Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ēku, kas taps pēc ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda iniciatīvas, paredzēts atklāt 2021. gadā. Tās būvniecībai izraudzītā vieta New Hanza City teritorijā ir atgādinājums par spoža ekonomiskā izrāviena periodu pilsētas vēsturē. Hanzas ielas rajons ir robežlīnija, aiz kuras beidzās cara laika pilsoniskās Rīgas greznie jūgendstila nami un sākās fabrikas, kas stiepās līdz pat strādnieku dzīvojamām kazarmām Sarkandaugavā. Hanzas ielas un Ganību dambja stūrī agrāk atradās preču stacija, caur kuru uz noieta tirgiem aizplūda Rīgā saražotais, nodrošinot pilsētai tālākās izaugsmes spozmi.
Stāsts par preču staciju ir vēsturiska norāde uz vecā tipa tautsaimniecības loģistiku, ko mūsdienu Eiropā nu daudzviet aizstājusi finanšu sektora, servisa un radošo industriju sarūpēta datu plūsma. Laikmetīgās mākslas muzeju un dzelzceļa staciju šajā ziņā vieno metaforiska līdzība, jo abas ir vien neliela redzamā sadaļa no izvērsta infrastruktūras tīkla. Šī metaforiskā līdzība atgādina par nepieciešamību vaicāt pēc muzeju vietas un lomas radošo industriju jaunieviestajā loģistikas sistēmā.
Lai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs būtu arī pragmatisks inspirācijas avots un radošo procesu dzinulis, tā koncepcijā ir paredzēta vieta gan dažādu radošo iniciatīvu sadarbības tīkla informācijas centram, gan īpašām kopdarbes telpām radošajā sektorā nodarbinātajiem. "Šāda pieeja iezīmē potenciālu, kāds piemīt muzeju un radošās industrijas sinerģijai, lai stiprinātu ekonomiku un sociālo kohēziju," apgalvo domapmaiņas platformas creativemuseum.eu veidotāji Ineta Zelča-Sīmansone un Raivis Sīmansons. Viņu platformas vadītās diskusijas un pētniecības projekti par muzeju un radošo industriju sadarbības kartēšanu beidzot ir uzdevuši jautājumu par muzeja kā sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja modernizāciju arī Latvijā. Tādēļ esam aicinājuši viņus izteikt viedokli.
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
Lekcijas noslēgumā viņš izvelk no kabatas iPhone un aicina auditoriju nekautrējoties darīt tāpat: "Jums taču ir kāda Apple ierīce, vai ne? Varu saderēt, ka ir... No kurienes tā nāk? Kas kalpoja par iedvesmu šai jaukajai lietiņai, ko?"
Londonas mērs Boriss Džonsons pirms tam jau savas 20 minūtes ir runājis par Albertopolisas – mākslas un zinātņu kompleksa, kuru XIX gadsimta vidū Sautkensingtonā iedibināja princis Alberts, – neizmērojamo ekonomisko atdevi britu ekonomikai. Viņa runa ir piebārstīta atsaucēm uz māksliniekiem, zinātniekiem, inženieriem un mūziķiem, kurus iedvesmojis šis radošais kvartāls, sākot no slavenā hop-on hop-off autobusa dizainera līdz rokgrupai Queen.
Izrādās, arī Džonatans Aivs, Apple vadošais dizainers, kurš dzimis sudrabkaļa ģimenē Čingfudā, Londonas ziemeļaustrumos, radošuma impulsus un laba dizaina darbietilpības apjausmu jau agrā vecumā guvis nekur citur kā Viktorijas un Alberta muzeja brīnišķīgajās galerijās, kurp nedēļas nogalēs vests Aiva vecākā vadībā (ieeja šajā muzejā – bez maksas).
Nepieciešams pragmatisms
Borisa Džonsona rokā sudraboti mirdzošā ierīce, kas varbūt nemaz nav labākais telefons pasaulē, bet katrā ziņā ir kapitālisma vēsturē vērtīgākā uzņēmuma simbols, viņaprāt, pierāda fundamentālo patiesību, ka industrija un māksla ir nesaraujami saistītas. Tādus piemērus pilsētas mērs labprāt redzētu rodamies vēl un vēl.
Lekcijai Viktorijas un Alberta muzejā ierosmi devis metropoles attīstības plāns, kurš līdz 2021. gadam paredz Olimpiskā parka, līdz šim par degradētu uzskatītā areāla Londonas austrumos, izbūvi par pasaules klases kultūras un radošo industriju centru. Tajā līdzās virknei citu brīvā laika pavadīšanas iespēju mājvietu atradīs arī pasaules senākā dizaina muzeja jaunā filiāle. Kāpēc tieši vienā no vismazāk labvēlīgajām Londonas nomalēm? Tāpēc, ka tuvāk mērķauditorijām! Turklāt, ja būtu jau piemirsies, – Sautkensingtona pirms pusotra gadsimta arī nebija nekas vairāk par klajumu pilsētas nomalē – tādu kā mūsu Skanstes pļavas Rīgā.
Varbūt tāpēc, ka Boriss Džonsons ir smalks klasicists, bet drīzāk jau tāpēc, ka pragmatisks politiķis, kurš turpina prinča Alberta un viņa sabiedrotā – dizaina izglītības inovatora Henrija Kola – tradīciju, viņš muzeju Sautkensingtonas centrā redz ne tikai kā vēl vienu muzeju ar retiem un skaistiem priekšmetiem stikla sarkofāgos, bet kā daļu no ekonomiskā procesa, kuru vienādās devās balsta zinātne, industrija un māksla. "Šie trīs iet kopā un ir daļa no viena un tā paša projekta!" – Londonas mērs ir entuziastisks. Tomēr viņš neaizmirst piebilst, ka jaunais radošais klasteris kalpos ne tikai pilsētas reģenerācijai, bet arī par platformu brīvības, tolerances, plurālisma un demokrātijas vērtību stiprināšanai multikulturālajā metropolē.
Kādi esam mēs Latvijā, salīdzinoties ar šādu lietu redzējumu? Jāsaka, par spīti tam, ka kultūrpolitikas smaguma centrs pēdējos desmit gadus ir atgādinājis svārstu, kas līdz ar katra nākamā kultūras ministra maiņu vilcis te uz stingro pieeju lielo būvprojektu formā, te atkal uz maigo – sabiedrības integrācijas veidolā (allaž tomēr nemainīgi sekojot pašsaglabāšanās rūpju inercei nacionālas valsts jēdziena amplitūdas ietvarā). Šķiet, tikai šobrīd līdz ar ES programmas Radošā Eiropa un, mūsuprāt, likumsakarīgi arī kultūrpolitikas pamatnostādņu Radošā Latvija parādīšanos pie apvāršņa lietai sākam pieiet ar vajadzīgo vēsumu un pragmatismu.
Tieši pragmatismam kultūrpolitikas plānošanā ir izredzes kļūt par jaunā plānošanas perioda svārsta inerci, kas varētu iešūpot kultūras un radošās industrijas arvien ciešākā sinerģijā. Tā atbalstītu Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam galveno mērķi – ekonomisko izrāvienu.
Muzeji iedvesmo
Līdzīgi citām kultūras un radošo industriju nozarēm, arī muzejiem aktuālais Eiropas un vietējā mēroga kultūrpolitikas uzstādījums licis sākt vērīgāk izvērtēt savu darbību, samērojot to ar gudras izaugsmes redzējumu.
Creative Museum pētījuma pilotprojektā, kuru nākamnedēļ prezentēsim Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīklā ikgadējā konferencē Pilzenē, esam centušies noskaidrot, vai arī Latvijā muzeji iederas radošo industriju saimē. Kā uz to raugās paši muzeji un kā – potenciālie sadarbības partneri? Vai arī pie mums, līdzīgi kā Viktorijas un Alberta muzeja gadījumā, nacionālos muzejus apmeklē un iedvesmu gūst topošās zvaigznes un inovatīvu produktu radītāji – dizaineri, mūziķi, reklāmas speciālisti u. c.? Vai sadarbībā ar muzejiem top modes kolekcijas, mūzikas klipi, filmas, mobilās lietotnes, literatūras darbi, oriģināli dizaina priekšmeti?
Mūsu kartēšanas projekts apliecina – jā, arī Latvijas muzeji iedvesmo jaunu produktu ar augstu pievienoto vērtību tapšanu. Kustība, lai gan tikai uzņem apgriezienus un vēl līdz galam nav apzināts sadarbības potenciāls, tomēr notiek.
Daži piemēri: iespējams, būsiet pamanījuši nu jau divas Aļonas Bauskas zīmola QooQoo modes kolekcijas, kas tapušas, iedvesmojoties no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijām. Tāpat – kurš gan, ieraugot Madaras Krieviņas un zīmola Miesai sadarbībā radītos porcelāna šķīvjus, neiedomājas, cik tā būtu skaista maltītes noformējuma sastāvdaļa. No šķīvjiem var ēst, taču tos var arī likt pie sienas, saka Madara, kura iedvesmojusies no slavenā Latvijas pirmās brīvvalsts laika dizainera Anša Cīruļa kolekcijām muzeja krājumā.
Varbūt būsiet dzirdējuši par gaidāmo Ineses Zanderes stāstu krājumu Puika ar suni – stāsts par nosargāto noslēpumu un pēc tā motīviem topošo Dāvja Sīmaņa filmu? Abi šie projekti top sadarbībā ar Žaņa Lipkes memoriālu. Ak jā, un pats Lipkes memoriāls ir veselums, kurš demonstrē apskaužamu iekļaušanos labākajās radošo industriju tradīcijās un kura tapšanā piedalījušies arhitekti, mākslinieki, scenogrāfi un mūziķi. Vēl vairāk – muzejs ir kļuvis par nu jau neatņemamu Ķīpsalas reģenerācijas procesa sastāvdaļu.
Sagaidām, ka ar nebijušu muzeja un radošo industriju sinerģiju pārredzamā nākotnē mūs pārsteigs patlaban rekonstrukcijā esošie lielie Rīgas muzeji: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka Krišjāņa Valdemāra ielā, Rīgas Motormuzejs Mežciemā, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgas pilī, kā arī topošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs un virkne citu.
Dinamiski vai lēni?
Ko varam vēlēties? Jau šiem objektiem topot – inovatīvus sadarbības modeļus, gataviem esot – jaunas darbvietas, pakalpojumus un kvalitatīvi jaunu servisa dizainu. Ja tas īstenosies – arīdzan teritorijas pārdzimšanu un attīstību: mazo biznesu attīstību rādiusā ap šiem lielajiem kultūras centriem, lielāku atvēršanos sabiedrībai, radošumam un ekonomiskajai augšupejai. Stratēģiski plānojot un lietpratīgi programmējot, visiem šiem atjaunotajiem muzejiem ir iespēja kļūt par radošuma un izaugsmes katalizatoriem Rīgas pilsētvidē. Tāds ir pieminētais Viktorijas un Alberta muzejs Londonā, par tādiem, cerams, izaugs ne viens vien muzejs Latvijā, kura infrastruktūrā tiek un tiks investēts.
Taisnības labad jāatzīmē, ka viedokļi, vai muzeji ierindojami starp radošajām industrijām, ir visai atšķirīgi. Vieni saka – nekādā ziņā, jo radošās industrijas taču ir uz peļņu orientētas un dinamiskas, savukārt muzeji – tradicionāli, konservatīvi un lēni. Paši muzeji, kas nostājas šī viedokļa pusē, argumentē, ka tie nav radošās industrijas, jo pēc definīcijas ir bezpeļņas organizācijas, kam likt attīstīt servisa dizainu, paplašināt pakalpojumu klāstu un arī pelnīt ir vienkārši nepiedienīgi. Šī viedokļa paudēji labākajā gadījumā atzīst, un arī ne labprāt, ka muzeji ir kultūras industrijas sastāvdaļa un varbūt savu reizi arī radošo industriju atbalstītāji. Taču ir arī cits viedoklis, proti, muzeji savās labākajās izpausmēs var būt patstāvīgas radošās industrijas! Iespējams, ne visi un ne visiem tādiem jābūt, bet apsviedīgākie noteikti! Šeit ir vieta diskusijām. Tās ir vajadzīgas, jo īpaši tāpēc, ka pašas radošās industrijas nav strikti definētas – definīciju ir daudz, un tās atšķiras.
Mūsu viedokli īsumā varētu definēt šādi: lai kā mums labpatiktu muzejus uzlūkot – kā kultūras vai radošās industrijas – un kādai definīcijai vai darbības modelim tie paši dotu priekšroku, sadarbība ar radošajām industrijām ir muzeja iespēja runāt ar savu patērētāju, apmeklētāju, lietotāju XXI gadsimta valodā. Vai tas būtu ekspozīcijas dizains ar inovatīvu vai pavisam tradicionālu interpretāciju vai mobilā lietotne, digitālā spēle, TV raidījums, mūzikas klips, literārs darbs, modes kolekcija, suvenīrs, vai vienkārši saturīgi pavadīts laiks muzeja izstādēs, darbnīcās, lasītavā, kafejnīcā, restorānā vai pop-up bārā – mūsu kopējās publiskās telpas paplašinājumā.
Tālab nav izslēgts, ka arī pie mums pēc nedaudziem gadiem pilsētas mērs vai kāds cits politiķis kādā no publiskiem pasākumiem, lai pamatotu investīcijas muzeja infrastruktūrā, nepiespiesti nodemonstrēs kādu spēļlietiņu un zinās precīzi teikt, kur tās izgudrotājs smēlies iedvesmu. Varbūt šis izcilais Latvijā radītā produkta vai pakalpojuma autors jau bērnībā būs smēlies iedvesmu, teiksim, Latvijas Nacionālajā vēstures vai mākslas muzejā. Optimālā scenārijā, protams, muzejā, kura pastāvīgā ekspozīcija būtu pieejama bez maksas. Gluži tāpat kā bez maksas ir pieejama publiskā bibliotēka – zināšanu un radošuma centrs. Tātad – pieejams ne tikai tiem, kuri to var atļauties vai atļauties tikai vienreiz.