Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

Ričarda III asiņainie nospiedumi

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

19 komentāri

25. maijs, 2014, 9:40

pati

Kad Raiņa "Pūt vējiņus" Elsbergs novinekāršoja, un Aiša, uzvilkusi traģisku seju, dziedāja, ka viņai "sāp sirsniņa", publika, svīzdama asinis, kliedza, cik lieliska izrāde. Toreiz man tiešām likās plakani un sviestaini tas vienkāršojums. Bet te - nu, var, var darīt, ko vien grib. Tas tāds puritānisks aizliegums - neaiztieciet Šekspīru uz mana puķainā altārgaldiņa!

Atbildēt
7
2

26. maijs, 2014, 8:42

Svilis

Nezinu, kurš "svīda asinis", "Pūt, vējiņu" spēks bija ansamblī- perfekta darbošanās ( kustību režisora darbs) un noslīpēti, emocionāli dziedājumi. Vikārša ietērps, gaismu mākslinieka veikums, kostīmu mākslinieces veiksme. Vājākais - ELSBERGA teksti un Dž.Dž. Dž. režija, kuru glāba vienīgi kustību partitūra.

25. maijs, 2014, 0:42

jautājums

Nū...Elsbergam -kad atvieglotais Puškins, kad atvieglotais Šekspīrs...Profesionāls atvieglotājs... Par Meikšānu...Nu katrai paaudzei savi režisori. Ja šai paaudzei Šekspīram ir dzeltenās preses intrigu mēroga saturs un aģitbrigādes forma...Fine! Personīgi es no tā atvieglotā satura & primitīvās formas esmu paguris. Ņemšu uz kādu gadu pārtraukumu no Dailes un Nac.teatra...Nervi netur šito skatīties!

Atbildēt
7
0

24. maijs, 2014, 23:26

Espati

Man ļoti patika. Izbaudiju Dailes teātri , kur nebija būt jau sen. Sadzirdēju Šekspīru, atvieglotā, bet ļoti baudāmā versijā. Priecājos par aktieru spēli. Patika gan Elsberga darbs ar Šekspīra tekstiem, gan režisora interpretācija par mūsdienu Ričardu(-iem) jeb politiķiem, gan aktieru darbs. Es nemēģināju skaitīt līdzi - tā Āboltiņa, tas Putins, tas Ušakovs vai tml. Noteiktos brīžos skatuves tēli asociācējas ar konkrētiem politiskajiem tēliem, bet nākamā brīdī tas pats tēls ir vairs tikai skatuves tēls bez sava politiskās skatuves dvīņu brāļa. Man patika šī noteiktā nenoteiktība. Jā, grūstīšanās pie siles - attēlota līdz pretīgumam reāli. Ja es būtu politiķis, man būtu grūti noskatīties. Ja man būtu mājās televizors, būtu jau atskatījusies tāpat tv realitātē. Vienīgais kas man nepatika bija Āboltiņas spilgtais iemiesošanās brīdis - mazliet par daudz, citi tēli tā korekti miglaināk bija nojaušami un arī tā plāksnīte cilvēktiesības. Plāksnītes lai paliek amatierteātriem.

Atbildēt
4
3

25. maijs, 2014, 16:57

arī viedoklis

"Atvieglotais" Šekspīrs?Tad jau tas ir komikss! Diez vai vairākums skatītāju vēlējās redzēt Ričardu kā gangsteri?

25. maijs, 2014, 8:50

piezīme

attēlots nevis vienkāršotā, bet primitīvā veidā, kas no šādas varēšanas radīsies nākotnē, izrādīs pats Meikšāns, diemžēl izlietojot aktieru potenciālu un vedot šaurā kambarī, apliecina ( pagaidām) sīkača domu gājienus, kas nekur tālāk neved

24. maijs, 2014, 18:47

Laura

Man gan patika. Kāpēc ar Šekspīru nevar darīt, ko grib? Vai sen nav savu laiku pārdzīvojusi ideja par "cieņu pret klasiķiem"? Pavisam skaidri nolasīju Latvijas varasmūļiem iemesto kakuci dvēselē - lai taču redz sevi un savu draņķīgo cūcisma un nelietīgo dabu. Āboltiņas vietā būtu apvainojusies un gājusi prom, bet viņa jau neko "neuztver personiski". Bieza āda.

Atbildēt
6
8

25. maijs, 2014, 20:15

Par Milēdiju

"Milēdijas" autors šajā gadījumā nav nekāds klasiķis. Lugas autors ir Eriks Emanuels Šmits - mūsdienu belģu literāts.

25. maijs, 2014, 16:52

arī viedoklis

Nu klasiķu izņergāšanā līdz šim nepārspēta bija Žagaropera. Tagad izskatās, ka Daile grib pārspēt ar uzviju.Vai tad nepietika ar "Milēdiju"?

25. maijs, 2014, 8:37

Pliekans

Pliekans apgalvojums, ka ar vispārzināmām vērtībām katrs publiski var darīt, ko grib. Klasiķu izķēmošanai jau lielu gudrību nevajag. Vienīgā mērķauditorija šai teātra lielajai neveiksmei - ir jau mūsus vidū arī tādi jefiņi, kas TV reklāmas pārēdušies Āboltiņu pat Šekspīrā saskatīs...

24. maijs, 2014, 16:53

Pieļauju,ka aiz orģinalitātes

Bieži slēpjas meistarības un ideju trūkums.

Atbildēt
7
1

24. maijs, 2014, 16:10

Rembranta glezna

kādēļ vajag ķēzīt tik perfekti noformulētas lietas kā klasiķu darbus? ir taču alternatīva šodienas dramaturģijā! Taisi "pa savam" līdz ģībonim, līdz no zāles aizmūk pēdējais skatītājs...

Atbildēt
9
1

24. maijs, 2014, 16:04

līdzjūtība

ko nevar celt, to nevar nest...

Atbildēt
1
0

24. maijs, 2014, 10:52

Un kas vainas kopēšanai

Labai kopijai ir vajadzīga izcila meistarība un to apgūt citādi nemaz nevar. Pilna pasaule ar pieprasītām kopijām.

Atbildēt
2
0

24. maijs, 2014, 12:34

akurāt manas domas

Jau sers Kroders sacīja, ka pazagt nav ne vainas, tikai jāprot to gudri darīt, lai nav uzreiz pierokas pieķerams. Kopija dažkārt pārspēj oriģinālu. Kā arī : Labāk skatos talantīgu neveiksmi kā netalantīgu veiksmi ( Valentīna Freimane).

23. maijs, 2014, 21:03

jautājums

Visu lietu mērs tiek noteikts salīdzinājumā. Un es jaunībā redzēju kā Ričardu III, Roberta Sturua režija, spēlē gruzīni- Tbilisi Rustaveli teātris... Ričardu- gruzīnu grands Ramazs Čkhikvadze Tas bija Šekspīrs! p.s. youtube var atrast visu izrādi, nav svarīgi, ka gruzīniski-visu var saprast tāpat. Varbūt jaunajiem režisoriem der paskatīties patiešām ģeniālas izrādes. Ne jau kopēšanai, bet vienkārši, lai saprastu par ko stāsts...

Atbildēt
5
0

23. maijs, 2014, 18:24

Vārds

Nu diemžēl izrāde bija ļoti knapa. Aiz cieņas pret Šekspīru noskatījos līdz galam, taču jāteic, ka nebija skatīšanās vērts. Izskatās ka režisors un aktieri ir iebraukuši lielā purvā mēģinot uzlabot to, ko nespēj pat pacelt. Luga mainīta, svītrota un sačakarēta, kā rezultātā zudusi arī jēga. Vai nu ir bijis pasūtījums, kurš pieprasījis politinformāciju izrādes vietā, vai arī radošā komanda nav spējīga saprast Šekspīru. Katrā gadījumā, ja salīdzina kaut var ar Nastaševa veidoto "Makbetu" VDT, šis gabals bija bezcerīgs līdz nelabumam. Tāpēc varu tikai ieteikt netērēt naudu un laiku ar šo politinformāciju. Diemžēl ar DT iet uz grunti straujā tempā. Vismaz ar lielās zāles repertuāru.

Atbildēt
9
1

23. maijs, 2014, 17:34

Divas reizes titulvaronis

Artūrs Skrastiņš Hamlets un tagad Ričards III. Izlasīju jaunākajā KDi numurā Normunda Naumaņa recenziju. Nobeiguma vārdi: labāk būtu bijis filmu redzēt ( ar Alu Pačīno), pirms ķeras pie Šekspīra un Ričarda III Dailes teātrī. Citādi, kā smejies, d...darbs un materiāls. Recenzijas vēstījums ir signāls, ka mums vairs nav darīšana ar teātru produkcijas drāmām, bet mērķtiecīgais, ilgspēlējošais "purvelis" režijas profesijas apguves ziņā ir aizvedis pie traģēdijas akača, kam gan ar traģēdiju kā žanru un Šekspīru kā dramaturgu sakara nav. Artūra Skrastiņa radošajā biogrāfijā jau Hamlets, inscenējuma grupas centienu gūstīts, pārvērtās par niekošanos, tagad Ričards III. Kurp lai dodas talantīgi aktieri, lai savā biogrāfijā piedzīvotu "augsto dziesmu" ?

Atbildēt
11
2

23. maijs, 2014, 15:50

Skatītājs

Ir gadījies lasīt režisora V. Meikšāna atziņas par šo iestudējumu un tagad A. Skrastiņš stāsta, ko radošā komanda gribējusi pateikt. Izrādē tas viss ir nolasāms ļoti nosacīti un gandrīz pilnīgi bez emocionālā līdzpārdzīvojuma. Skrastiņa Ričards drīzāk ir attēlots kā kāds tirgu bandīta līmeņa urļiks nevis pragmatiskais, gudri viltīgais un tāpēc daudz bīstamākais Putins. Augstdzimuši lordi izrādē uzvedas kā nelīdzsvaroti tipiņi ar neaudzinātām manierēm. Kliedz, uzvelkas, pa skatuvi pārvietojas skrienot kā izsūtāmie puišeļi. Viss antidemokrātiskais mesidžs iemiesojās nesakarīgā penterējumā, kuru nez kas sacerējis (bet Šekspīrs tas noteikti nav) un kaut kādu bezjēdzīgu plāksnīšu (ar uzrakstu cilvēktiesības) nēsāšanā. Režisors jau var teikt, ka daži ir tādi muļķi, kas neko nesajēdz, bet man kā skatītājam nekas nav "jāsajēdz". Man ir jāsajūt. Neko citu kā garlaicību (un vilšanos) nesajutu.