reizēm mirklī pirms pamošanās pēkšņi zinu
tās upes vārdu kuras gultni
kamēr dzīvoju meklēju
meklēju dienu no dienas taču nevaru atrast – nav tādas upes
bet jūtu ka ir: es pazīstu ūdens šalkas un zinu
ka tur – upes krastos – zied tik baltas un tik rūgtas ievas
kā nekur citur un tiešām reizēm tā notiek:
rītos pirms pamošanās
mana tāltālā māte iebrien tās upes straumē un
cauri bezgala gadiem cauri laikiem kas mainīsies
skopi dos
dāsni atņems
lēni dungojot paceļ roku virs plakstiem un skatās
tālē uz mani – un
viņas acīs tik lielas ilgas mani pamodināt un
nākšanai nosargāt ceļu
ka sirdī iedžinkstas dzidri zvārgulīši: es mostos piedzimt
es dzimstu un es
auju kājas lai ietu atrast to upi kas plūst laika bezgalībā
un kuras krastos mana sensena māte sargājot gultni
klusi uzrunā mani kursas valodā siltā un
rūgti zied ievas un smalki ziediņi upē uz kuru eju
ko jūtu un meklēju dienu no dienas – jā
tajā upē
smalki ziediņi sabirst
***
laiks apmaldās skrejošos mākoņos un pēkšņi vienalga
kurš gadsimts gadalaiks šallītes krāsa matu garums
gredzena forma vai rokas somiņas aukliņas platums jo
ir tikai mākoņi mākoņi mākoņi augstu virs galvas
un sirds izbrīna pilna kā ābele
septembra dārzā –
viss nostājas pareizās gaismās kad skrejošos mākoņos
maldās un nepastāv laiks – ir tikai brīdis kas pašlaik
kas neaizzūd projām (kad tomēr zūd protams –
kad zūd un izgaist un nav...
bet reizē ik mirklis skaisti
atpakaļ atnāk)
***
putenim neizdodas aizputināt atmiņu ceļus: bērnības zābaciņi
pārskrien pār sniega virsmu tik viegli kā irbītes skrien
pāri sērsnotam laukam - tik viegli it kā
gadi būtu
vienīgi nieks - nē
nav iespējams aizputināt atmiņu ceļus: viena vienīga
bērnībā aizdegta brīnumsvecīte
joprojām vēl izkaisa bezsvara sudrabiņu tik viegli
it kā nupat tikai aizdegta un it kā iešana pāri sērsnotam laukam
būtu...
vienīgi viegla
***
ja es šodien esmu vējš tad tas nenozīmē
ka rīt nebūšu mierīga pļava –
tikai pastāvi blakus man pastāvi blakus
brīdī kad pārtopu pārmainos pārpeldu upi
no viena krasta kur sarkanas magones
uz to krastu kur mierīgi viļņojas
zaļa zāle un smilgas un
ja šodien es esmu vējš tad rīt varbūt būšu
saules piesildīts pagalms –
tikai pastāvi blakus man pastāvi blakus
nevis mirkli ne mirkli bet ilgāk
bet par mūžu
daudz
ilgāk
***
nevaru atcerēties vārdus – melodiju zinu taču vārdi
kā saules zaķīši vilina
atļauj tuvoties aizmūk brītiņu tālāk – un es sekoju līdzi
aizvien skaistākās aizmirstās pļavās
aizvien augstāk debesīs
aizvien dziļāk zem saknēm
nevaru atcerēties vārdus – kaut kur tepat
rītdienas tuvu
manās pret gaismu atklātajās plaukstu līnijās
sirma senmāte atnāks promaizpūst putekļus un no jauna (ceru!)
viegli iezīmēs vakar pazaudētus iešanas virzienus
un sen aizmirstas kartes
***
manī atpūšas debesis –
esmu palaidusi ganībās katru domu
par vārtiņu ieeļļošanu lai nečīkstētu vējā
par upju pārplūšanu par salnu
par caurvējiem
manī atpūšas debesis un ir tik vienkārši labi:
jūra pienāk tieši virs plakstiņiem...
jūra pienāk tieši virs plakstiņiem
un sirdsmierā
zvaigznes sabirst
zurka
eh, liepājniek,
NEierāmētā