Ļauties Kristas Burānes izaicinājumam ir intriģējoši, tomēr satraucoši. Pieķēru sevi, ka iekšēji visu dienu gatavojos izrādei. Apziņa, ka ceļojumā uz norises vietu un pašā izrādē manas acis būs aizsietas, darīja mani nervozu. Ik pa četriem skatītājiem (kā citādi lai nosauc – kaut skatīšanās ir tieši tas, kas tiek atņemts) no Centrālās stacijas pieturas tovakar izbrauca ar trolejbusu uz Purvciemu četrās tūrēs ar 15 minūšu atstarpi. Izrāde notika arī citās dienās – no 2. līdz 18. decembrim –, tomēr kopumā ar tik nelielu skatītāju skaitu, lai to nosauktu par ekskluzīvu pasākumu.
Dažās izpausmēs būdama unikāla, izrāde Robežas tomēr uzskatāma par 2015. gadā festivālā Homo Novus redzētā projekta Lasītava turpinājumu. Publiski izskanējis, ka izrādes koncepcija ar tādu pašu nosaukumu pirmo reizi tika īstenota 2016. gada jūlijā sarunu festivālā Lampa un tajā tika iesaistīti Cēsu iedzīvotāji, taču šis notikums no mākslinieciskā viedokļa nav ticis analizēts.
Acu kontakts izslēgts
Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes Lasītava bija strikti saplānota norise, kurā nejauši izlozēti cilvēki ierobežotā laika posmā "no zvana līdz zvanam" lasīja skatītājiem autentisku dienasgrāmatu fragmentus. Izrādes stingrie spēles noteikumi kontrastēja ar vēstījuma emocionalitāti: lasītāja un klausītāja kontakta pamatā bija viena minūte, kuras laikā abi skatījās viens otram acīs. Ja lasītājs saprata, ka nevēlas, viņš varēja ielozētajam klausītājam neko arī nelasīt. Izrāde notika vairākās blakus esošās telpās, un, kad klausījies sava priekšlasītāja balsī, fonā ausis uztvēra citas, kas lasīja citiem cilvēkiem. Tādējādi izrāde katram skatītājam veidojās atšķirīgi.
Līdzīgs princips no tehniskā viedokļa ir izrādē Robežas. Četri skatītāji, kuri sapulcējas norunātajā vietā, savā starpā nav saistīti, viņi neiepazīstas, jo tūlīt tiek izšķirti. Krista Burāne atklāja, ka vienā vakarā ir divi maršruti, tātad iesaistīti sešpadsmit stāstnieki – reāli (taču faktiski anonīmi) Purvciema iedzīvotāji. Skatītāja acis tiek aizsegtas, turklāt maršruts ir ar nemitīgiem pārgājieniem, tāpēc izskaitļot, kuru māju kuros stāvos mēs bijām, nav iespējams. Šī ir viena no divām būtiskākajām atšķirībām, ja salīdzinām Robežas ar Lasītavu: acu kontakts, kas bija teju izšķirošs toreiz, tagad tiek pilnībā izslēgts. Otra atšķirība ir teksts. Tas, visticamāk, ir stāstīts, pierakstīts, literāri apstrādāts, un autors to lasa no lapas. To es zinu, jo izrādes laikā trīs reizes pārkāpu noteikumus un palūrēju pa apsēja apakšu, tādējādi redzēdams vēl divas aizraujošas detaļas – būrī iesprostotu brīnišķīgu bīgla šķirnes suni, kurš īgni protestēja pret nebrīvi, kā arī pie vienām dzīvokļa durvīm piestiprinātu uzrakstu "Lūdzam netraucēt". Izrāde variē tā dēvēto verbatim jeb dokumentālā teātra tehniku, tikai teātrī bieži vien autentiski pierakstītus tekstus interpretē aktieri, turpretim šeit to dara cilvēki, kuri savu stāstīto ir piedzīvojuši.
Stāstnieka odekolons
Princips, ka stāstnieks lasa un veic zināmas darbības – dod aptaustīt mājas apšuvuma plāksnīti, uzcienā ar sviestmaizi vai piparkūkām, uzdāvina pie aploka spraužamu karodziņu –, sasaucas ar Lasītavu – arī tajā bija kādi priekšmeti, fotogrāfijas, grāmatas, ko varēja aplūkot, un saulespuķu sēkliņas, ko pagrauzt. Šī detaļa vai darbība (iedot paklausīties austiņas, kurās nekas neskan) it kā palīdz atrast stāstījuma kodu. Mazāk nekā tad, ja redzētu, tomēr gana daudz izsaka vide, kurā notiek sarunas – divas no tām kāpņu laukumiņā. Tas liek izvirzīt versijas, kāpēc cilvēki ir gatavi stāstīt, bet ne dzīvoklī – vai nu viņi te fiziski vairs nedzīvo, vai dala dzīves telpu ar cilvēkiem, kuriem šis projekts nešķiet pievilcīgs.
Skatītājs neko neredz, tomēr sajūt smaržas; stāstniekam, kurš dod vaļā delverīgu sāgu par rāpšanos pa balkoniem pēc šņabja, ir labs odekolons, savukārt celtnieks smaržo pēc cigaretēm. Smaržu varētu būt pat vairāk, ņemot vērā, ka darbība notiek vakariņu laikā, taču klātbūtnes efektu dod arī grabošie lifti – vienā vakarā tajos jūtos nobraucis pusgada normu. Daudz ko izsaka arī rokas, kas pavada līdz krēslam un atpakaļ līdz durvīm. Siltas, draudzīgas rokas.
Anonimitāti saglabā arī asistents, kurš skatītājam pienāk, kad acis jau ir ciet, un aiziet, pirms apsējs noņemts. Mēģinājumi izprovocēt asistenti uz sarunu par kaut ko vairāk nekā "pa labi, pakāpiens uz leju, siena, durvis" gan īsti neizdodas, bet esmu brīdināts, ka tā arī būs. Nekādas papildinformācijas, kamēr izrāde rit savu gaitu. Taču drošības sajūtu vismaz mana asistente radīja tieši tik, cik vajadzīgs.
Izvēlētie dzīves mirkļi
Būtisks ir jautājums, ko tieši par sevi pastāsta cilvēki, kuri izrādei piekrituši (režisore nav slēpusi, ka nepiekritušo skaits ir ievērojami lielāks). To, cik liels teksta slānis ir nosvītrots, lai sakoncentrētu vēstījumu tajā īsajā versijā, ko dzird skatītājs, zina tikai paši projekta dalībnieki un dramaturģes Laila Burāne un Ludmila Judina. Visticamāk, atlasīti teksti, kuri atbilst robežu pārkāpšanas tēmai. Manā astotniekā vairāki stāsti trāpīja kā spilgti literāri darbi, piemēram, jaunas sievietes bērnības atmiņas par kaimiņu puiku no nelabvēlīgas ģimenes, celtnieka stāsts par darbu Norvēģijā un atgriešanos, krievu sievietes spītības apliecinājums, vienīgajai no ģimenes nokārtojot naturalizācijas eksāmenu un vēlāk darbavietā vēl nostiprinot latviešu valodas prasmes.
Lai arī katra izrādes skatītāja maršruts atšķiras un man nav ziņu, kādas sižetiskās kombinācijas bija citiem, tomēr stāstu secība šķiet plānota, tiek ievērota to emocionālā intensitāte un saturiskā daudzveidība. Likās pilnīgi loģiski sākt ar kādas sievietes atmiņām par trakulīgo jaunību un noslēgt ar citas sievietes pārdomām par rajonu, kurā notiek darbība: stāstniece atklāj, ka te svešinieku pamana zibenīgi un var arī piekaut un aplaupīt, bet savējos neaiztiek. Kad noņemu apsēju, acu priekšā paveras norises vieta – tā dēvētais Ķīnas mūris, deviņstāvu māju rinda, kas dienasgaismā droši vien izskatās monstrozi, bet vakarā tam piemīt visu iedegto logu radītā mājīguma ilūzija.
Krista Burāne Latvijas Radio teica: "Man ir apnicis dzīvot sabiedrībā, kurā visi no visiem baidās un nav gatavi darīt. Šī izrāde ir par darīšanu. Par to, ka mēs patiešām apsēžamies pie galda, stāstām stāstus, atveramies un uzticamies cits citam." Šī labā griba tomēr kontrastē ar veidu, kādā izrāde notiek. Sēdēt aizsietām acīm nenozīmē, ka sarunas biedrs, kurš lasa tekstu, tev uzticas. Man liekas, ka izrāde drīzāk izmēģina tās dalībnieku spēju identificēties ar kaimiņu, izprast un pieņemt to, kurš dzīvo tepat blakus. Tāpēc tik svarīgi ir tas, ka izrādes dalībnieki, kuri dzīvo šajā vidē, arī ir to izmēģinājuši, ciemojoties šajā formātā cits pie cita un kļūstot par kaimiņu stāstu klausītājiem. Izrādē gūtā pieredze ir vērtīga, un komandas tehniskais un organizatoriskais darbs ir augstā līmenī. Pēcgarša ir gaiša un patīkama – kā ikreiz, kad sastopies ar kaut ko cilvēciski siltu.