Septiņu plīvuru deja un krievu dvēsele. Sods un noziegums recenzija

Absolūts perversņiks. Morālās paģiras garantētas.

Nu ļoti vāja aktierspēle. Tik mākslīgi sakāpināti un nepārliecinoši.

Izrāde ir ļoti laba.Bet es domāju,ka ir jāsatraucas"Par kādas stīgas pārtrūkšanu"...

nesaprotu, kur jūs to visu izfantazējāt. tāds pabāls darbs sanācis, ja neskaita Signi Ruicēnu un Kaspara Goda "Ja ptķica"! nu, jā... vēl Edgara Pujāta uznācienu pirmā cēliena un Gati Maliku.Katrīnas lomas tēlotāja paštīksminās gan par sevi, gan saviem tērpiem un es domāju, ka viņa uz ši, tiešām tur neiederas. nu, cik var spēlēt jaunietes, laiks jau Lēdijai Makbetai. to lomu vajadzēja spēlēt jaunākai. Signe Ruicēna būtu tikusi galā. bet tā te sarakstījušas komentos ih un ah! nekā tāda tur nav. ja nu tikai jūs to gribētu redzēt.

Arī es piekrītu recenzijas autorei. Izrāde tiešām ļoti laba, bet ...manuprāt režisors tomēr sevi ''apdrošināja'' izvēloties Kučinsku šai lomai.Viennozīmīgi viņa ar šo lomu tika galā spīdoši, bet tomēr pazuda lūzuma punkts. 1 cēlienā Katrīnas lomai viņa bija pārspīlēta, ļoti centās būt jauna un naiva , bet sanāca nedabīgi un pārspīlēti, diemžēl dažubrīd pat tas izskatījās komiski. par otro cēlieni vienozīmīgi - BRĀVO!!!!

Viennozīmīgi piekrītu recenzijas autorei par to vārda "spēcīgi" precizitāti. Vismaz es, jautāta pēc viedokļa par redzēto un dzīvodama vēl izrādē, varēju to raksturot tikai tā. Tiešām spēcīgi, diezgan plosoši, dramatiski. Vispār ļoti interesanti šķita tieši Salomes teksta ievijums, tas ļoti labi strādāja tīri emocionālā līmenī, asociāciju un noskaņu veidošanā. Un, domājot par Katrīnas lomas izvēli, no vienas puses, protams, dabūt visu to gatavu tādā līmenī šobrīd droši vien var tikai Kučinska, bet no otras puses tieši interesanti, ka centrā ir šķietami nobriedusi sieviete, kuras identitāte, kuras skaidrība pašai ar sevi nebūt neatklājas kā nobriedusi vai stabila kādai tai it kā vajadzētu būt. Dzīvoja kā tāda "izejamā Domes deputāta sieva", nebūtu viņš šāvis, nebūtu bijis dialogs pašai ar sevi, savām vēlmēm, vērtībām, savu sievišķību un laiku. Un kārtējo reizi - bravo aktieru ansamblim. Tajā bohēmas ainā (un arī citur) tiešām brīnišķīgi viņi darbojas, likās, ka arī es turpat blakus zvilnu ar vīna glāzi, dejoju un dziedu, un smejos, bet iekšēji domāju par to, kāpēc ir tā, kā ir. Un tā iekšējā sajūta ir neaprakstāma. Un man jau nu ļoti patīk, ka traģisko ar komisko savij kopā tā, ka beigās nesaproti - raudāt vai smieties, visticamāk abējādi. Paldies!