē un bērnos. Elitas Kļaviņas šamaniskās, pārnopietnās rakstītājas (mākslinieces) Madaras lielākais grēks nav arogance pret "pūli" un nošķiršanās no visiem ziloņkaula tornī, kurš izrādē ir tikpat šķirbains un neveikls kā pārējā novārtā pamestā saimniecība. Viņas grēks ir atteikšanās būt mātei – gan savu brāļu un brāļa bērnu mātei, gan savu pašas bērnu radītājai. Kā diagnoze cauri izrādei skan: "Ak dievs, mums nav nevienam mātes!" Nezinu, ko teātra radošajai grupai devusi stipro ģimeņu apzināšana, kas tika izsludināta sociālajos tīklos, taču pamesto bērnu likteņstāstu pētīšana, par ko TV sižetā stāstīja Andris Keišs, ir rezultējusies precīzās septiņu galveno varoņu – triju brāļu, māsas un viena brāļa triju bērnu – savstarpējās attiecībās un pat psihofizikā. Īpaši jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri ir vispamestākie, – Ivara Krasta Andrs, Edgara Samīša Madis un Ivetas Poles Arta –, lai arī katrs ar savām īpašībām apveltīti, kopumā atgādina vilcēnus.
Aizkustina smieklīgais
Lai uzsvērtu ideju par stipru ģimeni un iezīmētu to kā vēlamo nākotnes perspektīvu, izrādē ieviests jauns tēls. Viens no burvju galdauta aplaimotajiem žūpām – Krauklis – pārtapis par Krauklīti ar visai traģisku biogrāfiju un jaunā aktiera Mārtiņa Velpa patīkami organiskajā, taču līdzās pieredzējušajiem kolēģiem diezgan bezpersoniskajā atveidā kļuvis par vienīgās gaišās varones Artas iemīļoto puisi. Tomēr šī ideja gluži nerealizējas, jo tieši cilvēku sapratēja, it kā humāniste I. Poles Arta – Madaras darba turpinātāja un vienlaikus oponente – nespēj atrast nevienu cilvēcisku intonāciju, kad, stāvot pie tuvinieku zārka, aicina pārējos dzīvot pareizi ar tik didaktiski skaldošu, kareivīgu deklamāciju, ka, vulgāri izsakoties, manas propagandas nogurdinātās čakras aizveras un nelaiž klāt nevienu pareizu domu. Savukārt tik simbolisku tēlu kā Māra aktrise Regīna Razuma iemieso ar pašcieņu, stāju un mierīgu distanci, ne brīdi neieslīgstot plikā didaktikā.
Par izrādes vilcējspēku kļūst trīs brāļi – ēdelīgais un pēc omulības un mīlestības alkstošais, vienmēr izsalkušais burvju galdauta īpašnieks Andra Keiša Miķelis, dīdelīgais, manierīgais Viļa Daudziņa pasaules apceļotājs septiņjūdžu zābakos Indriķis un Gata Gāgas mazliet aprobežotais, apjukušais, bet kareivīgais Niklāvs, kuram ļoti nepatīk māsas jautājums, vai viņš kaujās būtu tik drosmīgs, ja nebūtu neredzamās cepures. Visi trīs aktieri ir atraduši to šauro robežu starp grotesku un reālismu, starp komismu un dramatismu, kas Jaunā Rīgas teātra aktierus allaž izcēlusi starp citiem.
Vislielāko vietu skatuves laika un attiecīgi skatītāju uzmanības ziņā ieņem Keiša Miķelis – kamēr Indriķis un Niklāvs dauzās pa pasauli, viņš ir uz vietas, nodzirdot un pārbarojot ne vien sevi, bet arī savus kaimiņus. Andris Keišs ir radījis šedevram tuvu tēlu, kurā Pantagriels un Sančo Pansa apvienoti ar deformēta Silmaču saimnieka vaibstiem. "Ēdiet, dzeriet un līksmojiet," viņš sauc taukiem noziestu vaidziņu, tirinot tuklās roķeles un raisot pat asaru, jo paša bērni viņā neklausās un kaimiņi, pie galda dziedot saimniekam slavas dziesmas, aiz muguras to aprunā un trin dunci, ko iedurt mugurā.
Transformera mošanās
Kā atsevišķs personāžs, kā lego ir Katrīnas Neiburgas dēļu scenogrāfija. Tā liek intensīvi darboties aktieriem – skrūvēt, naglot, nostiprināt, pārveidot galdu par zārku un otrādi (spēcīga metafora) –, vienubrīd nonākot loģiskās pretrunās ar sižetu, kurā tiek vēstīts, ka neviens neko nedara, tikai rij. Biedējošā, noslēpumainā veidā šis tēls – scenogrāfija – darbojas pats – Madaras tornis paceļas no dēļu kaudzes līdzīgi pamodinātam transformeram. Liekas, jo pārlieku saraibina jau tā sarežģīto ainu, manuprāt, ir triju sirmo vīru – dziednieka, dievtura un ekstrasensa – prātulas videocitātos. Savukārt komponista Riharda Zaļupes fatālā, skumjā skaņu partitūra ar remiksētiem buramvārdiem un šo pašu kungu un kādas mākslas terapeites izteikumiem met gaumīgu tiltu no mitoloģiskās Māras pasaules uz mūsdienām.
Izrāde, kuras liela daļa norisinās gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa prasmīgi izgaismotā pustumsā, vēsta par mītiskām kādas pasaules un kādu cerību beigām, un AHHAA zinātnes centra (Tartu) planetārijam līdzīgā kosmiskā aina šo sajūtu tikai pastiprina. Izrādes pēcgarša ir rūgta, lai arī fināls it kā apliecinošs. Gribas pretoties uz skatuves paustajam, ka neatkarības laiks cilvēkus Latvijā nav mainījis uz labo pusi, ka esam izniekojuši dāvātās iespējas. Tomēr šķiet, ka četru mēnešu laikā uz dažādām skatuvēm parādījušās latviešu autoru izrādes – Uguns un nakts Nacionālajā teātrī (Rainis/Kairišs), Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties Ģertrūdes ielas teātrī (Skalbe/ Jarovojs) un, lūk, arī Pilna Māras istabiņa –, kurās visās ir cīņa starp pieticību un ideāliem, aprimšanu un radošu nemieru, pašlabumu un nesavtīgām ilgām pēc visu labuma, nav nejauša sakritība.