Aizgāja tā arī nesagaidījusi savu 90.dzimšanas dienu... Absolūtā skatuves valdniece, sievietes mīlestības apliecinātāja un izteicēja tās visdažādākajās izpausmēs. Kopā ar savām skaistajām varonēm izstaigājusi gan visus deviņus elles loku, gan pacēlusies septītajās debesīs. Un tomēr nenospēlējusi savu sapņu lomu Džuljetu... Viņa bija lepna aktrise. Nekad nekādas pretenzijas, nekad neviena vārda vadībai par to, ko gribētu vai vajadzētu spēlēt... Visu mūžu viņa ar pateicību pieminēja savus Skolotājus Juriju Jurovski, Alfredu Amtmani- Briedīti un Veru Baļunu.Velta Līne – tāpat kā viņas skatuves māte Anta Klints- varēja teikt, ka tā nebija lietaina diena, kad viņa ieradās pasaulē. Visas zvaigznes bija labvēlīgas, lai rastos jauna skatuves Zvaigzne. It viss bija viņai dāsni dots – skaistums /kā viņa ar savām lielajām vijolīšu krāsas acīm apbūra pēckara Rīgu/, talants, bagātā jūtu pasaule, arī izturība, iekšējā disciplīna un darba mīlestība, bez kā pat visspožākais pieteikums ātri vien pagaist.Velta Līne Nacionālajā teātrī ienāca no tā sauktā Tautas teātra tūlīt pēc kara, paralēli mācībām toreizējā Drāmas teātra studijā spoži atveidojot vairākas lomas repertuāra izrādēs – Skaidrīti A. Griguļa „Uz kuru ostu?”, Alīsi A. Upīša „Peldētājā Zuzannā” un dramatisko Ļubovu M. Gorkija „Pēdējos”, apliecinot izcilo apdāvinātību bez ampluā robežām.
Viņai pakļāvīgas bijušas gan traģēdijas, drāmas, gan komēdijas mūzas.
Jo viņai bija dota spēja smieklus ar asarām jaukt, azartiski ļauties spēles priekam, momentā pāriet no viena dvēseles stāvokļa diametrāli pretējā.
Spožākie pasaules un krievu klasiskās dramaturģijas tēli – Dezdemona, Ofēlija, Viola un Helēna /V. Šekspīra „Otello”, „Hamlets”, „Divpadsmitā nakts” un „Sapnis vasaras naktī”/, Inese/ T. de Molīnas „Dons Hils Zaļbiksis”/, Mirandolīna /K. Goldoni „Viesnīcniece”/, Eiženija Grandē /tāda paša nosaukuma O. de Balzaka darbā/, Margerita Gotjē. /A. Dimā dēla „Kamēliju dāma”/, Nora /H. Ibsena „Leļļu nams”/, Ņegina un Larisa /A. Ostrovska „Talanti un pielūdzēji” un „Līgava bez pūra”/, Laura /A. Puškina „Mazās traģēdijas”/, Natālija Petrovna /I. Turgeņeva „Mēnesis uz laukiem”/, Katjuša Maslova un Anna Karēņina /Ļ.Tolstoja „Augšāmcelšanās”un „Anna Karēņina”/, Ņina /A. Čehova „Kaija”/ - un latviešu klasikas mīlestības gaismu izstarojošās, „baltās” /R. Blaumaņa apzīmējums/ meitenes un sievietes – Kristīne /R. Blaumaņa „Ugunī”/, Dina /Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi”/, Liena /A. Upīša „Zaļā zeme”/, Zenta /V. Lāča „Zvejnieka dēls”/, traģiskā Žanna d’Arka /A. Upīša tāda paša nosaukuma darbā/... Un modernajās pašmāju un aizrobežu lugās- P. Pētersona Roze /”Man trīsdesmit gadu”/, Velta Raudiņa / H. Gulbja „Silta jauka ausainīte”/, A. Eglīša Zuzanna „Bezkaunīgajos večos”, Eleonora /Ī. Žamiaka „Hamilkara kungs”/, Ž. Sarmāna „Mamurē” titulloma ... R. Blaumaņa „Skroderdienās Silmačos” viņa izdzīvojusi veselas triju paaudžu varones- Zāru, Antoniju, Pindacīšu.
Gadiem ejot viņai pretīm nāca cildenās savā vienkāršībā, pašaizliedzībā un mīlestībā latviešu Mātes – H. Gulbja Cīrulīšu Zelma un R. Blaumaņa Indrānu māte / abas iemūžinātas ari filmās/.
Sava veida radošs izaicinājums un izcila uzvara uz astoņdesmitās jubilejas sliekšņa bija aktrises radītais Fainas Raņevskas tēls A. Obrazcova „Divās sirdīs”, tēls, kuru vislabāk raksturotu kāda izcila krievu dzejnieka salīdzinājums, ka pēc vienas dārgas porcelāna lauskas var pateikt, kāda ir bijusi visa servīze.
Māksliniece savas dzīves laikā ir tikusi apbalvota ar gandrīz visām iespējamām augsto profesionalitāti un mākslinieciskumu apliecinošām balvām un prēmijām. Taču pats sirdij tuvākais ir bijis Latvijas Valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.
Veltas Līnes dzīvei un darbam teātrī un kino / arī te lomu saraksts visai iespaidīgs/ ir veltītas vairākas grāmatas. Taču, man šķiet, ka sievietes un aktrises Veltas Līnes patieso būtību atklājošā – vēl nav uzrakstīta. Tajā būtu jābūt arī lappusēm par viņas – pilsētas bērna dziļo dabas uztveri, viņas ilgām pēc sava dārza un mīlestību pret to un visām dzīvām radībām.
Par to iekšējo gaismu, kas pēc vistuvāko cilvēku aiziešanas, deva spēku „nezaudēt saulrieta krāšņumu”, būt kopā ar savu kolektīvu līdz galam.
Nacionālā teātra vārdā - Rita Melnace