Viņu sauc Gunārs Sprīdis, un viņa pamāte ir Valda. Gunāra vecmāmiņai ir simt gadu jubileja, tiek rādīti veci diapozitīvi un izspēlēti Sprīdīša piedzīvojumi, notiekošajā piedalās arī Lienīte. Ir jautri. Valdas atvesto torti no divdesmit olām skatītājiem nedod. Tā dažos teikumos varētu atstāstīt Jēkaba Nīmaņa debijas darbu režijā un Jaunā Rīgas teātra atklāšanas pasākumu sērijas piekto notikumu – pirmizrādi bērniem Bilžu vakars ar Sprīdīti. Ir vērts par šo izrādi padomāt mazliet detalizētāk.
Klasiski vairs negrib
Sprīdītim ir daudz interpretāciju, ieskaitot 1982. gada animācijas filmu un 1985. gada spēlfilmu, radioteātra iestudējumu, ko var atrast arhīvā. No savas bērnības atceros Arvīda Žilinska baletu, kas gan mūsdienās vairs nav uzvests. Annas Brigaderes 1903. gadā uzrakstītā luga ir latviešu bērnu literatūras klasikas stūrakmens, un pēdējā laikā profesionālo teātru interese par šo materiālu ir atjaunojusies. Monikas Zīles adaptācijā latgaliešu valodā Māra Korsieta režijā Spreideits veiksmīgi dzīvo Daugavpils teātrī. Pavisam nesen, gan visai tālu atkāpjoties no pirmavota (dramaturgs Edgars Niklasons), izrādi PII Sprīdītis Santas Didžus režijā sagatavojis Liepājas Leļļu teātris. Tajā transformētie Brigaderes tēli ir atpazīstami bērnudārza vidē. Tagad mums ir Jēkaba Nīmaņa versija JRT, kas uzskatāma par diezgan brīvuimprovizāciju, kurā apbrīnojami organiski ieplūdināts lugas oriģinālteksts.
Tomēr jau vairākās pēdējās sezonās ne varam neredzēt, ka iestudējumi bērniem lielākoties ir pārceļojuši uz mazajiem spēles laukumiem. No vienas puses, teātris pienāk tuvu klāt, brīžiem ir interaktīvs, audzinot skatītājus, kas varēs būt atvērtāki arī pieaugušo vecumā, ja viņiem piedāvā kādu imersīvu pieredzi. Ir labi, ka teātris nokāpj no postamenta un var notikt jebkur, kā mēs to redzam, piemēram, Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādēs. No otras puses, jaunajiem skatītājiem samazinās tā veida pieredze, kas saistās ar tā saukto teātra brīnumu, respektīvi, audio vizuālu brīnuma ilūziju, kas piedāvā salīdzinoši lielu mērogu (šajā ziņā Daugavpils teātra izrāde, kurā luga īsināta, rada pievilcīgu vizualitāti).
Vecmāmiņa Lutause
Jēkaba Nīmaņa izrādē JRT Mazajā zālē, ko skatītājs ierauga pirmoreiz, pēc scenogrāfes Līgas Zepas ieceres uzslieta balta, apbružāta telts, ap kuru sagrupēti dažādi augi un pa vidu iekārtots spilgti zaļš sintētiskais zāliens. Telts sienas noder projekciju rādīšanai, kas ir sižeta pamatā. Vecmāmiņas simtgadnieces jubilejas svinības notiek improvizēti, kā pārsteiguma akcija, sākumā no gaviļnieces pārējie pat slēpjas, te nav garu galdu ar karbonādēm un divsimt viesu. Jau no pirmā brīža iezīmējas raksturi: Sprīdītis cenšas uzsvērt, ka tagad ir Gunārs, tātad pieaugušais, Lienīte ir mākslinieciska būtne, pamāte – joprojām drusku liekulīga un drusku maita, savukārt vecmāmiņa – sprigana večiņa, kas gatava uz delverībām.
Gunas Zariņas lomu sarakstā dažādas sirmgalves jau ir bijušas, šajā gadījumā viņa fizisko stīvumu iezīmē, tomēr dominē ēverģēlīgs noskaņojums – kundze labprāt atveido Sprīdīša bērnības ceļojuma tēlus, piemēram, milzi Lutausi. Daudz pārtapšanas priekšā arī Janas Čivželes Valdai, brīžiem pat pārlecot no princeses Zeltītes uz Velnu, kurš atnācis pēc tās pašas Zeltītes, un atkal atpakaļ. Lienīte ir mūziķe, un Elīza Dombrovska nodrošina savdabīgu skanisko ietērpu. Jāņa Skuteļa Sprīdītis nepavisam nav supervaronis, viņš ir gana bailīgs, tomēr savas bailes pārvar.
Izrāde veidota kā spēle, kurā visas tēlu pārvērtības atrisinātas ar, teiksim tā, sadzīviskiem paņēmieniem, tādējādi nodrošinot ierosmi skatītāju iztēlei un piedāvājot nevis aizraujošu, bet drīzāk piezemētu tēlainību. Asprātīgās projekcijās parādās JRT aktieri, piemēram, Andris Keišs (Karalis) un Vilis Daudziņš (Velns). Šīs spēles vairāk adresētas pieaugušo auditorijai, īpaši jau vecmāmiņai sarūpētā pamātes dāvana – ierāmēta vietējās avīzes pirmā lappuse, kurā domes priekšsēdētājs sveic jubilāri, bet šis priekšsēdētājs, par kuru jubilāre izsakās samērā neglaimojoši, nav neviens cits kā JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.
Spēles estētika bērniem ir saprotama, taču priekšzināšanas par lugu būtu vēlamas. Manis apmeklētajā izrādē tieši mīklu minēšanas ainā atklājās, ka šādas zināšanas bērniem piemīt, kaut mīklas daļēji bija mainītas. Režisors, kurš pats ir arī dramaturgs, Brigaderes tekstu ir īsinājis, atsakoties no garākiem dialogiem, kā arī raganas uzsūtīšanas Sprīdītim pils ainā. Aktieri izmanto paņēmienus, kādus spēlējoties uz vietas izdomā bērni, piemēram, žurnālisti atveidojot ar aizspiestu degunu, lai pārveidotu balsi. Tas ir vecumvecs paņēmiens, bet šajā brīdī noder labi.
Bilžu vakars ar Sprīdīti iestudēts estētikā, kas palīdz izvairīties no patosa un butaforiskuma, pasaku pietuvinot sadzīvei, lai gan saglabājot tajā teiksmainus tēlus kā varoņu fantāzijas augļus. Vēju, protams, var izraisīt ar ventilatoru un Lutauša acis spīdināt ar diviem lukturiem. Tā ir vienkāršāk režisoram un lētāk teātrim. Šajā gadījumā paņēmienu attaisno aktieru patiesi ieinteresētā spēlēšanās, kas mērķauditorijai patīk, un mizanscēnas ir sakārtotas visai veikli. Turpinot izpausties režijā, Jēkabs Nīmanis noteikti var mūs pārsteigt.
BILŽU VAKARS AR SPRĪDĪTI
JRT Mazajā zālē 27., 28.IV, 5.V plkst. 15, 21., 24.V plkst. 19, 25.V plkst. 15, 31.V plkst. 19.
Biļetes pārdotas