1. Nominētajā (-ās) lomā (-ās) es sapratu, ka…
2. Ja jums būtu iespēja piedalīties monoizrādē par jūs interesējošu tēmu, par ko tā būtu? Kāpēc jums ir svarīgi runāt par šo tēmu?
Jānis Kronis
Lomas izrādē Mežainis (Latvijas Nacionālais teātris), loma izrādē Lidojošais šķīvītis (Dirty Deal Teatro)
1. Es sapratu, ka jāatrod neparastums un skaistums ikdienišķās, parastās lietās un notikumos. Valters Sīlis vienā no mēģinājumiem teica, ka neaptverami liela dzīves daļa paiet, sitot mušas. Principā apjautu, ka dzīvē katrai dienai nav jābūt piepildītai ar piedzīvojumiem, ja atrodu neparasto ikdienišķajā.
2. Par Ojāru Vācieti. Man viņa dzeja ir ļoti tuva. Ojārs Vācietis ir viens no lielākajiem latviešu cilvēkiem, un, manuprāt, pārāk reti tas tiek pateikts. Ja jau ir izrāde par Ziedoni, kāpēc lai mūsu laikā nebūtu izrādes par Vācieti.
Elīna Avotiņa
Dārgums izrādē Kam no Vilka kundzes bail (Dailes teātris)
1. Mani ļoti ilgi urda neSapratne, un tā nav drukas kļūda, es tiešām nevaru saprast to milzīgo cilvēku vienaldzību un problēmu neredzēšanu, kuras neattiecas tieši uz viņiem. Mani uztrauc tas, cik neapdomīgi cilvēki runā, nododot informāciju, ka viņi neizvēlas, rūpīgi nepiemeklē vārdu, kurš sarunbiedram attiecīgajā situācijā būtu vispiemērotākais, ļoti egoistiski. Es nevaru ciest izlikšanos. Uzspēlēto pozitīvismu kanālos. Emoji izteiksmes un žestus, kurus bieži sāk izmantot realitātē. Melu intonāciju, es dzirdu melus, dzirdu, kad ar mani mēģina manipulēt, jūtu provokāciju, un mani pārsteidz tas, cik daudz cilvēku tam pakļaujas.
2. Monoizrādes būtībā vajadzētu būt skatītāja uzmanības noturēšanai, vēstījuma nodošanai, saņemtā vēstījuma apsmadzeņošanai, indivīda pārdomām. Monoizrādei jābūt kā sēklai, kuru implantē augsnē, un tad jau tā attīstās dialogā ar tās saņēmēju. Tad teorētiski sanāk, ka monologam būtu jābūt tādam kā pirmajam impulsam, kas tiek nodots no aktiera skatītājam. Cik garam jābūt pirmajam impulsam? Mēs parasti pieņemam, ka impulss ir ļoti īss, dažas sekundes garš. Bet monoizrāde ilgst no 30 minūtēm līdz trim stundām. Tad tā sanāk kā tāda lēna implantācija? Kā monoizrāde atšķiras no TED talk vai jebkuras citas lekcijas, kas tiek veidota pēc tiem pašiem principiem? Ar to, ka tur ir aktieriskais elements, izmantoti rekvizīti? Monoizrāde ir performance, tai nav vienmēr jābūt par sabiedrībai aktuālu tēmu. Protams, daudzi to izvēlas, jo tā ir vieglāk skatītājam rast līdzpārdzīvojumu, tāda politika. Monoizrāde nav uzrakstīta, aktieris ir tās autors. Milzīga atbildība. Kā implantēt vēstījumu nemanāmi? Caur simboliem, skaņas efektiem, ožu. Smadzenes caur receptoriem rada sev tiltus ar atmiņām.
Madara Bore
Jauniete izrādē Man 30 gadu, Bjanka izrādē Dūja (Latvijas Nacionālais teātris), Hloja izrādē Labie bērni (Valmieras Drāmas teātris)
1. Šajās lomās es sapratu, cik ļoti mīlu to, ko daru. Katra loma ir tik dažāda, katra no tām man ir ļāvusi izprast sevi labāk un iemīlēt šo profesiju vēl vairāk.
2. Es gribētu runāt par izvēlēm. Mēs katru dienu pieņemam neskaitāmas izvēles, un tās maina mūsu dzīvi. Pat visnenozīmīgākie lēmumi var mainīt tālākos notikumus. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi interesanti. Es ceru, ka tas nebūs tikai sapnis – uztaisīt darbu par šo tēmu, bet ka tas notiks pavisam drīz.
Marija Linarte
Aktrise izrādē Cerību ezers aizsalis (Jaunais Rīgas teātris)
1. Šajā lomā es sapratu (drīzāk vēlreiz guvu pārliecinošu apstiprinājumu), ka lomas lielums, nozīmīgums un daudzveidība ir atkarīga tikai no tā, cik tu pats tajā ieguldi.
2. Manuprāt, katrs cilvēks ir pārpilns ar dažādām personībām, notikumiem, lūzumiem. Man pašai ir ļoti interesanti pētīt un saprast, no kurienes ir radušies cilvēku lēmumi, pētīt cilvēku lūzumus un vienkārši preparēt viņu iekšējo pasauli. No kā tad īsti ir uzbūvēts cilvēks?
Āris Matesovičs
Aktieris izrādē Cerību ezers aizsalis (Jaunais Rīgas teātris), Hermans izrādē Dvēseļu utenis (Dirty Deal Teatro)
1. Es nevis sapratu, bet vēlreiz pārliecinājos, ka man patīk dažādi fiziski izaicinājumi – Cerību ezerā tā bija slidošana. Sākotnēji es apguvu daiļslidošanas pamatus Andas Mednes pavadībā gan uz īsta ledus, gan uz speciāla iekštelpu ledus, kas tiek izmantots arī izrādē. Regulāri treniņi, slapja mugura un daudzas jaunas sāpošas vietas, par kurām pirms tam nedomāju, ka tās vispār varētu sāpēt. To pašu var teikt arī par deju numuru veidošanu, kur mani sagatavoja horeogrāfe Liene Grava. Man ļoti patīk tehniskas lietas. Arī Dvēseļu utenis ir bijis tehniski sarežģīts ne tikai fiziski, jo liela daļa izrādes ir jāpavada visai šaurā telpā, bet arī radīšanas procesā, jo es ļoti ticēju domai par televizoriem un kamerām, kas rāda mūs reāllaikā. Es centos samedīt televizorus un vecas kameras, lai pierādītu, ka ir iespējams izdarīt to praksē, nevis tikai teorijā.
2. Man nebija viegli rast atbildi uz šo jautājumu, jo īsti neesmu iededzies par kādu vienu tēmu šajā savas dzīves posmā. Man šķiet, es vairāk esmu tāds kā novērotājs vai arī tas ir tāds prāta stāvoklis, kurā mēģinu saprast sevi, savas sajūtas, ieraudzīt sevi no malas, uzdot sev jautājumus – vai esmu laimīgs ar to, kā ir, vai es gribētu citādi, vai gribēt citādi būtu dīvaini vai nepieņemami, vai tas, ko es vēlos, ir naivi un neiespējami, vai arī tas ir slinkums un nespēja saņemties izkāpt no komforta zonas. To rakstot, es saprotu, ka ir jautājumi, kas mani satrauc, un, iespējams, tie ir jautājumi, kas satrauc ikvienu no mums, bet bieži vien mēs izvēlamies par to nerunāt, jo "nu ko tad es, es jau neko", bet kāpēc? Visiem nav lemts saņemties un kļūt par kaut ko lielu, varenu un pazīstamu visā pasaulē? Varbūt ne visiem tas ir vajadzīgs? Es nezinu, vai es gribētu ķidāt sevi uz skatuves, jo kāda skatītājam starpība, kā es jūtos vai kas man ir grūti. Katram no mums kaut kas ir grūti. No otras puses, bieži vien skatītājs nāk uz teātri, lai rastu atbildes, ieraudzītu uz skatuves situāciju, ar kuru var asociēties vai gūt iedrošinājumu. Jā, varbūt šī monoizrāde varētu būt tāds radošs psihoterapijas seanss, bet ar nosacījumu, ka no manas puses tas būtu superatklāti, jo patiesība ļoti ietekmē un cilvēkiem patīk dzirdēt un sajust kaut ko patiesu uz skatuves. Varbūt kāds spētu asociēties ar mani un rast atbildes uz sev neatbildētiem jautājumiem.
Igors Šelegovskis
Jezups Sebalds izrādē Klūgu mūks, Pēteris Bērziņš izrādē Arī vaļiem ir bail (Latvijas Nacionālais teātris), Vitālijs izrādē Dvēseļu utenis (Dirty Deal Teatro)
1. Ir diezgan grūti atrast vienu kopsaucēju, jo visas trīs lomas bija ļoti atšķirīgas, bet galvenā lieta, par ko vēlreiz pārliecinājos, ir tā, ka nodibināt kontaktu ar skatītāju var ar jebkuru izteiksmes līdzekli, ir tikai jāatrod pareizā pieeja.
2. Par iedomu draugiem. Man bērnībā nav bijuši iedomu draugi, gribētu saprast, kas tas ir.
Mārtiņš Upenieks
Harolds izrādē Harolds un Moda, Pouls izrādē Svinības, Džonijs Dovs izrādē Būt Kejai Gondai (Dailes teātris)
1. Es nevarētu izdarīt pašnāvību, jo es pārāk mīlu sevi un dzīvi.
2. Tā būtu par Sprīdīti, kurš tikko atgriezies mūsdienu Latvijā pēc daudzu gadu ceļošanas pa pasauli. Pēdējā laikā daudz ciešam no sentimenta un patētiskas romantikas, gribētos, lai kāds ar lāpstu iztaisno mūsu salīkušās muguras.
Toms Veličko
Jozefs K. izrādē Process (Jaunais Rīgas teātris)
1. Šajā lomā es sapratu, ka nekas nav nosacīts, ir tikai mirkļi.
2. Tas būtu antropoloģisks darbs, kas pēta cilvēku sakropļotā augsto tehnoloģiju pasaulē, kurā saduras cilvēces diženākās inovācijas un tumšākie instinkti.