Vienmēr licies aplami vienu mākslinieku izteikt ar otru, vienalga, cik dižu. Tomēr par Ģirta Ēča iestudējumu Stum, stum Jaunajā Rīgas teātrī gribas teikt "XXI gadsimta Čehovs". Šeit nedomāju pseidočehoviskās žēlās interpretācijas.
Andra Neiburga, kuras pieci stāsti no krājuma Stum, stum (2004) iemiesoti JRT Mazajā zālē, par čehovisku nav dēvēta nekad. Viņa ienāca latviešu literatūrā 80. gados kopā ar Rudīti Kalpiņu un Evu Rubeni kā t. s. jauno dusmīgo rakstnieču paaudze. Kritiķu un lasītāju vēl ilgi slavētie stāsti gan izdoti krietni vēlāk – 2004. gadā –, taču tajos tik un tā trokšņa un niknuma ir daudz vairāk nekā Ģirta Ēča, aktieru Elitas Kļaviņas, Andra Keiša un mākslinieces Katrīnas Neiburgas iestudējumā. Režisors ar šo izrādi pierāda, ka kamerizrādes ir viņa stihija. Atcerēsimies Melno strazdu Nacionālajā teātrī, Vigīliju. Sapni par nomodu Jaunajā Rīgas teātrī (tika spēlēta telpā Talsu ielā).
Paaugstinājums ar jūrmalas smiltīm, kreisajā pusē pusiegrimis, labajā – šķībi sasvērusies spole, kas tiek izmantota gan kā galds, gan operāciju galds u. c. Fonā cits citu nomaina dabasskati – mežs, jūra. Cauri skatītājiem uz smilšu postamenta uzkāpj aktrise Elita Kļaviņa brūnā, īsā parūkā, pasaka publikai: "Labvakar!" un to, ka runās Neiburgas tekstus. Kā būtu jāuztver viņas drēbes – paliek noslēpums. Jo skaidrs, ka Elitai Kļaviņai zilās bikses, kas tomēr nav treniņbikses, un brūnā trikotāžas jaciņa izskatās drīzāk eleganti nekā sociāli raksturojoši sievietei, kura dzīvo mežā un kopj savu gultai piesieto opi. Tīrot burkānus, aktrise sāk stāstīt stāstu Mana izdomātā dzīve. Sāk smaržot zupas garšvielas, kādas droši vien nekad nesmaržo restorānā Neiburgs. Zupas vārīšana kā izrādes smilšu pulkstenis, individuālais laiks nav nekas oriģināls, taču šajā izrādē strādā mērķtiecīgi. Paralēli no smiltīm kā tāds krabis izkašņājas Andris Keišs. Viņam ir nenosakāma rakstura drēbes – saburnītas kokvilnas bikses un žaketkrekls, aizpogāts līdz kaklam. Mazliet atgādina pilotu (Sent-Ekziperī) – iesprūdušu tuksnesī – vai ieslodzīto, vai parastu vīrieti vasaras drēbēs. Andrim Keišam ilgu laiku bija pietrūcis tieši šādas lomas kopš debijas Nacionālajā teātrī – Pablo Trešajā vārdā. Viņa cilvēciskais siltums un vīrišķība šajos eksistenciāli drēgnajos stāstos par dzīves jēgu un nejēgu kļūst par atsevišķu tēlu un kolektīvās intimitātes garantu. Arī Elita Kļaviņa šajā izrādē ir neaizstājama. Viņa spēlē kaut kādā unikālā savā tehnikā, kas citai nepiestāvētu un tiktu pat pārmesta. Tas ir iracionāls izņēmums, bet man aktrises gandrīz vai nepārejošā melodiskā eksaltācija šķiet ļoti uzrunājoša, kaut saprotu, ka iespējama arī pretēja reakcija.
Smiltis, jūra, sieviete un vīrietis tajā, protams, ir ļoti stipri tēli, bet radošā grupa spēj šo pārdrošību attaisnot (ja pilnīgi godīgi – ne uzreiz, paiet iesildīšanās laiciņš, kamēr kamertonis ieskanas tīri un pilnasinīgi). Aktieriem ir izdevusies fascinējoša saspēle. Viņus var uzlūkot gan kā Ievu un Ādamu, gan kā viens otram apnikušus vecus lauleņus, gan mīļākos, taču vēl vairāk izrādes laika aizņem brīži, kad eross tiek atcelts pilnībā, un viņu kontakta/ bezkontakta forma ir līdzīga pludmalē nomestiem šampanieša korķiem vai vēja kopā sanestiem prauliem. Atsvešināti, tomēr paturot viens otru uzmanības lokā, pat ne ar acīm – elkoni, papēdi, muguru. Vēl viņi ir arī stāstnieki – mākslinieki. Visam pāri – cilvēki.
Katrīnas Neiburgas video, īpaši izrādes pirmajā pusē, atrodas tuvu bīstamajai robežai, lai kļūtu jau ilustratīvs. Manuprāt, viņas darbi tomēr ir ar solo spēku, kā Purvīša balvas godalgotais videodarbs Solitude. Sadarbībā, piemēram, projektā ar pianistu Vestardu Šimku, tas riskē kļūst paskaidrojošs. Taču ir brīži, kad mākslinieces video tēlainība ir neaizstājama un applūdina embriju pozās gulošos trauslos aktieru ķermeņus. Keišs – un trausls? Ļoti.
Protams, nav brīv skumt. Jāstumj. Tomēr cilvēkiem bieži sāp un ir vientuļi. Ne tikai tiem, kam nav ko ēst un nav neviena drauga. Šī izrāde ir kā tāda solidāra ceļmallapa uz katra dvēseles pušumiem. Beigās aktieri, uzgriezuši muguru skatītājiem, ar skatu uz jūru, brālīgi tukšo zupas šķīvi. Pēc tam ķeras pie šampanieša. Sieviete gan kadrā paliek viena pati – ar korķējamu pudeli un suni. Vīrietis aiziet. Var jau būt, ka šīs izrādes mērķauditorija vairāk tomēr ir sievietes.
Stum, stum ****
JRT Mazajā zālē 3., 4., 11., 13.VI plkst. 19
Biļetes pārdotas