Vai šī patiešām ir jauna mūzika vārda kvalitatīvajā izpratnē? – šāds jautājums prātā spraucās ne reizi vien festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas simfoniskā koncerta gaitā (21. martā Lielajā ģildē), kurā cits pēc cita skanēja Georga Pelēča, Indras Rišes un Pētera Butāna opusi. Ievadvārdos Orests Silabriedis argumentēja festivāla jauno tēlu, kam izmantots savulaik ļoti neparastā, arvien pārsteidzošā un dzīvespriecīgā latviešu komponista un rakstnieka – postmodernista Marģera Zariņa fotoportrets, zīmīgi papildināts ar baltajām iPod austiņām. Tas neviļus vedina ieklausīties jaunajos mūsu laikabiedru darbos no Zariņa – eksperimentētāja un izaicinātāja – viedokļa. Vai viņam šī programma šķistu gana aizraujoša, jaunas idejas un izteiksmi meklējoša?
Mūzika gan vairāk sliecās konsonējoši glāstīt un šūpot, pildot koncerta afišā ierakstīto solījumu Laimes hormoni. Starp citu, par šī vakara spilgtāko atklājumu izvērtās jaunā, ļoti talantīgā koru diriģenta Kaspara Ādamsona debija pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults.
Endorfīni un apcere
Georgs Pelēcis, kura koncerts simfoniskajam orķestrim Endorphin Music kļuvis par visas "laimes hormonu" programmas kopsaucēju, ir unikāls fenomens – zinātnieks, profesors, kurš orientējas vissarežģītākajos renesanses un mūslaiku mūzikas kontrapunktos, taču pats savos darbos ir nemainīgi uzticīgs vienkāršībai un naivam bērna priekam. Endorphin Music viņš kārtējo reizi ļāvis vaļu spēles prieka un azarta baudīšanai. Tas lieliski izdevies komponistam raksturīgajā, kustīgi rotējošajā pirmās daļas motīvu un frāžu minimālismā, kas dzīvespriecīgā sarunā iesaista vai visus orķestra solistus, šādi izbaudot pat parasto gammu. Savukārt koncerta otrajā, lēnajā daļā bezgalīga un bezgalskaista melodija svin dzīvi un dzīvību: tu klausies un līdz ar autoru priecājies vienkārši par to, ka esi dzīvs. Tomēr, visticamāk, pirmatskaņojums komponista ierastajā ampluā šķistu déjà vu, ja vien diriģents Kaspars Ādamsons tik smalki un muzikāli neizgaismotu katru vismazāko pārmaiņu, katru niansi.
Viņa vadītajā interpretācijā kustība nekļuva vienmuļa un labskanīgais skaistums nekļuva banāls. Te varētu Endorfīnu mūzikas apcerei likt punktu, ja vien šim ciklam nebūtu arī trešās daļas – saulaina, taču konkrētajam darbam pilnīgi neobligāta tautasdziesmas Tautiešami roku devu apdare. Koncertam pietiktu ar diptihu, trešo daļu atšķeļot kā atsevišķu, patstāvīgu orķestra miniatūriņu.
Čella koncerta Apcere par debesīm un zemi autore Indra Riše trāpījusi desmitniekā tieši ar diptiha formu: līdz ar anotācijā citēto Valentīna Lukaševiča četrrindi iesakot cilvēkiem tik daudz nestrādāt, jo debesu valstībā pieņem ij tos, kuri guļ zālītē un veras mākoņos, pietiek ar šīm divām skaņutelpām – zemi un debesīm, kuras komponiste izstrādājusi tembrāli kolorītos skanējumos, kur Ērika Kiršfelda spēlētais čells ir ļoti ekspresīvs, taču nebūt ne vienīgais solo instruments.
Zvaigznes un ūdeņi
Gluži neparastas lietas notiek ar Pētera Butāna jauno, formā un faktūrā vērienīgo, bet skaņuvalodā aizvēsturisko opusu Zvaigznes un ūdeņi, kas veidots kā septiņu dziesmu cikls stāstniekam, korim un simfoniskajam orķestrim. Komponists, kuru vokāli simfoniskās mūzikas žanrā pazīstam kā monolītu, krāšņi uzrakstītu sakrālo darbu autoru, bet kurš citos žanros atklājies arī kā asprātīgs stilizētājs, šoreiz ir eklektisks. Tas šķiet loģiski, vienā kompozīcijā par ebreju dzīves tēmu apvienojot ļoti dažādu dzejnieku tekstus, sākot ar idejas autora, komponista pastāvīgā radošās sadarbības partnera Sergeja Moreino dzejoļiem un ventspilnieces Mairas Asares kompakto, toties tēlaini un simboliski neparasti blīvo mīlestības dzejoli. "Aktuālais vietējais pienesums" bez liekiem provinciālisma kompleksiem likts līdzās XX gadsimta klasiķu Česlava Miloša un Paula Cēlana poēzijai, kas izturējusi laika pārbaudi.
Tātad darbā, kurā kā milzu kaleidoskopā mijas dažādas ebreju dzīves likteņainas, kurā tieši līdzās šausminošai nāvei iemirdzas arī dzīves zelta dzīsla, mēs sastopamies ar tik dāsnu mūzikas "daudzvalodību", kas jau balansē uz samērīguma un gaumes robežas. Jau pašā pirmajā kora dziedājumā samulsina padomju masu dziesmu intonācijas (tiesa, tam ir vēsturisks pamatojums, jo tās nācies rakstīt galvenokārt tieši ebreju komponistiem). Arī pēc tam gan orķestra, gan kora, arī a cappella posmos, dzirdams viss, ko var un pat jau vairs nevar iedomāties: no korāļa un iespaidīgas polifonijas līdz visnepārprotamākajai Varšavjankas citēšanai.
Ik pa laikam domās iemirgojās sarkanais brīdinājuma signāls: mīļie, te visa kā jau ir krietni par daudz! Kur vēl mūsu Valsts akadēmiskais koris Latvija to var dziedāt? Vai tiešām to visu vajadzēja salikt vienā skaņdarbā?!
Starp citu, precīzi tāda pati sajūta rodas tajās reizēs, kad kāds diriģents tomēr nespēj vienotā veselumā savaldīt Gustava Mālera simfoniju raibi neaptveramo, vitālo tēlu pasauli. (Arī tajā toni nosaka komponista ebreja domāšana, kurai ar melnbalto skaidrību nepietiek.) Taču tieši te arī ir Pētera Butāna konkrētā jaundarba brīnums: par spīti bažām par eklektisko pārbagātību un emocionālo pārsātinātību, tomēr bija aizraujoši un neatvairāmi tai sekot! Partitūra nostrādāta tik meistarīgi, ka viss skan un virzās uz priekšu. Labs sabiedrotais tai bija arī diriģents Kaspars Ādamsons, kurš kora priekšā jūtas kā zivs ūdenī. Taču kur likt lielo lomu, dievs to vien zina.