Recenzija par iestudējumu Dauka Nacionālajā operā. Daukas uzdotie jautājumi

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

7 komentāri

11. septembris, 2012, 21:03

Zibis

"klausītājam" laikam vairāk patīk šlāgeri vai arī pats spēlē operas orķestrī :) Lai nu kurš ir talantīgs, tad tas ir Dzenītis!

Atbildēt
5
5

11. septembris, 2012, 20:48

klāra

`neraugoties uz vairākiem trūkumiem mūzikas intonatīvajā izveidē, tēlu diferenciācijā un skaņdarba struktūrā, ` - un šitādā garā daudz un dikti. Nevaru iedomāties, kādēļ recenzentam jātarkšķ par lietām, par kurām viņam nav nekādas nojausmas. `nepietiekama vokālo intonāciju individualizācija. Ar apmēram vienādu tematisko materiālu komponists bija apveltījis visus operas varoņus, sākot ar Dauku un beidzot ar aizbildni `. Bet varbūt tas ir ierocis operas skaniskā koptēla veidošanai. Znotiņš visu tiktāl aizindividualizējis, ka nav spēka līdz galam izlasīt... Izķēpāts, izniekots vērtējuma surogāts (uzvedumu neesmu redzējusi).

Atbildēt
3
0

10. septembris, 2012, 22:14

klausītājs

Bija vienkārši pliekani to klausīties. Tipiski netalantīga cilvēka mūzika. Domāju, ka ir iztērēta nauda un resursi darbam, kam to nebija vērts tērēt. Vislabāk šādu konjunktūras darbu savulaik ir aprakstījis Mariss Vētra (tobago). viņa epiteti ir pietiekami spēcīgi un spilgti. Izlasiet kaut vai fragmentu, kur viņš apraksta, kā komponists demonstrē savu darbu pie klavierēm diriģenta istabā - Vēsture atkārtojas, Kungi un Dāmas!

Atbildēt
6
5

11. septembris, 2012, 21:12

Zuze

Laikam jau Jūs spējat sakomponēt vai radīt citā žanrā ko īsteni ģeniālu. Gaidīšu uzaicinājumu no tipiski ģeniālā "klausītāja", lai varu novērtēt šīs žilbinošās spējas! Pretējā gadījumā tā šķiet tipiski latviska skaudība, ka kāds cits kaut ko ir spējis izdarīt un labi izdarīt!

10. septembris, 2012, 10:55

Kx

Ļoti patika Neiburgas darbs, kas daudzviet izglāba situāciju. Grūti kritizēt mūziku kā tādu. Klausoties fragmentus (īpaši dažus), jāatzīst, ka tie ir tiešām meistarīgi, tomēr Dzenītim ir izdevies ĻOTI vienmērīgi (varētu teikt, pat vienmuļi) traģisks darbs. Mūzika īsti neļauj nojaust traģisma pieaugumu un atslābumu. Piemēram, mūzika tādās epizodēs kā maza zēna jautājumi mātei, iepazīšanās ar meitenīti, vēžošana pēc noskaņas īsti neatšķiras no tādas epizodes, kur Dauku gandrīz nosit. Būtu interesanti uzzināt radioklausītāju viedokli, kuru uzmanību nepiesaistīja video, gaismas un režija (kas, jāpiekrīt kritiķim, pārsniedza to, ko parasti sagaida no koncertuzvedumiem).