Neliela atkāpe par dramatisko un postdramatisko teātri. Režisors Alvis Hermanis pirms gadiem divdesmit jutās ērti teritorijā starp dramatisko teātri un teātri, kurā teksts nav galvenais vai pat – vismaz personāžu dialogos – netiek izmantots vispār. Līdzās tādām postdramatisko teātri reprezentējošām un leģendārām izrādēm kā Garā dzīve (2003), Tālāk (2004) un Klusuma skaņas (2007) režisors paralēli citos iestudējumos allaž ir rūpīgi strādājis ar tekstu – gan literāru, gan pašu izrāžu autoru veidotu. To vidū reiz jau ir bijis Latvijā iecienītais mūsdienu īru dramaturgs, pēdējā laikā arī kinorežisors Mārtins Makdona, kura lugu Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie Rietumi Alvis Hermanis iestudēja 2006. gadā. Tolaik viņš izrādes aprakstā uzsvēra: "Mārtins Makdona rakstīja par īriem, bet patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc iestudēt šo lugu, ir tas, ka tajā notiekošais neticami precīzi atbilst situācijai Latvijā. Dažbrīd liekas, ka mūsu zemē savstarpēja neiecietība, nelabvēlība, skaudība ir sasniegusi tādus apmērus, ka šo negāciju daudzums uz vienu kvadrātmetru ir augstāks nekā jebkur citur pasaulē. Tas ir visapkārt: uz ceļiem, internetā, sadzīvē, avīzēs, televizorā, valsts attieksmē pret pilsoņiem un otrādi."
Attieksme pret tekstu
Arī šoreiz izrādes Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! programmā pirms fragmenta no Krisa Heicmana grāmatas, kas veltīta woke jeb "pamošanās" kultūras kritikai, lasām: "Pēc sociālo aptauju datiem veiktie pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāju vidū būtiski pieaug agresija un naids. Daži pētnieki pat nodēvējuši Latviju par agresijas lielvalsti Eiropā. Novērojami arī pilnīgi jauni fenomeni." Lai arī Alvja Hermaņa domas par latviešiem, kā redzams, nav īpaši mainījušās (piebildīšu, ka jaunākajā izrādē atsauces uz šo neiecietīgo woke kultūru atradu tikai programmiņā, nevis pašā izrādē), izmaiņas notikušas režijas metodē, Alvim Hermanim strādājot ar dramaturģisko materiālu. Pieminētajā laikposmā aptuveni pirms divdesmit gadiem izrādes teatrālā miesa viņam bija svarīgāka par tekstu un teksts tika pakārtots izrādes esamībai, savukārt pēdējos gadus režisors strādā ar, varētu pat teikt, bijīgu attieksmi pret tekstu, to rūpīgi sastrādājot, dažkārt mazliet īsinot un ilustrējot.
Tas noticis arī ar Mārtina Makdonas lugu Bendes jeb, precīzāk, Kārēji/Hangmen (2015), kas Jaunajā Rīgas teātrī ieguvusi garo nosaukumu Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!. Teātra kritiķe, JRT literārās daļas vadītāja Margarita Zieda šovasar Latvijas Radio raidījumā Kultūras rondo sacīja, ka pēdējos trīsdesmit gados Rietumu teātra režijas prakse nav bijusi vērsta uz aktiera darbu un ir zudusi prasme strādāt ar aktieriem, veidot spēcīgus ansambļus un pārraidīt lugas tēmas un jautājumus tieši caur aktieriem, nevis tehnoloģijām vai vērienīgu scenogrāfisko risinājumu. Balstoties pašas redzētajā un lasītajā, Margarita Zieda ir novērojusi, ka "cilvēki grib atgriezties pie dziļuma, būtības, lielajiem jautājumiem un pie izrādēm, kas iekustina cilvēka domāšanu un liek viņiem dziļāk paskatīties uz mūsdienu pasauli, pašiem uz sevi un cilvēka vietu".
Vai iespējams, ka postdramatiskais teātris, kuru pirms divdesmit pieciem gadiem savā pētījumā postulēja Hanss Tīss Lēmans, pamazām atgriežas pie savām saturiskajām, literārajām saknēm? Toreiz prologā darbam Postdramatiskais teātris Lēmans rakstīja: "Pakļaujoties paātrinājuma un virspusības apvienotajam spiedienam, teātra diskurss vienlaicīgi emancipējas no literārā diskursa un tajā pašā laikā pietuvojas tam ar savu nozīmi kultūrā." Alvis Hermanis savos pēdējo gadu darbos apliecina, ka viens otru neizslēdz un izrādes saturam nebūt nav "jāemancipējas" no tā literārā pamata. Šķiet, to apliecināt ir viens no režisora pēdējo gadu nolūkiem.
Gleznieciskais bālums
Kāpēc par JRT izrādes Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! nosaukumu kļuvis tieši epizodiska lugas personāža Alberta Pjērpointa kroga nosaukums? Jo tas ir tieši tik poētisks un ietilpīgs, kāda ir izrādes struktūra, kam daudzi skatītāji (piemēram, teātra kritiķe Līga Ulberte un režisors Uģis Olte 13. oktobra LTV raidījumā Kultūrdeva) pārmetuši pārlieku lēnumu un ilgstamību laikā. Alvim Hermanim gan nereti citviet neierasts izrādes ilgums nav bijis šķērslis tās ceļā pie skatītāja, lūk, arī par tuvojošos Toma Stoparda Arkādiju JRT mājaslapā jau lasāms, ka tā būs ilgāka par četrām stundām. Mani izrādes Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! ilgums nekaitināja, un es ar izpratni uztvēru aktieriem doto laiktelpu.
Izrāde ir ļoti gleznieciska. Gaismu mākslinieka Laura Johansona jūtīgi izgaismota ir scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes skatuve ar centrā iekārtoto "vecmodīgo nošņurkušo pabu" un sienām, kuras visas klāj dažāda lieluma durvis. Tās nekur neved un netiek virinātas, izņemot sānu durvis uz āru un dibensienā uz iekštelpām. Nobružātā vide sasaucas ar balti nopūderētajām aktieru sejām un ar to pašu miltveida vielu apšmulētajām drēbēm, kas visas šķiet vai nu par lielu, vai mazu.
Kostīmi un mākslinieces Sarmītes Balodes grims, kā arī nesteidzīgā aktieru eksistence ir kā atsauce uz zviedru režisora Roja Andersona filmām, īpaši – Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci (2014). Ņemot vērā galvenā varoņa – Andra Keiša Harija Veida – un vēl viena nozīmīga personāža – Gundara Āboliņa Alberta Pjērpointa – nodarbošanos, proti, bendes arodu, dibināts šķiet minētajā Kultūrdevā izskanējušais Līgas Ulbertes pieņēmums, ka bāli grimētos varoņus sastopam tādā kā pēcnāves dzīvē, kur par neatgriezenisku punktu uz nebūtību kļūst nāvessoda atcelšanas brīdis.
Manuprāt, asprātīgs ir veids, kā izrādē atrisinātas pārbūves, gan iekārtojot nāvinieka kameru, gan iznesot priekšplānā Veida aizskatuves istabu: visi izrādes personāži pārbūves laikā nostājas priekšplānā un dzied XX gadsimta vidus britu un īru dziesmas, sākot ar leģendāro Dirty Old Town, kuru mūzikas topu virsotnē uznesa grupa The Pogues 1985. gadā. Īpaši izceļams ir arī Jāņa Skuteļa melanholiskā inspektora Fraija solo dziedājums un deja, kas vainago jau tā izcilo aktiera darbu policista lūzera lomā.
Nav lielu un mazu lomu?
Nevaru apgalvot, ka visiem aktieriem būtu piešķirtas vienlīdz apjomīgas lomas, pamatojoties slavenajā teicienā: "Nav lielu un mazu lomu…" Piemēram, Jevgēnija Isajeva Artūram un Kaspara Znotiņa Čārlijam (izrādē viņi ir divi krogus pastāvīgie iemītnieki, lugā ir arī Bils) ieskicētas vien dažas pudeles brāļu īpašības – pakurls trulums Artūram un neirastēniska izdabāt kāre Čārlijam. Līdzīgi noticis ar noslēpumaino svešinieku Mūniju Toma Harjo atveidojumā, kurš akcentē šarmanta, smaidīga huligāna iezīmes, un Harija asistentu, Dāvida Pētersona pastulbo Sidniju, kura rokas kustības, vērstas bikšu priekšas virzienā, uzsver viņa seksuālās novirzes, kam Sids ļāvis izpausties arī bendes palīga darbā.
Ritvaram Loginam kā žurnālistam Klegam izdevies mazliet apaudzēt ziņkārīga provinces okšķera lomu ar personisku attieksmi pret bendes darbu, šis aktierdarbs uz pārējo groteskas fona ir pieklusināts un reālistisks. Labi darbi izdevušies aktiermeistarības studentiem – Ričardam Murānam uz nāvi notiesātā Henesija epizodiskajā lomā un īpaši Evelīnai Priedei pusaudzes ar "skābo seju" – Harija un Elisas meitas Širlijas – lomā, aiz kuras kautrīgās roku un kāju neveiklības slēpjas piedzīvojumu kāre un romantiskas ilgas. Un ir skaidrs, no kura tās mantojusi Širlija, – Baibas Brokas dzīves nogurdinātā, taču apņēmīgā Elisa savu vēlmi pēc citas dzīves telpas, ko neaizpildītu tikai dzērāji un vīra Harija ambiciozā lielība, izpauž tikai ainā ar Gundara Āboliņa majestātiskā un pašpietiekamā Alberta Pjērpointa džentlmeniski vīrišķo viņai izrādīto uzmanību.
Aina, kurā satiekas divi bendes – leģendārais Pjērpoints un lielīgais Harijs –, ir liekama mācību grāmatās kā divu lielisku aktieru saspēles paraugs. Andris Keišs visādi nesimpātiskajam, ģimenē despotiskajam, pret savu nonāvētāja profesiju lietišķajam Harijam piešķir tikai sev raksturīga lādzīguma notis, tāpēc uz Hariju ir interesanti skatīties, pat ja šī loma nav nekas ārpus Andra Keiša aktieriskās komforta zonas.
Lai arī izrādē nenolasīju to, par ko rakstīts programmiņā, un man nešķita, ka tajā skatāmais kaut kā būtu saistīts ar mūsdienām, man nelikās arī, ka tas šoreiz bija uzdevums. Izcila dramaturģija labā skatuviskajā iemiesojumā – man bija gana arī ar to.
LAI DIEVS STĀV TEV KLĀT, TU, NABAGA CIETĒJ!
JRT Lielajā zālē 10., 12.XI, 12.–15.XII, 9.–12.I, 4.–6.II plkst. 18
Biļetes pārdotas