Pēdējā santīma grāmata ir dzejnieka Andra Ogriņa trešā grāmata, kurā sakopoti teksti, kas atrodas uz robežas starp dzeju un prozu. Ogriņš ir daudzrakstītājs un, ja viņa otrais dzejas krājums zem pulksteņa pulkstenis (Neputns, 2011) radīja šaubas, vai autora noslēpumainais stils nav kļuvis par strupceļu, tad šoreiz viņam izdevies attīstīt savu daiļradi nedaudz citā virzienā, pamatos paliekot uzticīgam visam, kas tai piešķir savdabību.
No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka nekas jau nav mainījies – pēdējā santīma grāmatā sastopamies ar to pašu jau autora debijas krājumā es zvēru pie kraukļiem atrasto balsi, tomēr formālie aspekti – interpunkcija, teksta dalījums rindkopās – tai ir nākuši par labu. Teksti lielākoties šķiet savāktāki, nekā Ogriņa līdz šim kultivētais stihiskais verlibrs. Grāmatā gan neatradīsim tradiocionāli būvētus stāstus, sižetu vai autora pārdomas, ko esam ieraduši gaidīt no vecās labās stāstnieciskās vai esejistiskās prozas, tādēļ visticamāk tā savu auditoriju atradīs dzejas lasītāju vidū.
Izdevumu papildina Māras Brašmanes melnbaltās fotogrāfijas, kas izvietotas, veidojot neuzkrītošu dialogu ar Andra Ogriņa tekstiem. Tās lielākoties ir it kā pazīstamas pilsētas ainas, taču savādi pamestas un rēgainas, it kā fotogrāfētas agrā rītā vai neilgi pēc apokalipses. Līdzīgi rēgainai un noslēpumainai pasaulei pieskaramies arī Ogriņa tekstos.
Manuprāt, pēdējo piecu sešu gadu laikā debitējušo autoru dzejā iezīmējās kāda tendence, pie kuras līdzās Ogriņam varētu minēt Andru Manfeldi un Jāni Vādonu. (Starp citu, vienojošais ir arī tas, ka autori debitē samērā vēlu. Vismaz latviešu literatūras ainā, kur dzejnieki tradicionāli pie pirmajām grāmatām nonāk ap divdesmit gadu vecumā.) Tā ir spontāna, nepieradināta, radikāli asociatīva dzeja. Dominē verlibrs. Valoda šiem dzejniekiem ir nevis tikai instruments, lai ko pavēstītu, bet pati strukturē tekstu. Valoda ir nevis līdzeklis, bet mērķis. Nav svarīgi, ko autors pasaka, svarīga ir asociāciju plūsma – spontāna, brīžiem nekontrolējama. Šajā grāmatā Ogriņš gan cenšas to kontrolēt, visizteiktāk tas izdevies, piemēram, mēnessmeitiņas grēksūdzē par tikšanos ar viskija dievu Granta kungu un citiem miesas izslāpušiem vīriešiem (Mēnessmeitiņa, 55. – 56. lpp.), bet citviet, tādos tekstos kā Neuzvaramā armāda (15. 16. lpp.), šķiet, it kā autoram pēkšņi būtu apnikuši centieni kaut cik noturēt grožos asociatīvo domāšanu un viņš ļāvies lingvistiskam teroram. Iespējams, tieši tas Ogriņa dzejas cienītājiem arī patīk. Iespējams, tieši te slēpjas Ogriņa savdabība un nepieradināmais, anarhistiskais gars.
Atmosfēru varētu salīdzināt ar Linča filmām, vien ik pa brīdim kāja var aizķerties aiz kādas tukšas alus divlitrenes. Lasītājam līdz galam tā arī netiek atklāts, kas notiek. Gājiens pie zobārsta, taču tūlīt tas pazūd asociāciju plūsmā (Aste, 17. – 18. lpp.). Bezpajumtnieki, kas paslēpjas ejās zem Centrāltirgus, lai mīlētos, bet varbūt arī nē (5346, 9. – 10. lpp.). Pastaiga mežā, bet varbūt tā ir pilsēta. Nē, laikam tomēr mežs (Mežs, 53. – 54. lpp.). Nav nekā droša. Un pat ja divreiz divi ir 5346, nākamjā mirklī tas varētu būt jebkurš cits skaitlis. Protams, izņemot četri, jo tā nav interesanti. Par notikumu šajā pasaulē var kļūt pat tas, ka protagonists aizsmēķē cigareti. Jāpiebilst, ka to viņš grāmatā dara itin bieži. Taču neko no augstākminētā nevajadzētu uztvert kā pārmetumus. Tā ir pati Ogriņa stila būtība. Tomēr, ja kādam viņa dzeja līdz šim šķitusi pārāk raupja un nepieradināta, šajā grāmatā var izdoties atrast ko paklausīgāku un sakoptāku. Atzīšos, ka man izdevās.