Mārīte Gulbe****
Ironiska mūsdienu eiropieša – apolitiska individuālista – murga analīze uz freidiskā dīvāniņa. Tas ir novietots skatuves centrā un ir vienīgais scenogrāfijas elements, virs kura slejas austrumnieciskos ornamentos zaigojoša arka, bet dziļumā aiz tās – melna zemapziņas tumsa. I. Sipunovas video (citāts no Danajas mīlas) un vēderdejotāju grupa "iesaiņo" šo murgu kā orientālu pasaku, bet mūzika piešķir gan koķetu, gan draudīgu zemtekstu. Dīvāns ir simboliska Rietumeiropas cilvēka saliņa. Cilvēks, kas ir iegrimis savā "nabā" un nesaprot neko no politikas, vai cilvēks, kas saprot visu, bet ir pilnīgi rīcībnespējīgs. Arī izrādē dominē teksts, darbība ir minimāla, būtībā šis ir ilustrēts romāna lasījums. Mainot nopietno un ironisko intonāciju, Pakļaušanās runā par cilvēka neapzinātajām bailēm un garīgo krīzi. Atsvešinātība, konsekvences trūkums, vienaldzība sasniegusi dramatisku pakāpi – skatīt Fransuā ķermeni. Tomēr faustiskajā pārdošanās tēmā ieaužas arī motīvs par cilvēka viltīgo dabu – tāds Fransuā izdzīvo pakļaujoties, taču nemainot savu būtību. Harismātiski aktieri nepievilcīgu tēlu lomās: Vilis Daudziņš, Andris Keišs, precīzi iezīmēti raksturi: Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, arī Edgars Samītis.
Valda Čakare***
Pat ja nav iegādāta programma ar uzvedinošo foto no Freida muzeja, jau pirmajās minūtēs kļūst skaidrs, ka Hermanis no Velbeka distopijas par musulmaņu politisko uzvaru Francijā izveidojis ironisku psihoanalīzes seansu. Austrumnieciskos ornamentos ņirbošas arkas ietvarā uz spilveniem apkrautas kušetes sēž vai gulšņā JRT labākie aktieri, atveidojot politkorektus, vienīgi ar sevi aizņemtus XXI gadsimta intelektuāļus, kuri ļāvušies islāma iespaidam. Stāsts pazīstams – Frišs vairāk nekā pirms pusgadsimta to ierakstījis Bīdermanā un dedzinātājos – parodijā par sabiedrību, kura, neuzdrīkstoties turēt aizdomās svešiniekus par ļauniem nolūkiem, kļūst par savas pašnāvnieciskās atvērtības upuri. Kaut režisors intervijās uzsver, ka grāmata nav par musulmaņu apdraudējumu, izrāde šķiet tapusi tieši par to. Musulmaņu apdraudējuma redzamās zīmes ir spilgtas un vilinošas, kurpretī psihoanalīzes seanss, par spīti aktieru trāpīgi portretētajiem akadēmisko aprindu tipāžiem (īpaši košs ir K. Znotiņa ļenganais Rembo pētnieks), slīgst tādā kā tīši gribētā vienmuļībā. Vai tik pieticīgs būtu bijis režisora nolūks – iegremdēt izrādes "varoņu" pliekanās apziņas mijkrēslī vien tādēļ, lai lieku reizi atgādinātu, ka iepretī vitālajai islāma kultūrai mūsdienu eiropietis ir remdens, garlaicīgs un nevarīgs?