Nu jau ir pagājis zināms laiks kopš ceturtās Purvīša balvas laureāta nosaukšanas – priekškari krituši, kaislības rimušas, un par cīņas arēnu pārvērstā izstāžu zāle Arsenāls atguvusi savas ierastās funkcijas – ļaudis var mierīgi iet un skatīties, kas ir ticis pasludināts par labāko Latvijas laikmetīgajā mākslā. Izstāde Purvīša balva 2015 būs atvērta līdz 12. aprīlim.
Iekārtojums izšķir visu
Kā jau tam jābūt saskaņā ar nolikumu, izstādē piedalās astoņi balvas kandidāti, no kuriem viens laimīgais – šoreiz Miķelis Fišers – atklāšanas ceremonijā to iegūst līdz ar prāvo 28 500 eiro balvu. Māksliniekus pārstāv darbi no personālizstādēm vai grupu izstādēm, par kurām ekspertu komisija viņus ir nominējusi divu gadu periodā, tāpēc Arsenālā ir aplūkojami pārcēlumi no darbiem, kas radīti citai videi. Dažs autors šajā situācijā izrādās ieguvējs, cits – zaudētājs.
Izstādes scenogrāfam Martinam Vizbulim ir dots neapskaužami atbildīgs un sarežģīts uzdevums – parādīt citā gaismā reiz jau veiksmīgi eksponētus darbus, samērojot un no jauna veidojot to savstarpējās attiecības. Nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka lielā mērā tieši no izstādes iekārtojuma ir atkarīgs starptautiskās žūrijas lēmums, jo daļa no tās locekļiem atdod savu balsi, pamatojoties vienīgi uz ekspozīcijā gūtajiem iespaidiem. Turklāt var izrādīties, ka tieši izstādes vizuālais tēls paliks atmiņā kā kopainas veidotājs skatītājiem, kuri uz Purvīša balvas izstādi nāk, meklējot autoritatīvu patiesību par laikmetīgās mākslas sasniegumiem (kas nemaz nav slikti, ja to lieto par atskaites punktu savu personisko patiesību mērīšanai).
Paradoksālā kārtā iepriekšējos trijos Purvīša balvas ciklos laureāts tika atrasts pirmajā zālē tieši pretī ieejai (tauta jokoja, ka žūrijai nav bijis vaļas iet skatīties tālāk), laikam tāpēc šoreiz zīmīgā vieta neitralizēta, eksponējot Purvīša gleznas oriģinālu, kuram līdzās austiņās klausāmas un lodziņos skatāmas videointervijas ar māksliniekiem.
Uzticību raisa autora tiešums
Pirmais darbs sastopams jau uz izstāžu zāles sliekšņa. Tā ir Kristapa Ģelža un Ģirta Biša interaktīvā audiovizuālā Kancele – visasprātīgākais no darbiem, kuram diemžēl kā tipiskam site-specific objektam atņemts spēks, iznesot to no Rīgas Doma dārza vides. Līdzīgi arī Ģirta Muižnieka telpiskais gleznojums šķiet tikai kā atblāzma no iespaidīgās personālizstādes 5.7.32.34 Mūkusalas mākslas salonā. Henrija Preisa gleznoto simbolu saturisko komplicētību diemžēl neprotu lasīt un uztvert, tāpēc viņa gleznās spēju novērtēt vienīgi vizuālo efektīgumu. Pat ar fascinējošā video palīdzību man īsti neizdevās uztvert arī Ginta Gabrāna skaisti balto pašveidojošo polietilēna skulptūru vēstījumu. Savukārt ļoti iepriecinoša šķita Artura Riņķa nonākšana uz "lielās skatuves" – kā precedents savā nodabā nopietni, bet bez tieksmes pēc publicitātes strādājoša talantīga mākslinieka darba novērtējumam. Viņa kinētiskās gaismas instalācijas, tāpat kā Kaspara Bramberga vieliskās, gleznieciski tēlnieciskās kompozīcijas, gluži vai apbur un enerģētiski spēcīgi iedarbojas uz skatītāja maņām.
Viens no spēcīgākajiem ekspozīcijas darbiem, manuprāt, ir Gintera Krumholca skulpturālā grupa ar vertikālo kapulauku Kāpēc tu mani nepamodināji?, jo tajā jaušams gan domu un jūtu dziļums, gan formas veidošanas prasme un aktualitāte. Šķiet labi, ka Purvīša balvas pamanīta ir tēlniecība kā laikmetīgās mākslas medijs, jo īpaši tāpēc, ka Arsenāla Radošajā darbnīcā pašlaik skatāma Igaunijas Purvīša ekvivalenta – Kēlera balvas – ieguvēja tēlnieka Jasa Kaselāna lieliskā izstāde ar milzīgām betona leļļu galvām un betona namu foto.
Purvīša balvas izstāde šogad kopumā rādās visai ezoteriskās noskaņās ieturēta, tāpēc likumsakarīga šķiet pārdabisko spēku, NLO un sazvērestības teoriju pioniera Latvijas mākslā jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem nosaukšana par balvas laureātu. Miķeļa Fišera Netaisnība pārliecinoši izskatījās Medicīnas vēstures muzejā un tāpat izskatās arī Arsenālā. Kaut arī vairāki starptautiskās žūrijas locekļi intervijās izteicās, ka par labu Fišeram nosliekušies tieši video Pran iespaidā (tajā mākslinieks ar gāzmasku galvā izteiksmīgi mēdās: "Pran? – Pran!", inscenējot ainu ar reptiloīdiem), par sevi droši varu teikt, ka uzticību raisa autora tiešums – viņš pieturas pie bilžu stāstiem seno civilizāciju garā un demonstrē gribu (lai arī tā izpaustos kā staigāšana pa oglēm) izlauzties no realitātes.
Kaislības, diskusijas, pārmetumi
Izstāde Purvīša balva 2015 tiek aktīvi apmeklēta un kaislīgi apspriesta. Visi darbi nenoliedzami ir kvalitatīvi un vērtīgi, tomēr ekspozīcijā, iespējams, sacensības kā prioritātes dēļ ne visi no tiem spēj radīt atklāsmes vai dzīvas emocijas. Diskusijas vēršas galvenokārt strīdos par nominantu atlasi un šaubās, vai balva palīdz gana ticami orientēties mākslas ainā. Piemēram, fakts, ka kandidātu vidū jau otro reizi pēc kārtas nav nevienas dāmas, kaut arī izstāžu afišās mākslinieču aktivitātes ir pārsvarā, patiešām mulsina.
Biežāko pārmetumu skaitā dzirdams arī, ka balvai raksturīgs pārlieku konservatīvs skats. Redzot nu jau ceturto Purvīša balvas izstādi astoņos gados, var secināt, ka ir izveidojusies stabila tradīcija ar savu seju un rokrakstu. Tāpēc rosīgajā un daudzveidīgajā Latvijas mākslas dzīvē mierīgi var gadīties lieliski artefakti, pasākumi un izstādes, kuru izcilību neapšauba neiekļūšana prestižajā Purvīša balvas nominantu vidū, jo tiem vienkārši ir cita specifika vai eksperimentāls raksturs.
Visnotaļ pozitīvi ir vērtējams fakts, ka šogad pirmo reizi tika organizēta akcija Cits Purvītis – kaut vai tāpēc vien, ka apliecina dzīvu sabiedrības ieinteresētību, gatavību paust viedokli, protestēt un diskutēt.
Purvīša balva 2015
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 12. aprīlim