Diemžēl vislielāko vilšanos man sagādāja filma tā dēvētās gudrās fantastikas žanrā. Gan tāpēc, ka Transcendenci (**) veidojis talantīgā Holivudas kinovizionāra Kristofera Nolana (Memento, Bezmiegs, divi Tumšie bruņinieki, Pirmsākums, Tērauda vīrs) pastāvīgais tehniski virtuozais un apdāvinātais kameras vīrs Volijs Fisters, kurš ar stāstu par mākslīgo intelektu debitē režijā. Nevar noliegt, ka filmas vizuālā puse un specefekti ir perfekti, cenšas arī zvaigžņotie aktieri (Morgans Frīmens, Keita Mara, Pols Betanijs, sevišķi Rebeka Hola progresa apkarotāju smagi ievainotā zinātnieka Džonija Depa sievas lomā; visamizantākā loma te ir Depa galvai, atdalītai no rumpja), taču krietni klibo dramaturģija. Vienīgā svaigā, interesantā atziņa, par ko liek aizdomāties šī kinofantāzija, – ka nekontrolēts un pārāk attīstīts intelekts ir bīstams valstij un sabiedrībai. Jo pie aparātiem pieslēgtais mironis – zinātnieks, kura smadzenes kļūst nevadāmas, – protams, parūpējas, lai šo superattīstīto apziņu nevarētu "izštepselēt".
Sarūgtina arī franču baismā kinopasaka Skaistule un briesmonis/La belle et la bête (***), lai gan to radījis izcils šausmeņu meistars Kristofs Ganss (Vilku brālība, Klusais kalns u. c.). Viņš ekranizējis klasisko Šarla Pero pasaku par skaistuli, kuru vecāki kinoskatītāji atcerēsies ar Žanu Marē briesmoņa lomā. Gansa filmā piedalās Lea Seidū – Adeles dzīves zvaigzne. Pamatīgi nogrimēto un virtuāli uzlaboto apburto princi briesmoni tēlo Vensāns Kasels. Diemžēl filmā jāsastopas ar tādu datorģenerēto specefektu pārbagātību, ka pasaka zaudē jebkādu maģiju, jo gluži vienkārši izskatās absolūti sintētiska, neīsta, neraugoties uz barokāli krāšņajiem kostīmiem, dabas ainavām un pilīm.
Toties asprātīgu ideju, iemiesotu kino formā, piedāvā Krievijas kinematogrāfisti komēdijā Virtuve Parīzē (***), tiesa – pret savu gribu. Vienkārši filmas – un šī tiešām ir kvalitatīva romantiska komēdija – uzņemšanas laikā realitāte Krievijā "aiz loga" ar prezidenta Putina kliķes impēriskajiem un militārajiem tīkojumiem ir pieņēmusi baisus apveidus, kas padara pašu filmas stāstu neticamu – jo tā vēsta par krievu pavāru, kulinārijas speciālistu sapni atvērt izcili smalku restorānu Parīzē, jo viņu prestižais Maskavas gastronomiskais iestādījums Claude Monet ir jāslēdz. Baidos, ka tuvākajā nākotnē šāda sapņa realizācijai būs jākļūst par valsts nodevēju – jo "Krievija nav Eiropa", kā tagad postulē reālā valsts vara. Būtībā uz ekrāna ir iemūžināta mūsdienu demokrātiskā Krievija, kāda tā vairs nebūs nekad.
Visbeidzot – lielum liels pārsteigums ir amerikāņu komēdija Sliktie kaimiņi/Bad Neighbours (****), kura bez visiem neskaitāmajiem pilnīgi neprātīgajiem gegiem, kā divi kaimiņi (ģimene ar mazu bēbi pret hipsteru baru ar neremdināmu ballīšu kāri) pazemo un apkaro viens otru, attīsta kādu visai intriģējošu domu – izrādās, tagad atšķirības starp paaudzēm vairs nav mērāmas desmitgadēs, bet gan nieka piecos septiņos gadiņos. Pārsteidz arī lieliskā komiķa Seta Rogena un viņa jaunākā kolēģa – smukulīša, amerikāņu pusaudžu publikas dievekļa Zaka Efrona – lieliskā saspēle.