Sievietes augstiem, pairušiem matu mezgliem. Jūgendiski stāvi – blūze ar augstu apkaklīti, gari svārki līdz zemei. Uzvalkoti, bārdaini, cienīgi vīri. Gandrīz jāsatrūkstas, vai neesam nejauši iekāpuši laika mašīnā un vai pagūsim atpakaļ uz plānošanas sapulci pēc šī gadsimta kalendāra. Jaunajā Rīgas teātrī notiek izrādes Aspazija. Personīgi mēģinājums. "Strod, tādā izskatā tu varētu iet uz banku lūgt naudu teātra remontam," paironizē režisore Māra Ķimele. Skatuvi atbildīgu seju vēro kostīmu un interjera māksliniece Kristīne Jurjāne, grima māksliniece Sarmīte Balode, frizūru un grima māksliniece Ilze Trumpe, kuras, izskatās, filigrāni pastrādājušas, lai panāktu īstu autentiskuma un retro smaržu.
Lomās: Baiba Broka, Jana Čivžele, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts (abi būs Raiņi), Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods un Inga Tropa. Scenogrāfija – Gints Gabrāns. Mūzika – Jānis Šipkēvics (Shipsi).
Māra Ķimele pozējot jokojas ar lupu no Aspazijas galda.
Izrāde – pētījums. Vai jums ir sajūta, ka esat palikušas Aspaziju zem lupas?
Māra Ķimele. Tā ir manas vecāsmammas reālā lupa. Aspazija bija ļoti tuvredzīga. Visu mūžu – jau no bērnības. Viņai bija ļoti, ļoti slikta redze. Piemēram, dzīvojot Kastanjolā, viņa neredzēja tos skaistos kalnus. Kopējā ainava viņai bija migla.
Baiba Broka. Tad, kad tu to zini, veras vaļā visi dzejoļi, kuros viņa runā par sīkiem kukainīšiem un ļoti tuvu skata lietas – puķītes, sīkus ziediņus. Tas nozīmē, ka tas ir ļoti liels tuvplāns, kas viņai ir tuvāks. Tad tas šķiet saprotami.
M. Ķ. Veras vaļā iekšējā pasaule. Panorāmas viņa neaprakstīja.
Kam pieder ideja par izrādi Jaunajā Rīgas teātrī?
M. Ķ. Ingai.
Inga Ābele. Viss sakrita kopā.
M. Ķ. Man droši vien nebūtu bijis dūšaspašai kaut ko tādu uzņemties, bet Inga bija lasījusi aicinājumu uz konkursu Modini kanonu – Rainis un Aspazija, viņa man piezvanīja, un es, protams, ar lielu prieku atsaucos. Man tas šķita ļoti svarīgi. Man tiešām šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi.
Kāpēc jums nebūtu bijis dūšas? Vai šķita, ka tuvoties Aspazijai ir nepaceļams uzdevums?
M. Ķ. Nebija bail tuvoties, bet tas prasa milzīgu pētniecības darbu un resursus. Tas prasa lielu laiku un ieguldījumu. Kā jau tas ir šodienas teātrī – laika ir tikai divi mēneši. Man liekas, nav tādas institūcijas, kurai būtu priekšstats, ko nozīmē no nulles sākt rakstīt lugu par konkrētu personu, cik tas prasa laika, kāds tas ir ieguldījums, ko lai autors pa to laiku ēd. Ja viņu varētu ielikt ledusskapī un luga varētu rakstīties pati, – būtu labi. Tas parasti netiek segts. Ir tikai tas īsais laiks, kurā jāizdara. Inga pareizi saka – tas ir kā dzemdības. Vajag deviņus mēnešus, un to jau, protams, nav.
Kādus materiālus jūs pētījāt?
M. Ķ. Visus.
Baiba arī?
B. B. Esmu ļoti laimīga, ka mani uzrunāja. Kad Māra mani uzrunāja, jau tad sapratu, ka tas nebūs viegli. Bet šobrīd esmu gandarīta, ka man ir bijusi vajadzība un iespēja tik padziļināti ienirt Aspazijas un Raiņa pasaulē. Pētījām visu iespējamo, jo, paldies Dievam, materiālu ir ļoti daudz. Gan Dobrovenska grāmata (Rainis un viņa brāļi – red.), gan Saulcerītes Vieses grāmatas, gan viņu pašu vēstules, sarakste, kas ir nepārvērtējams materiāls. Ja tu rūpīgi lasi, pieskaries tam cilvēkam burtiski. Protams, arī dzeja un lugas. Aspazijas un Raiņa gadījumā tieši dienasgrāmatas ir tās, kas ļauj nonākt viņiem vistuvāk.
M. Ķ. Vēstules arī.
I. Ā. Mūsu materiālā tikpat kā nav neviena teikuma, kas nebūtu no viņu sarakstes.
M. Ķ. Tā ir unikāla situācija. Mēs varam lietot viņu dokumentālos pierakstus, nevis sacerēt savus izdomātos priekšstatus. Tā ir reti.
I. Ā. Tik un tā jau tas būs tā, kā mums tas izskatās, ko mēs varam par to secināt. Fakts ir, bet tā, protams, ir mūsu interpretācija par to. Man ir ļoti liels prieks, ka sanāca kopā Māra un Baiba. Man liekas, viņas ir Aspazijas mēroga personības. Ar mazāku vērienu tur neko nevar izdarīt. Vari kā skudra staigāt ap akmeni.
Vai tu rakstīji, domājot tieši par Baibu Broku kā Aspaziju?
I. Ā. Jā. Mēs uzreiz runājām ar Māru, un bija tikai viens iespējamais variants, un tā ir Baiba.
Kāpēc?
I. Ā. Es domāju, tas ir kaut kāds iekšējais briedums, kad jūti, ka tas Aspazijas pasaulē varētu vērt vārtus vaļā vēl dziļāk.
Lugas nosaukums ir Aspazija. Personīgi. Jūs esat trīs atšķirīgas mākslinieces – sievietes. Vai jums sakrīt priekšstats par šo personisko Aspaziju? Vai bija kādi jautājumi, par kuriem nevarējāt vienoties?
M. Ķ. Mēs jau netaisām secinājumus par Aspaziju. Vispār nemaz. Nevienā mirklī. Mēs vispār tādu jautājumu nevienu reizi neapspriedām.
I. Ā. Māra neļāva. Tikko es uzrakstīju kādu secinājumu, tā viņa uzreiz izstrīpoja.
M. Ķ. (Smejas.)
Ko tad jūs darāt? Ļaujat Aspazijai vienkārši dzīvot?
M. Ķ. Ļaujam viņai būt tajā dokumentālajā materiālā, ko viņa mums ir piešķīrusi.
B. B. Katru vēstuli vai katru sajūtu var mazliet interpretēt. Mana interpretācija bija ļoti līdzīga Māras interpretācijai. Tas ļoti gandarī, ka mums nebija tādu konfliktu, ka mēs pretēji uztvertu kādu dzejolī pausto emociju vai domu. Tas nozīmē, ka kodolam esam pieslēgušās ar vienu atslēgu.
M. Ķ. Vienkārši ar pietāti. Mēs necenšamies veidot šo izrādi, lai aizstāvētu kaut kādu priekšstatu par Aspaziju. Aspazija bija tāda, un tagad mēs uztaisīsim izrādi, lai pierādītu, ka tieši tāda viņa arī bija. Nē, nekādā gadījumā. Mēs cenšamies, cik vien var, ļaut viņai būt.
I. Ā. Vienīgais, ko mēs varam secināt pēc fotogrāfijām, ka ļoti skaista sieviete. Un pēc atstātajiem tekstu materiāliem, ka ļoti mīlēja. Es gribēju mazāk Raini, bet Māra teica, ka būs šī izrāde par mīlestību.
M. Ķ. Es domāju – ja mēs izslēdzam no Aspazijas dzīves mīlestību un Raini, tad jau Aspazijas vairs nav.
Atskan balsis, ka Aspaziju vajadzētu atdalīt no Raiņa, bet vai to vispār ir iespējams izdarīt – un vai vajag? Ir iespējams izstāstīt stāstu par Aspaziju bez Raiņa?
B. B. Nu nē.
M. Ķ. Nav tādas vēlēšanās.
I. Ā. Fiziski bija tie četrpadsmit gadi, kad viņa bija bez Raiņa, pēc viņa nāves.
M. Ķ. Nē, viņa nebija. Viņa strādāja pie Raiņa Kopotajiem rakstiem, sakārtoja visus viņa pierakstus un daiļradi. Visus četrpadsmit gadus viņa strādāja ar Raini.
I. Ā. Viņa tā arī dienasgrāmatās raksta – gan dienu, gan nakti esmu domās kopā ar tevi.
Lugas Vaidelote Mirdzā Aspazija esot ierakstījusi sevi. "Mirdza ir reizē eņģelis, velns un cilvēks." Kā, jūsuprāt, šīs trīs dabas izpaudās pašā Aspazijā?
M. Ķ. Tad jau viņa bija ļoti jauna, un tā bija tāda sava laika…
Eksaltācija?
M. Ķ. Jā. Mums jāņem vērā, kas tas bija par laiku un kāda bija tā laika mode. Es ik pa brīdim kaut ko salīdzinu ar savu vecmammu. Revolūcijas, pasaules pārvēršanās, sociālās plūsmas. Viss brūk, ceļas un vandās.
I. Ā. Tik ļoti patīk, ka Rainis kādā brīdī paraud. Un tas nav nekas tāds ārkārtējs. Ka sabrūk elsās. Ka šajās izpausmēs ir brīvība.
M. Ķ. Viņi jau abi bija ļoti emocionāli.
B. B. Jā, eksaltācija, bet tas salīdzinājums ir no visaugstākā līdz viszemākajam. Ir galējības.
M. Ķ. Viņa ietilpina visu.
B. B. Viņa nesaka – es esmu labsirdīga un drusciņ kādreiz ļauna. Eņģelis un velns, ar visu to kopumu, ko mēs katra ar to saprotam.
I. Ā. Aspazija vēl piebilst – to drusku labu ļaunu līdz nāvei ienīstu.
M. Ķ. Viņi nekad viens otram nav ļāvuši būt viduvējiem. Šajā ziņā viņi viens otru ir uzmanījuši.
Roalds Dobrovenskis raksta: "Iedomājieties, lasītāj, šo zemnieku māju, lai arī diezgan turīgu, bet īstu zemnieku māju, iedomājieties saimnieka meitu, kas, atgriezusies no kūts pēc govju slaukšanas, paķer Aristoteļa Poētiku vai Kanta Tīrā prāta kritiku. Kantu viņa esot lasījusi vāciski, Odiseju – grieķiski, Ciceronu – latīniski, Puškinu – krieviski." Kā varēja būt, ka vienās zemnieku mājās piedzima tāda vēriena meitene?
M. Ķ. Vēl viņa franču valodu zināja un itāļu – sarunvalodas līmenī.
B. B. Tas ir tas lielākais brīnums. Es arī par to brīnos. Cilvēkiem vajadzētu vēlreiz ieraudzīt un saprast, ka tas ir kāds dievišķs pieskāriens vienam bērnam, sievietei, kas ir uzaugusi Zemgalē. Pēkšņi. Kā Aspazija vienmēr uzsver – slaucot govi, vācot sienu, darot visus lauku darbus, viņa paralēli juta aicinājumu piepildīt sevi garīgi.
M. Ķ. Kas raksturīgi tam laikam – viņai bija milzīga, neprātīga tieksme pēc izglītošanās.
I. Ā. Svarīga ir arī lielā impērija. Rainis nekad nav mācījies latviešu valodu. Ņēmis no tautasdziesmām.
B. B. Aspazija tieši tāpat. Pirmie dzejoļi taču bija vācu valodā. Rainim arī.
M. Ķ. Latviešu valodā jau nevarēja mācīties. Kā jau Krievijā – latviešu valoda bija aizliegta. Krievijā tagad arī nekur nemācās mazajās valodās. Ko tu domā, ka Čečenijā kāds mācās čečenu valodā? Vietējā valoda bija aizliegta. Krievijā tas ir tradicionāli.
Jūsu skatījumā Aspazija bija vairāk stipra vai vāja?
M. Ķ. Kā jebkurš normāls cilvēks viņa ir visāda. Man personiski savā mūžā nav gadījies satikt nevienu cilvēku, kurš visu laiku ir stiprs. Bet es pieļauju, ka varbūt tāds ir uz pasaules.
B. B. Viņa ir jūtīga. Tas, man liekas, ir būtiskāk. Pastiprināts jūtīgums. Stipra vai vāja…
M. Ķ. Tas atkal ir novērtējums.
B. B. Tas mainās no situācijas. Tad, kad viņai ir jāuztur Raiņa gars cietumā, viņa, protams, ir stipra. Turpat blakus dienasgrāmatā viņa raksta par galēju vājumu, ka viņa nespēj to izturēt. Un tas ir tas pats cilvēks.
I. Ā. Pasaules priekšā turas. Viņai bija garais depresīvais periods četrpadsmit gadu garumā Kastanjolā. Viņa tiešām reāli ārstējās no depresijas. Mūsdienās cilvēks ieliek ilustrētā žurnālā, ka viņš cieš no depresijas, un visi to saprot un pieņem, bet tajā laikā tas likās dīvaini – ja viņam nav salauzta kāja, kāpēc viņš ir skumjš.
Kastanjolas periodā Aspazija raksta par sevi un Raini: "Mēs esam kā divi slīkoņi, kuri viens otru dibenā rauj." Cik lielā mērā viņi viens otru cēla, cik – gremdēja?
M. Ķ. Es domāju, ka viņi viens otru nemaz negremdēja. Izraut vienu teikumu no četrpadsmit gadu gara perioda… Ja es iedomājos, ko es četrpadsmit gadu garumā neesmu teikusi… Vienreiz būtu teikusi – es būtu laimīga, ka tu šajā sekundē nomirtu. Un ja šo teikumu paņemtu un teiktu – Ķimele ir laimīga… Nu kā? Tajā brīdī, kad divi cilvēki dzīvo vienā istabiņā, piecus gadus čurāt un kakāt iet ārā un kurina plītiņu tajā pašā istabiņā, un raksta uz kastes vāka lugas… Man liekas, ka šodienas izlepušie cilvēki kaut ko tādu nemaz nevar iedomāties. To es vēl varu saprast, kas pusmūžu ir nodzīvojusi komunaļņikā, kur blakus dzīvo recidīvisti un ir viena vanna uz piecām istabām, kurā katrā dzīvo viena ģimene. Bet šodienas cilvēki nemaz nevar iedomāties, kā tas ir, ka divi pieauguši radoši cilvēki visu laiku dzīvo vienā istabā. Tagad cilvēkiem ir pavisam citi apstākļi, un ir ļoti viegli izsacīt spriedumus, neņemot vērā kontekstu. Es droši vien sajuktu prātā, ja man vajadzētu četrpadsmit gadu dzīvot vienā istabā ar ģēniju. Vajadzētu pamēģināt ar kādu nomūslaiku ģēnijiem iespundēt vienā istabā. Sartram ir brīnišķīga luga par elli (Aiz slēgtām durvīm; tajā izskan frāze: "Elle – tie ir citi" – red.).
B. B. Kādi ir mūsdienu ģēniji? Nevaru iedomāties. Alvis Hermanis? Nē, ar Alvi Hermani četrpadsmit gadu vienā istabā es sajuktu prātā.
M. Ķ. Un pēc tam pateiktu sievietei – tu viņu gremdēji. Fui, zini ko – tu viņu gremdēji.
B. B. Jā, tā netaisnība, ko Aspazija ir saņēmusi dzīves laikā, – tā ir tik sāpīga vēl tagad, īpaši lasot par laiku, kad viņi 20. gadā atgriezās Latvijā. Viņai ir bijis jācieš, ka viņu noniecina arī kā sievieti.
I. Ā. Turklāt viņa ir dāma. Nav pamata šim spriedumam, ka viņa bija nevīžīgi ģērbusies vai nolaidusies. Viņa vienmēr sevi publiski ir parādījusi vislabākajā gaismā. Pirmo reizi, kad to visu materiālu izlaidu caur sevi pilnā apjomā un kopumā, pierakstīju vienu teikumu – Aspazijai nebija ne vainas, tikai sabiedrība pret sievieti ir nežēlīga. Viņa iestājās par sieviešu tiesībām pašā savas daiļrades sākumposmā. Mūsdienās tas nav izzudis – vīrietis tomēr vieglāk iziet cauri vētījamai mašīnai, bet sievietei vienmēr atzīmēs katru sīkumu.
M. Ķ. Iedomājies, kāds viņu bija redzējis halātā Jūrmalas dārzā. Ar to jau pietika.
I. Ā. Viņai atgriežoties bija šoks, kā te Rīgā 20. gados bagātnieki dzīvoja. Kā viņa raksta – viņi Parīzē pasūta modes, rīko viesības un rautus.
Viņa gribēja būt pieticīgāka?
I. Ā. Vēstulē draudzenei Aspazija raksta – pirmkārt, es lāga neredzu un nedzirdu ar vienu ausi. Tāpēc man ir grūti uzturēties sabiedrībā. Otrkārt, mums nav rocības, lai rīkotu rautus, un tā mūs pamazām atstumj nost no sabiedriskās dzīves. Rainis un Aspazija turpināja dzīvot ļoti pieticīgi. Viņi nemaz nevarēja iedomāties izplūst kaut kādā ārišķībā. Protams, kā deputāta kundzei tas bija grūti. Viņu atkal ņēma uz grauda. Uzbrukumi, kas viņai bija jāpārcieš no visām pusēm, ir bijuši ļoti asi un nesaudzīgi.
M. Ķ. Atceros, pirms kādiem sešiem gadiem uzplaukušajās dzeltenās preses lapās bija ielikts Pēteris Vasks ar kundzi. Kāda dāmīte, kas "pareizi" ģērbjas, teica – kā vispār šitā var apģērbties, ejot uz kaut kādu pasākumu. Tas ir apmēram tāpat, kā izturējās pret Raini un Aspaziju. Kaut kāda meičiņa, kas ir uztaisījusies par Bārbiju, atļaujas par Pēteri Vasku vispār muti atvērt. Jājautā, kas ir tie, kuri to runā, un kas sabiedrībai ir svarīgāks. Bez šaubām, sabiedrībai ir svarīgāk, ka cilvēkam ir dārgs un pareizs uzvalks, nevis tas, vai viņš uzraksta ģeniālu mūziku vai ģeniālu dzeju. Kas ir prioritāte?
B. B. Varbūt man nav taisnība, bet man liekas, ka tas, ko mēs tagad kopā darām, tomēr ir tāds, kādu šis laiks pieprasa. Mēs visi esam šī laika produkti ar dzelteno presi un tamlīdzīgām izpausmēm. Tajās robežās, kas atbilst mūsu izpratnei un gaumei, gribam runāt par Aspaziju personīgi. Es ticu, ka ir veids, kā var runāt par cilvēka dziļākajām sajūtām, kas nav dzelteni. Izrāde ir ne tikai par Aspazijas radošo pusi, bet arī par cilvēcisko, sievišķīgo pusi. Tikai šajā laikā var rasties šāda izrāde. Padomju laikā bija citi uzstādījumi – tas atsvešinātais, kaut kur uz pjedestāla noliktais dzejnieces tēls, kura neiet uz tualeti. Bet mēs viņu rādām ar miesu un asinīm.
M. Ķ. Divos vārdos var pateikt – mūs interesē, ko viņa juta. Kā viņa pati dzīvē jutās.
B. B. Jā, ļoti labs formulējums.
M. Ķ. Jā, kā viņa pati dzīvē jutās. Jo – kā citi pret viņu izturas –, tas jau ir zināms jautājums – šitā un šitā. Bet kā viņa pati jutās dzīvē? Viegli viņai nebija dzīvot. Visādā ziņā – gan fiziski, gan materiāli, gan emocionāli, gan radoši. Viņa nemācēja izdevīgi iekārtoties – tas nu ir skaidrs.
B. B. Jā, viņa varēja gan to labāk izdarīt.
M. Ķ. Viņa varēja iekārtoties daudz, daudz labāk. Viņa nemācēja.
B. B. Varbūt viņa arī nesaprata. Viņa tik ļoti atbalstīja Ulmani, un tas viņu iegāza padomju varas laikā. Bet Aspazija ir konsekventa. Viņa notic vienai varai, un nav tā, ka ikviena vara viņu pūš savā virzienā.
M. Ķ. Aspazija vienmēr uzsvēra, ka viņa ir par personību. No šīs pasaules uztveres viņu nevarēja izstumt neviens. Arī ne Rainis, kurš bija piekļāvies sociāldemokrātijai. Viņš jau arī tomēr ļoti augstu vērtēja personību.
I. Ā. Milzīgs iekšējais konflikts.
M. Ķ. Viņam, protams, bija, iespējams, no dekabristiem mantotā uztraukšanās par vienkāršo cilvēku – kā drīkst un kā nedrīkst sociālā ziņā darīt pāri citiem cilvēkiem. Tas viņam bija šausmīgi svarīgi. Vienlaicīgi viņš bija ideālists un personības cienītājs. Tas savienojums jau pats par sevi ir neiespējamība.
Pēc Raiņa nāves aizkustina dīvainā pretruna – Aspazija, kura visu mūžu par sevi runājusi kā par "cīnītāju" un "mežonīgu vanagu"…
M. Ķ. …viņa jau ir arī cīnītāja…
Jā, bet viņa tomēr izrādījās pilnīgi bezspēcīga pret pēkšņi uzradušās Raiņa māsīcas Almas Paegles trulo alkatību. Alma Paegle sāka ņemt nost viņai visus īpašumus, pierādot, ka jebkura viduvējība var sabradāt ikvienu lielu gara cilvēku, pat tādu ar cīnītāja sparu.
M. Ķ. Bet tā ir ar visiem. Viņi var cīnīties par netaisnību un iet mirt uz barikādēm, bet viņi nevar…
I. Ā. …viņi nespēj atteikt. Kad Aspazija atgriezās, viņu palūdza kandidēt no sociāldemokrātu listes, lai kā arī viņu pirms tam tieši sociāldemokrāti nebūtu vajājuši. Un viņa neatteica. Es nevarēju atteikt – viņa saka.
M. Ķ. Un pēc tam izmeta ārā.
I. Ā. Pie tam ar lielu blīkšķi, kad viņa kļuva veca un nevajadzīga.
B. B. Tā ir arī inteliģenta cilvēka nespēja noticēt negodīgumam, ka tā kāds var rīkoties. Man liekas, tas ir pārlaicīgi. Arī šodien tā ir ļoti daudziem cilvēkiem, ka viņi nespēj noticēt, ka kāds var būt tik neģēlīgs.
M. Ķ. Ka viņš dara to, ko viņš dara.
B. B. Un sirdsapziņa viņam to ļauj.
I. Ā. Pieredzei šis ir lielisks materiāls, lai izvilktu uz āru cilvēciskās dvēseles ainu.
M. Ķ. Pilnīgi brīnums – kad attāli Raiņa radinieki noņēma Aspazijai visus īpašumus, tomēr ar tiesu izdevās pierādīt, ka Aspazija Raiņa darbos arī ir ieguldījusi savu daļu, un darbus neatdeva Paeglei. Gribēja jau atdot pilnīgi visu, bet darbi tomēr palika pie Aspazijas. Četrpadsmit gadu pēc Raiņa nāves viņa pabeidza Raiņa darbu. Ja Aspazija nebūtu visu sakārtojusi, es nezinu, kurš to būtu varējis izdarīt. Sākot ar to, ka Raiņa rokraksts ir ļoti grūti salasāms.
Kāds rokraksts ir Aspazijai pašai?
M. Ķ. Tāds plašāks. Enerģisks, plašs.
I. Ā. Tas, ko tu jautāji par gremdēšanu un celšanu, man liekas, tā ir tā mīlestība, kas ietver pretstatus. Aspazija pati ir teikusi, ka "tādiem cilvēkiem, kādi esam es un Rainis, vajadzēja palikt vienkārši draugiem. Bet tad nāca apcietinājums un trimda un man vajadzēja viņam palīdzēt". Viņa devās viņam palīgā.
B. B. Pietāte, ar kādu mēs pret to izturamies, neizslēdz to, ka ne viss Aspazijas dzīvē ir jauks, brīnišķīgs un pieklājīgs. Tas, ko mēs darām, nav sīrupa liešana.
M. Ķ. Nekādā gadījumā.
B. B. Viņas raksturā ir ļoti pretrunīgas lietas, kuru dēļ viņai varbūt ir bijis grūti ar cilvēkiem sadzīvot. Mēs mazliet paceļam arī to plīvuru.
I. Ā. Bet es nekad viņā neesmu ieraudzījusi neko tādu, kas tiešām būtu neģēlīgs.
B. B. Ne jau neģēlīgs, bet netīk runāt arī par cilvēku vājībām.
I. Ā. Vājības – jā.
Kādas Aspazijai bija vājības?
B. B. Gribēja aizmirsties, viņai bija grūti pārdzīvot. Opijs…
M. Ķ. Tas jau sākās trimdā. Viņa nevarēja gulēt. Viņai bija slimas iekšas un nepārtrauktas sāpes, un bezmiegs. Iekšas jau sāp tāpēc, ka ir stress. Viņa lietoja miegazāles. Tad medicīna vēl nezināja, cik tās tomēr ir pieradumu izraisošas. Viņa lietoja veronālu, un tā jau ir traka atkarība.
B. B. Tas atstāja iespaidu arī uz viņas raksturu.
M. Ķ. Uzvedību.
I. Ā. Rainis arī bez zālēm nevarēja gulēt Slobodskas trimdā, bet tika tam pāri, atradinājās. Aspazija nevarēja atradināties.
M. Ķ. Bet tās jau nav vājības. Tā ir vienkārši nepieciešamība. Katrs, kuram ir bezmiegs, saprot, kas tas ir par ārprātu. Cilvēks kļūst pilnīgi traks, ja viņš neguļ, neguļ, neguļ, neguļ. Nervi to netur. Tad tu lieto zāles, kas atkal rada citas blaknes – pastiprina visas iekšu slimības.
I. Ā. Un arī tā nav vājība, ka viņa ar Raini iekšējo sajūtu ziņā bija pilnīgi pretstati. Rainis bija pilnīgs saules cilvēks, kurš gāja strādāt versmē, kalna galā izģērbās pliks un rakstīja pašā trakākajā karstumā. Bet Aspazijas dzejas tēlu pasaule ir mēnesnīca, nakts, ēnains dārzs. Viņai ļoti patika ēna, dārzs, noslēpums. Viņa strādāja pavēnī.
Lasīju kādu viņas piezīmi, ka viņai patīkot radoši strādāt "tādos vakaros un naktīs, kad ārā kauca vētra". Lugā ir izcelta Aspazijas nesaprašanās un asās attiecības ar Raiņa māsu Doru. Tam ir reāls dokumentāls pamats?
M. Ķ. Ir gan. Tas bija ļoti traki.
Sieviešu greizsirdība vai politisko ideju nesaderība?
M. Ķ. Abējādi.
B. B. Abējādi. Es domāju, ka cilvēcīgi sievišķīgais aspekts ir svarīgs. Rainim māsa Dora bija dziļi mīļš cilvēks, un nesaprašanās viņa divu dārgāko sieviešu vidū – tas rada diskomfortu un sarežģītas situācijas.
M. Ķ. Bet tas, ka ģimenes nesatikās un dzīvoja pilnīgi atsvešināti, nebija Aspazijas un Doras dēļ. Kad Rainis un Stučka Slobodskā dzīvoja pāris ielu tālāk, viņi vienkārši netikās. Piezīmēs pavīd, ka Stučka negribēja, lai Dora tiekas ar Raini. Stučka bija greizsirdīgs uz Raini, jo viņiem tā saite bija vēl dziļāka par sadzīvisko. Stučka, kurš pēc dabas bija šefs, nevarēja pieļaut, ka viņa īpašumam ir vēl kaut kādas saites. Tai laikā ļoti tika uzsvērts, ka sieva ir vīra īpašums. Bet Rainim nebija attieksme pret Aspaziju kā pret īpašumu. Viņi abi bija garīgi ideālisti, visu laiku mēģināja garīgi augt, uzmanīt, vai otrs nenolaižas. Viņiem bija dzīves uzstādījums, viņi zināja, kam dzīve ir vajadzīga un uz ko ir jātiecas. Viņi centās. Ar savu radošo kvēli viņi ļāva viens otram satikt sevi. Es domāju, ka pirmos desmit gadus Rainis un Aspazija dzīvoja apbrīnojami – mīlestībā, savstarpējā pašaizliedzībā. Un mīlestība bija ļoti pilnīga visās tās izpausmēs. Tā nebija nekāda teorētiskā mīla. Tā bija īsta, emocionāla, vētraina, miesiska, traka mīlestība. Viņi to izdzīvoja grūtajos laikos un tad pēkšņi nokļuva pilnīgā izolācijā vienā istabā starp zemniekiem…
I. Ā. …un vistām.
M. Ķ. Ļoti lielā trūkumā, aukstumā, viņi nemitīgi sala. Viņiem nebija ko ēst. Aspazija pati šuva Rainim kreklus un sev – svārkus. Protams, bez šujmašīnas. Es domāju, ka cilvēki nesaprot, kā viņi Kastanjolā dzīvoja. Tikai pēc kādiem septiņiem gadiem, kad sāka nākt pirmie honorāri, viņiem kļuva drusku labāk. Tad Aspazija jau ļoti slima aizbrauca uz Cīrihi, dzīvoja sanatorijā, un tur viņai bija atbilstošāka vide.
Šķiet, ka, pieminot viņu trimdas laiku, cilvēki iztēlojas saules pielieto pastkartīti ar Lugāno ezeru un Alpu kalniem.
M. Ķ. Aspazija to neredzēja.
I. Ā. Itāļiem nav krāsns istabās.
M. Ķ. Sākot no novembra, tur bija neprātīgs aukstums.
I. Ā. Lietus periods.
M. Ķ. Viņi ļoti sala. Gadu gadiem. Tas arī ir mīts, ka Aspazija, nabadzīte, upurējoties Rainim, devās uz Lugāno. Viņa arī bija visos politiskajos sarakstos, un arī viņai bija pilnīgi reāli apcietināšanas draudi.
Vai jums katrai ir kāds īpašs Aspazijas darbs vai rindas, kas īpaši rezonē?
M. Ķ. Jo vairāk viņu lasa, jo vairāk atrodas izcili dzejoļi. Dzejoļus jau nav viegli lasīt. Dzejolim jāatveras man, un man jāatveras dzejolim, citādi tur nekas nesanāk. Dzejolim ir tik viegli pārskriet pāri un nepamanīt, kas tur ir iekšā. Dzejolis ir mazs dramaturģijas šedevrs. Dzejolī ieiet iekšā nav tik vienkārši, tas prasa piepūli. Aspazijas dzejoļi ir ļoti personiski. Viņa ir ļoti godīga un tieša. Tā ir ļoti liela vērtība. Viņa neko nekrāso. Viņa raksta, kā ir. Tāpēc viņai ir ļoti skaisti iekšējo pārdzīvojumu dzejoļi, kaut vai tie paši mīlestības dzejoļi. Mēs kaut ko esam ielikuši izrādē arī tāpēc, ka zinu – Aspazijas dzejoļus maz zina un maz lasa. Lai publika savā mūžā dabū dzirdēt vismaz piecus Aspazijas dzejoļus.
I. Ā. Jocīgi, bet kāpēc?! Kāpēc nelasa?
B. B. Tas ir svarīgi, ka tie te izskanēs un tos izdzirdēs.
I. Ā. Aspazija izmanto tik mīļu valodu, viņai dzejā ir ļoti daudz deminutīvu. Tie dzejoļi ir tā kā bērnam rakstīti. Viņa nav zaudējusi iekšējo pozitīvo bērna pasauli. No turienes kā no avotiņa nāk šis mīļums, it īpaši Saulainā stūrītī un Ziedu klēpī. Bet mans tēvs atkal vienmēr uzsvēra, ka viņa ir kosmiska dzejniece. Viņai izdodas formulēt laiku, Visumu, planētas. Mūždien viņai ir tie debesu spīdekļi, viss lejas, vārās un virmo. Tad viņš smējās: tur, kur zinātnieki pūlas ap to CERN (Eiropas kodolpētījumu organizācija – red.), meklēdami Higsa bozonu, tur jau sen augšā sēž Aspazija ar savu Mēness starus stīgo. Tas ir kosmisks dzejolis. "Gars ar garu jūtās satiekas." Kā tā var pateikt? Manam tēvam tas ir svēts dzejolis. Bet man pašai patīk mazā diloģija, ko viņa rakstīja jau vecumā, – Zila debess, zelta mākoņi. Intensitātes ziņā, man šķiet, mierīgi var likt šo darbu blakus Jaunsudrabiņa Baltajai grāmatai. Taču Jaunsudrabiņu es zinu gandrīz no galvas, tas ir hrestomātisks skolas darbs, bet šo, prasi, kuram gribi, – reti kurš ir lasījis.
Vai esat redzējušas kolēģu versiju Nacionālajā teātrī – Raiņa sapņus?
M. Ķ. Pavisam savādāka izrāde. Pavisam par kaut ko citu.
B. B. Ļoti labi, mēs katrs lieliem soļiem ejam savā virzienā. Tas tikai skatītājiem atver iespēju ieraudzīt šīs personības dažādas.
I. Ā. Kad Baiba bija aizgājusi uz ģenerālmēģinājumu, piezvanīju un prasīju – nu kā? Viņa teica – notikums!
B. B. Protams. Šis gads tāds ir, ka visus ir mudinājis domāt. Jo tālāk un trakāk, jo labāk.
Aspazija. Personīgi
Jaunais Rīgas teātris. Lielā zāle
Pirmizrāde: 18. martā plkst. 19
Tuvākās izrādes: 20., 21. martā plkst. 19