Atgriezies ar pilnu jaudu Jaunajā Rīgas teātrī, tā mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis strādā apbrīnojami ražīgi un uztur interesi par trim attīstības virzieniem – darbu ar paša izaudzināto pamattrupu, ārzemju zvaigžņu piesaisti, kā arī darbu ar studentiem. Šosezon ar nelielu laika atstarpi pie skatītājiem laistas divas izrādes ar piebildi "Mācību skatuve", kas signalizē, ka radītie darbi ir mācību uzdevumi. Tomēr biļetes tiek tirgotas un, pateicoties režisora vārdam, arī izķertas. Diez vai jebkurš cits topošo aktieru kurss var lepoties ar to, ka tā runas eksāmena pirmizrādē skatītāju rindās sēž Māra Lāce, Andris Freibergs un Pēteris Vasks. Alvja Hermaņa studenti var.
Pēc kopumā veiksmīgā iestudējuma Bītlu pēdējais albums skatītājiem, iespējams, nostiprinājās pārliecība, ka ikviena studentu izrāde Alvja Hermaņa režijā izkāpj ārpus mācību rāmja un ir uztverama kā suverēns mākslas darbs. Nevar apgalvot, ka Svaigo asiņu gadījumā nemaz nevar tā teikt, taču šoreiz mācību uzdevuma specifika dominē pār izrādi, nosakot tās formu. Tiesa, režisors tomēr pamanās piešķirt šim stāstu sakopojumam savu vienoto redzējumu un noved vēstījumu līdz sev vēlamam iznākumam.
Pārliecinošs blefs
"Izrādes teksti konstruēti no preses materiāliem," vēsta iestudējuma anotācija. Režisors mums piedāvā monologu virkni, kurā beidzot tiek parādīti pilnīgi visi pašreizējie JRT kursa studenti, un, līdzīgi kā Bītlu pēdējā albumā, uzvedumā ir iesaistīts ilggadējais teātra aktieris Ģirts Krūmiņš, ar kura iznācienu noslēdzas pirmais cēliens. Formāts, kurā jauniešiem ir jāpierāda spēja noturēt auditorijas uzmanību, ir TED konference, un pie baltās sienas pieslietie milzīgie sarkanie burti ir vēl viens izaicinājums aktiera spējai piespiest skatīties tieši uz viņu. Tā kā teātra stratēģija joprojām ir daļēji anonimizēt studentus, katra veikumu atsevišķi laikam analizēt nav produktīvi (lai arī no dažu piemēru piesaukšanas man izvairīties neizdosies), vien gribas norādīt, ka lielākā lomā ir redzama Agate Krista, kura vizuāli patiesi ir līdzīga galvenajai varonei – korporācijas Theranos vadītājai Elizabetei Holmsai, kura, kā atgādina izrādes autori, dēvēta par Stīva Džobsa reinkarnāciju.
Alvja Hermaņa uzmanības lokā jau ilgāku laiku ir mūsdienu civilizācijas norieta pētniecība: pirms dažiem gadiem lielākie draudi tika saskatīti tradicionālo sakņu izskalošanā ar imigrantu pūļiem (izrāde Pakļaušanās), bet režisora pēdējā laika satraukuma objekts ir tehnoloģiju kundzība, kas tiek pieminēta arī šoreiz. Taču faktiski gan izrādes pamattēma, kāda tā izskan no varoņu monologiem, drīzāk ir anotācijā mazliet tālāk izlasāmā atziņa: "Digitālās revolūcijas ēru šobrīd nomaina nākamā – "reputācijas ēra". Manipulācija ar informāciju. Jeb – tavu vērtību turpmāk noteiks tikai tas, ko par tevi domā citi."
Nosaukums Svaigās asinis ir patīkami daudznozīmīgs. Tas joprojām, lai arī ar klišejas palīdzību, raksturo aktierkursa situāciju teātrī, kā arī saistās ne vien ar neizveidotās Theranos testa ierīces izpētes objektu – asinīm, bet arī jaunu, pārdrošu ideju ietekmi uz biznesa vidi, kurā, kā izrādās, ir vieta arī pārliecinošam blefam.
Viss nav bijis gludi
Elizabete Holmsa ir labu nodomu apsēsta avantūriste, kuru neattur fakts, ka viņas idejas uzreiz nav izpildāmas. Viņa rada apbrīnojamu uzņēmumu, kas balstās ilūzijā, jo reāla galaprodukta nemaz nav. Izrāde veidota kā dažādu cilvēku liecības un atmiņas par Elizabeti Holmsu un viņas korporāciju. Oficiālais Theranos tēls tiek konfrontēts ar bijušo darbinieku atmaskojošajām liecībām, ka nebūt viss nav bijis gludi.
Par svarīgāko kļūst jauniešu spēja radīt prātā paliekošu tēlu, taču šajā gadījumā tas bieži nozīmē izcelt savdabīgo, īpatnējo, līdz ar to izrāde pārvēršas zināmā frīkšovā, dīvaiņu parādē, kurā tiek aptverts arī seksuālo minoritāšu spektrs. No tēla būvēšanas viedokļa, respektējot arī acīmredzot publiskajā telpā pieejamos tekstus, šāda tendence ir neizbēgama, jo spilgta forma šajā situācijā ir vajadzīga, lai parādītu iespējami atšķirīgus raksturus. Taču izrādes kopējo vēstījumu šī pieeja tomēr deformē, jo sanāk, ka stāsts pamatā ir par to, ka kāda uzņēmīga, pievilcīga jauna sieviete sapulcē ap sevi ārkārtīgi ekscentrisku cilvēku kopumu, ar kuriem vēlāk nespēj sadarboties.
Novērojams, ka neizbēgami atmiņā paliek to studentu veikums, kuru izdomātie tipāži ir samērā precīzi niansēs vai piesaista uzmanību ar kādām detaļām, piemēram, Gerda Lapoškas atveidotais varonis ir tik neveikls, ka ietriecas milzīgajā T burtā, savukārt Toma Harjo varonis ir tik amerikāniski ultrapozitīvs, ka kļūst smieklīgs. Tipoloģiski izrāde ir radniecīga savulaik veiksmīgajam Alvja Hermaņa iestudējumam Zilākalna Marta, kurā slavenās dziednieces mītiskais tēls radīja ieganstu savdabīgam Latvijas sabiedrības portretējumam. Taču Svaigo asiņu vēstījuma rezumējums aizvirzās nedaudz moralizējošā virzienā.
Manuprāt, šis ir gadījums, kad lielāks ieguvējs ir skatītājs, kurš neko daudz par Elizabeti Holmsu nezina, un stāsts, kurā katrs nākamais vēstītājs atklāj kādu jaunu niansi vai detaļu, līdzinās detektīvam. Var atviegloti nopūsties, ka pie mums nav iespējams tik milzīgs vēriens, kas noved pie tikpat milzīga sabrukuma. Kaut gan ne vienā vien atsauksmē un avotā izskan viena Latvijas mēroga analoga nosaukums – runa ir par vēža zālēm Rigvir, par ko savulaik bija dedzīgas diskusijas.
Izrāde Svaigās asinis mums atgādina, ka uz studentu darbiem reizēm ir jāskatās kā uz augšanas procesa sastāvdaļu. Šis ir tāds gadījums.
Svaigās asinis
JRT Mazajā zālē 18., 19.II plkst. 19, 20., 31.III plkst. 18