Roberts Aiks, kura luga Ārsts Gata Šmita režijā tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dailes teātra lielās skatuves, pieder pie tās pašas mūsdienu britu dramaturgu un režisoru "trīsdesmit plus" paaudzes un tradīcijas, no kuras nāk arī pagājušajā sezonā Latvijā pēkšņu popularitāti guvušais Dankans Makmilans. Abos gadījumos tekstu autori raksta kā režisori, uzreiz piedāvājot noteiktus skatuviskos risinājumus. Abi runā par izteikti laikmetīgām tēmām un XXI gadsimta cilvēka problēmām, par cilvēku kā psiholoģisku un arī sociālu un bioloģisku būtni; abus regulāri iestudē gan anglofonajā, gan vācvalodīgajā teātra telpā. Tāpēc Dankana Makmilana Elpas un Roberta Aika Ārsta nonākšana Dailes teātrī nepārprotami pozitīvi signalizē par jaunās teātra vadības izvēlēm – atvērt durvis citādam, laikmetīgam, Latvijā mazpazīstamam repertuāram.
Tējkanna, kas vārās
Saturiski Roberta Aika Ārsta pamatā ir austriešu dramaturga Artura Šniclera XX gadsimta sākuma luga Profesors Bernhardi, un jāatzīst, ka šis ir viens no veiksmīgākajiem klasikas "pārrakstīšanas" gadījumiem, kādu iznācis redzēt. Sižeta starta situācija Artura Šniclera un Roberta Aika lugā ir gandrīz identiska – ebreju ārsts, profesionālas pārliecības vadīts, mirstošas pusaudzes, nelegāla aborta upura, palātā neielaiž katoļu mācītāju. Meitene nomirst, nesaņēmusi pēdējo sakramentu, un sekojošās apsūdzības un tiesvedības lavīnveidīgi aprok arī pašu ārstu.
Artura Šniclera lugas sociālkritiskais patoss vērsts galvenokārt antisemītisma virzienā, un darbība risinās diezgan noslēgtā vīriešu ārstu pasaulē. Savukārt Roberts Aiks notikumu pārcēlis uz kādu klīniku mūsdienu Eiropā, galvenā varone ir sieviete, Alcheimera pētniecības institūta vadītāja Rute Vulfa, kura sevi sākotnēji definē tikai kā "ārstu" (apzināts vīriešu dzimtes lietojums), ar to apzīmējot bezkaislīgu profesionālismu. Lugas darbības gaitā fokuss vairākkārt mainās – no vispārcilvēciskiem jautājumiem par ticību, profesionālo ētiku, koleģialitāti u. c. uz ļoti personisku galvenās varones pieredzi.
Režisors Gatis Šmits, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs un gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis izrādi ierāmējuši konsekventā mizanscēnā – tāds kā dubultais vai pat trīskāršais tiesas laukums, no kura izrādes laikā praktiski neizkāpj, tikai pārvietojas starp līmeņiem Vitas Vārpiņas Rute. Scenogrāfija un gaisma šķietami skaidri novelk robežas starp galvenās varones profesionālo, publisko un privāto zonu, kur pēdējā atrodas spēles laukuma centrā un nelielā padziļinājumā. Tur arī ieraugāms vienīgais sadzīviskais priekšmets citādi totāli bezpersoniskajā Rutes pasaulē – tējkanna, kas nemitīgi vārās.
Profesionālo mediķu pasauli izrādes pirmajā cēlienā reprezentē slimnīcas ārstu komanda, kurā ātri iezīmējas noteikti raksturu tipi. Pārliecinoši, psiholoģiski precīzi un vienlaikus lakoniski aktieru ansamblis izspēlē to, kā maskas krīt un identitātes transformējas atkarībā no skatpunkta, konteksta un vēlamās tendences. Te ļoti palīdz acīmredzot jau dramaturga iecere – aktieru fiziskā identitāte ne tikai neatklāj, bet pat slēpj varoņa rasi, vecumu un dzimumu. Tā arī ir. Te nekas nav tā, kā sākotnēji izskatās. Alda Siliņa inteliģentais ķirurgs Hardimans izrādās pārsteidzoši neslēpts antisemīts un karjerists. Leldes Dreimanes Rezidents sāk pieņemt patstāvīgus lēmumus, kad tos neviens negaida. Imanta Strada Mērfijs sen ir aizmirsis visus morāles principus. Daiņa Gaideļa Siprijans un Ginta Grāveļa Koplijs savukārt līdz pēdējam seko savam godaprātam, bet, izrādās, arī viņu identitāte nav gluži tāda, kā izskatās. Ērikas Eglijas-Grāveles Rebeka ir burvīgi klasiska "pīāriste", kuru tiešām neinteresē būtība, bet tikai tas, kā kas izskatīsies.
Īpašā talanta zīme
Otrajā cēlienā notiek pārcelšanās uz publisko zonu, kurā skatuves priekšplānā Rute ir televīzijas šova centrā un viņas «tiesātāji» ir ekscentrisku dīvaiņu kompānija bez individualitātes, jo šeit katrs pārstāv tikai kādu noteiktu sabiedrības grupu – kristiešus, ebreju organizācijas, pretabortu aktīvistus u. tml. Šie tipāži rādīti tik karikatūriski, ka vienīgo reizi kopumā tik aizraujoši neviennozīmīgajā izrādē ienes nevajadzīgi didaktisku noti, jo, protams, Vitas Vārpiņas Rutes mierīgā pārliecība te kļūst par vienīgo cienījamo patiesību. Tikai Dainim Gaidelim košas postkoloniālisma akadēmiķes veidolā izdodas panākt, ka arī viņa argumenti vismaz uz mirkli kļūst būtiski. Precīzāka intonācija vēl jāatrod Dārtai Danevičai ministres Flintas lomā, jo šobrīd abas epizodes ir vairāk informatīvas.
Būtiskākā izrādē ir galvenās varones Rutes Vulfas privātā telpa, kurā viņa ir redzama attiecībās ar Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Semiju un Artūra Skrastiņa Čārliju. Semija un Čārlijas iemiesojums pirmajā brīdī šķiet mazliet riskants. Ilzes ĶuzulesSkrastiņas balss varbūt ir pārveidota drusku par daudz, un Artūra Skrastiņa parūka ir ļoti mākslīga (droši vien apzināti). Bet abu aktieru eksistences veids ir tik intriģējošs, ka panāk vēlamo – Semijs un Čārlija ir it kā ļoti reāli, bet vienlaikus arī Rutes apziņas radīti tēli. Bērns, kura nav, un mīlestība, kuras arī vairs nav. Pulsējošais skaņu fons (mūzikas konsultants Juris Vaivods) arī nostiprina sajūtu par atmiņu un tagadnes laika sajaukšanos. Vita
Vārpiņa Rutes lomu spēlē fascinējoši. Ļoti skaista, eleganta (viscaur lieliski Keitas kostīmi, bet īpaši vērts pievērst uzmanību apaviem!), apvaldīta un, galvenais, ar apskaužamu iekšējo spēku. Tā vienmēr bijusi Vitas Vārpiņas īpašā talanta zīme – spēja piešķirt lomai mērogu. Rutes raksturā būtiskākais šķiet tas, ka aktrise nedod pareizās atbildes, tikai ļauj sekot intensīvam iekšējam procesam – pārliecībai, šaubām, vājumam, spējai saņemties. Vispirms viņa ir tikai ārste, tad vadītāja, sieviete, ebrejiete, neticīgā… Gluži kā asprātīgā izrādes programmiņa – elektronisko caurlaižu saišķis, kur katrs var izvēlēties, kuru svītrkodu pīkstināt, lai tiktu iekšā pa vēlamajām durvīm. Vita Vārpiņa arī neromantizē savu varoni. Fināla dialogs ar Ģirta Ķestera atturīgo mācītāju Raisu ir interpretējams gana dažādi, arī kā Rutes principu varbūtējs fiasko.
Nav jau tā, ka neviens par šādiem un līdzīgiem jautājumiem nebūtu teātrī, tai skaitā latviešu, runājis arī agrāk. Ik pa brīdim, sekojot Roberta Aika un Gata Šmita stāstam, nāca prātā gan Henrika Ibsena Tautas ienaidnieks, gan Juhas Jokelas Finlandizācija (Migla), gan Annas Zīgleres 51. fotogrāfija. Par to, ka zinātnieks un līderis tomēr nav tikai zinātnieks, bet vienmēr kaut kas vēl. Un Artura Millera Salemas raganas par to, cik viegli un ātri neapšaubāma patiesība zaudē jebkādu nozīmi. Šīs asociācijas tikai runā Dailes teātra Ārstam par labu. Ir skaisti un cerīgi redzēt vienotu ansambli, kurš stāsta sarežģītu, emocionāli grūtu un ļoti aktuālu stāstu. Uz Dailes teātra lielās skatuves.
Ārsts
Dailes teātrī 10.X plkst. 18, 14., 21., 30.X plkst. 19, 8.XI plkst. 15, 27.XI plkst. 19