Šis Daugavei ir pirmais rīts, kad viņa gultā pamodusies viena. Pa nakti bija atstājusi pie sevis runci Vircu, lai mierīgāk, bet tas jau pēc dažām stundām aizmanījās prom pa vaļā atstāto loga šķirbu. Medībās. Tā nu Daugave visu nakti elpojusi un klausījusies naktī aiz loga, uzlikusi savu labo roku uz tukšā spilvena sev blakus. No rīta pirkstus sakoduši odi. Viņš neatnāca sapnī pie Daugaves.Daugave uz durvīm pārvietojas lēni, pa ceļam no zemes uzlasīdama naktī saplīsušās puķu vāzes lauskas un dažas jau iepuvušās dālijas. Ja neatnāca šonakt, atnāks rītnakt, Daugave sevi mierina. Vakar taču tikai noraka. Nebūs pat vēl iegulējies viņas Ugave zemes tumšajā un samtainajā klēpī, mūžības rīklē. Un jāapskata vēlāk Vircas ķepas, varbūt būs ar to vāzi savainojies, Daugave iedomājas, tā aizdomīgi iekliboja pagalmā.Daugaves upju plostotājs Ugave. Ienācējs no krievzemes. Saķēra ātri ciet to latvju meitu ar ogu grozu rokā un purvjzaļajām acīm. Pats tumšs un noaudzis, garām, spēcīgām kājām, straujš un sulojošs kā bērzs pavasarī. Saulei austot, Daugave vispirms laiž ganībās buļļus. Atver kūts durvis, buļļi nāk ārā pa vienam, Daugave klusi pie sevis skaita. Kad visi buļļi ir iznākuši un devušies ganībās, pa ceļam aurodami un lauzdami krūmus, Daugave nebeidz skaitīt. Viena trūkst. Trūkst paša jaunākā. Tā, kurš piedzima pirms divām dienām. Tieši dienu pirms nomira Ugave. Daugave brīdi pagaida, atspiedusies pret paresnu zaru, kuru tagad izmanto kā atbalstu, lai būtu vieglāk turēties kājās. Nav. Nenāk. Daugave dodas iekšā kūtī. Austošās saules gaismas strēle laiza zemē uz pakaišiem guļošo bullēnu. Bullēna galva iegūlusies mēslu renstelē. Miris. Beigts un pagalam, būs lielie buļļi pa nakti nospieduši, dieviņ mīļo. Daugave vēl pieskaras bullēna maigajai, rūzganajai ādai .. auksta. Uz purna sarecējušas asinis. Viņa bullēna galvu saudzīgi novieto uz tīriem salmiem, pāri dzīvnieka acu dobumiem caurspīdīga un iedzeltena plēvīte, kaut kur virs galvas abiem uzmācīgi lidinās mušas, puspavērtas lūpas, redzami bullēna baltie zobi. Arī Ugavem bija puspavērtas lūpas, kad viņš nomira, bet nebija zobu. Mazuli, kas ar tevi notika? Daugave čukst bullēnam, notupusies ceļos uz kūts betona grīdas, paijā un paijā .. paijā un paijā.Nu, kas ar tevi notika? Daugave izčukst gandrīz bez balss, bet iekšā dusmas uz visu.Vajadzēja atstāt pie Gaujas, bet govi Daugavei nācās pārdot uz nokaušanu, lai apbērētu Ugavi, bērēm trūka naudas. Ciems neko negribēja dot, pat kapa vietu, kad Daugave devās lūgšus lūgties, lai atļauj aprakt vietējā kapsētā.Nevar dot, krievs, bet ciema kapsētā neesot neviena krieva, to viss ciems esot gatavs apzvērēt, visi savējie, visi un tikai latvieši tur guldīti. Daugave uzrāda Ugaves nederīgo pasi. Latvietis.Un kas par to, ka pasē latvietis, kad asinīs krievs, viņai atkal pretī, _latviski runāja? Nerunāja. _Ugave esot baznīcā gājis, pērnajā rudenī baznīcas jauno jumtu palīdzējis likt, to Mārtuss, jaunais šejienes mācītājs, apliecina pats. Ugavem bija ticība. Jumta likšana, mammīt, vēl nenozīmē baznīcā iešanu! Viņai atkal pretī.Daugave tajā brīdī nogurusi un iztukšota līdz galam, bet laimīga, vērdamās mācītāja jaunavīgi gaišajā sejā kā pēdējā glābiņā no visa ciema, no viņa lūpām iztek solījuma vārds, no Daugaves acu kaktiņa pateicības asara. Izcīnīja Daugave vīram gan vietējo mācītāju Mārtusu, puisi ar bālu, šauru seju, apņemtu gariem kastaņkrāsas matiem līdz zodam, gan kapa vietu pie pašas kapsētas sētas meža ziemeļu malā. Visaukstakajā malā. Taka uz Ugaves kapu iestiepjas tālu vecajos kapos pašā galā, tai pāri klājas smagi simtgadīgu egļu skujainie zaru vainagi. Nost no visiem ir apglabāts Daugaves Ugave. Daugave par kapa vietu samaksāja ar govs Gaujas dvēseli. Un vēl divi simti par sevi Ugavem blakus. Kaklā rāpjas raudas, asaru skudriņas skrāpē rīkli. Vecā Daugave raud, apķērusi sastingušā bullēna atdzisušo ķermeni. Tikmēr buļļi, savā vaļā palaisti, paguvuši aizbizot līdz pat kaimiņu ganībām. Daugave tos lēni dzenā rokā visu dienu. Līdz vakaram jāsadzen govju kūts galā. Vakarā pie Daugaves iebrauks mācītājs Mārtuss. Daugave nevar izlemt, ko darīt ar mirušo bullēnu. Aprakt nav pa spēkam. Gaļā prom nedos. Atstāju viņu kūtī, apklāju ar vilnas seģeni, Daugave bļauj telefona klausulē, turēdama to cieši piespiestu pie auss un mutes kaktiņa. Pēc Ugaves bērēm dzird drusku sliktāk.Varu vakarā, tad redzēs, ko varam darīt, Mārtusa sievišķīgā balss klausules galā, kad Daugave pēc kūts noņņuņājusies zvana mācītājam. Kad zvanīja par Ugavi, acis bija sausas.Kad Daugavei aptrūkstas spēka, sametas tumšs gar acīm, un viņa atmet ar roku buļļu kopā sadzīšanai, tie paši vakarpusē atgriežas kūtī. Daugave sēž pie mājas uz soliņa un skaita tos. Atgriežas visi. Daugave skatās uz ceļu un gaida Mārtusu, Virca ņurrā viņai klēpī, kamēr viņa tam apārstē ķepas.Mārtuss neierodas. Vēlu vakarā piezvana Daugavei, ka nekādi netika, jo jāglabā vecais pagasta priekšnieks Osis, esot makšķerējis, laikam zivs pārāk liela pieķērusies, Mārtuss stāsta un cenšas izklausīties nopietns, iekritis no laivas upē un noslīcis, vēlāk ciema bērni šo atraduši izskalotu krastā ar plaukstā sažņaugtu makšķerkātu. Viss ciems zināja, ka Osis peldēt neprot. Vietējā veterinārārste Ļoļa konstatējusi sirdstrieku jau pirms noslīkšanas, ar meitu Lieni esot sastrīdējies. Liene tagad jūtoties ļoti vainīga, došoties pie viņas parunāties. Vai Daugave izturēs līdz rītam? Tad viņš noteikti iebraukšot pie viņas vakarā pēc bērēm. Un atvainojoties Daugavei, ka iznācis, kā nu iznācis.Nakti Daugave pavada pie mirušā bullēna kūtī salmos, no istabas līdzi paņēmusi tikai Ugaves spilvenu, ko palikt zem galvas, iemieg tikai agri no rīta. Sapnī noredz bullēnu un Osi, kurš par bullēna dzīvsvaru viņai piesola peldēšanās riņķi. Ugave neatnāk pie viņas sapnī arī šonakt. Daugavei sāk palikt bail, ka Ugave pie viņas varētu neatnākt vairs nekad, ka kaut kur līdz ar Ugavi ir zudusi arī viņas ticība.Daugave izlaiž no kūts buļļus, saskaita tos, pēc tam dodas uz māju dzert zāles. Pusdienlaikā, kamēr Daugave no mājas nes ārā Ugaves drēbes un mantas, pie viņas caur dārzu ienāk kaimiņiene Āē, ļoti vecuma sakrunkotu seju, vilnas zeķēm kājās un panckām mugurā kā putnubiedēklim vējā uz visām pusēm.Daugave ar Āē daudz nerunā, griežas atpakaļ pie drēbju un mantu kārtošanas. Āē palīdz Daugavei darbā. Šai vīra nekad nav bijis. Daži labi piegulētāji ziemās. Kad iestājies siltāks laiks, prom bijuši. Uz šaurajām upēm plostot. Nu, kā tad ir, Daugavīt, bez tā vīrāē .. Vienmēr, kad Āē runā, viņa galā piemetina savu stiepto āē, tāpēc ciemā viņu visi sauc par Āē.Grūti laikam gan irāē .. Tik daudz gadu kopāāē .. Zini, man tā sirds sāpēja tā pa īstamāē, tad, kad mans Andriks aizgājaāē .. un nav sadzijusi pat vēl tagadāē .. pat īsti vairs nezinu, kas tā par tik lielu sāpāē ..Daugave no kartona kastes izvelk un pa vienam padod Āē Ugaves kreklus, viņa tos loka un liek citā kartona kastē, pēc tam bikses un citas mantas, kastes pašā dziļumā Puškina kopotie raksti krievu valodā, pavisam izdiluši vākos, tos Daugave nemaz netaisās ņemt no kastes ārā, kur nu vēl rādīt Āē. Pa starpai uzmanīgi klausās, ko murmina kaimiņiene, atnākusi pie Daugaves savu sirdi kratīt un mierināt. Vientule. Tāda pati ir Daugave tagad. Tikai Daugave to neprot tā uz āru, kā Āē. Neprot ielikt skumjas valodā, izstāstīt. Nemaz arī negrib. Āē ir cita kaluma, runā un runā .. pašai vieglāk paliekot, tā viņa saka Daugavei, kad abas stāv uz putekļainā ceļa, un Āē vēl kavējas iet uz savām mājām. Esot nākusi pēc piena, bet piemirsusi, ka Gaujas taču vairs nav. Un viņas Andrikam šodien apritot jau trešais gads, kopš viņa nav, esot sameties tik skumji, ka vai jāsmokot nost, tāpēc izdomājusi nonākt līdz Daugavei, vismaz parunāties, palīdzēt šo to .. kad rokas strādā, prāts nedomā .. un tas motociklists, kurš tajā vasarā Andriku .. Āē saka svešādā balsī .. vēl joprojām nav atrasts .. mait’! Uznāc ciemā, kad lusteāē .. Āē piebilst. Daugave klausās, bet skatās kaut kur prom. Pa šo pašu ceļu veda Andriku, aizveda arī Ugavi, tālu vēl aiz pļavas un ganībām aizvedīs arī viņu. Uz ceļa kāds iegriežas līkumā. Mārtuss ar velosipēdu tuvojas Daugaves ceļa galam.
Tas tak tas jaunais mācītājsāē .. ko šim te vajagāē .. es mūk prom labi tāluāē! Ievaidas Āē, pēkšņi mainītā un zemā balsī, ātriem soļiem attālinās no Daugaves. Daugave steidzas uz māju sagaidīt Mārtusu.
Virca Mārtusam pinas pa kājām un skaļi ņaud, kad viņš nokāpj no velosipēda un atstutē to pret mājas cieto akmens sienu. Mārtusam mugurā melna jaka, melni šorti un melnas zeķes, kājās melnas kurpes, aplipušas ceļa putekļiem. Daugave stāv uz lieveņa, abas rokas kopā saāķējusi virs priekšauta. No mājas pagalmā uzvēdī rūgtas kafijas smarža. Daugave aicina Mārtusu virtuvē atpūsties pēc garā ceļa pie kafijas un dārza ogām.
Paldies, bet kafiju nelietoju, atzīstas Mārtuss, apsēdies krēslā un ar garajiem pirkstiem atglauž matus no pieres.
Tātad, Mārtuss iesāk, lēni un uzmanīgi iedzerdams tēju, kas notika bullēnam?
Lielie buļļi laikam naktī nospieduši vai nospārdījuši, tā jau mana vaina, vajadzēja man viņu likt kopā ar tiem velna radījumiem, Daugave stāsta, uz galda uzliek šķīvi ar ogām, ērkšķogām, upenēm, jāņogām, un pastumj to uz Mārtusa pusi. Virca, palīdis zem galda, trinas Mārtusam ap kājām.
Tas kaķis laikam jūs no pirmā acu skatiena iemīlējis, Daugave cenšas jokot, bet iznāk kā pārmetums. Mārtuss cenšas Vircu viegli un neuzkrītoši atvairīt, bet Virca paliek vēl uzstājīgāks.
Es varu izmest laukā, ja jums traucē, Daugave sajūtas neērti no Vircas dzīvnieciskās nepieklājības. No Ugaves bēga pa gabalu, Mārtusam līp klāt tāds kā dadzis.
Man no kaķu spalvām alerģija, nekas, lai paliek iekšā, cik tad nu ilgi te būsim, Mārtuss attaisnojas, cik vecs bija?
Septiņdesmit. Pilni septiņdesmit. Varēja jau vēl dzīvot. Man bez viņa ir tā, ka pasaule nemaz vairs neinteresē ..
Nē, atvainojiet .. es domāju .. jūsu bullēns?
Ā, tas. Bullis! Daugave izsaucas, gandrīz apgāzdama kafiju, Mārtuss to paspēj noturēt, neizlīst. Daugave speciāli uz Mārtusa apciemojumu uzklājusi baltāko galdautu ar mežgīņu rakstu abos galos, lai nedomā, ka netīrībā un bez Dieva dzīvo.
Tam divas dienas, knapi divas dienas. Un .. vēl kas .. Es gribu visas mana Ugaves mantas atdot baznīcai. Pa šodienu sakrāmēju kastēs, kaimiņiene Āē arī pielika roku, lai izdala tiem, kam visvairāk vajag, ko ta man, nevilkšu jau, tā jau atdotu Āē dēlam Andrikam, tam jau vienmēr visas drēbes plīsa nost, bet .. nu, jūs jau te ienācējs, jūs nezināsiet, trīs gadi jau apkārt .. braukāja ar motociklu kā traki abi divi, lieli draugi bija, ieskrēja ar to briesmoni grāvī naktī .. Andrikam ta kaska palikusi galvā, šis zem motocikla .. draugs, fui, pat neesot noņēmis to kasku Andrikam nost un palūkojis vai elpo .. aizlaidies .. draugs .. fui!
Mārtuss aizrijas ar karsto tēju. Seja paliek sarkana. Daugave pieiet Mārtusam aiz muguras un klapē pa to, kamēr Mārtuss atgūstas. Daugavei no Mārtusa klātbūtnes dusmas, bet viņa nesaprot, kāpēc tā.
Pēc brīža abi dārza pašā galā stāv pie izraktas un mālainas bedres, blakus ķiršu koki un striķī iekārtas lupatas. Mārtuss noliek lāpstu un paņem vilnas segas tīstokli, uzmanīgi to laiž izraktajā bedrē, uz pašām beigām Mārtusam sainis izslīd no rokām un smagi atsitas pret bedres dibenu. Daugave stāv blakus ar trim dzeltenām dālijām rokās, piespiedusi tās pie sirds. Skatās kaut kur tālumā.
Negalvoju, ka neatnāks lapsas, saprotiet, blakus mežs, Mārtuss slauka slapjo pieri Daugaves padotajā lakatiņā, kamēr Daugave noliek uz svaigā zemes paugura ziedus, Mārtuss tikmēr neatlaidīgi un nervozi lūkojas uz ceļa pusi.
Mums te lapsu nav, Ugave bija liels mednieks, visas izšāva, varbūt vienīgi suņi, to gan te vairumā, klaiņo, dzirdēts, ka sveši cilvēki reizēm šim ciemam cauri izbrauc tikai, lai šeit izmestu suņus, es vēl saprotu, ka miskasti izmet, bet suņus, Daugave pilnā pārliecībā atbild. Viņas istabā skapī vēl no jaunības sagrūsti vairāki Ugaves dāvāti lapskažoki. Jāatdod Āē. Viņai ziemās salst.
Daugave zina, ka drīz atkal būs jāpaliek vienai, arī Mārtuss izskatās steidzīgs, bet Mārtusa klātbūtnē Daugave jūtas pasargāta. Pasargāta no aukstās un vientuļās akmens mājas. Un bailēm, ka Ugave atkal pie viņas neatnāks.
Daugave izkārto tā, lai Mārtuss ar vēl dažiem no baznīcas atbrauc pakaļ Ugaves mantām. Arī buļļus Daugave te turot pēdējās dienas, rīt braukšot pakaļ un vedīšot prom.
Nav vairs pa spēkam, Daugave klusi stāsta, drīzāk sev, nekā mācītājam. Mārtuss tikmēr ieeļļo velosipēdam ķēdi melniem pirkstu galiem. Daugavei tāda sajūta, it kā bullēna vietā viņa būtu aprakusi pati sevi, iespiež Mārtusam sasvīdušajās rokās ogu kulīti, ikdienā Mārtuss nemaz pēc mācītāja neizskatās, drīzāk pēc parasta ielu puikas, kādi ciema centrā mēdz sist bumbu. Pārāk jauns savam amatam, Mārtuss varētu būt Āē dēls, Daugavei ienāk prātā, pētot Mārtusa seju, viņam eļļojot ķēdi, tik līdzīgs Āē dēlam Andrikam, bet vecāks, nekā viņa atceras Andriku. Daugavei niez mēle pajautāt Mārtusam, kā viņš līdz tam mācītāja amatam šeit atkūlies, no kurienes ciemā ieradies, bet neuzdrošinās, kaut kas attura. To, ka Mārtusam tīras latviešu asinis, Daugave ir pārliecināta, citādāk tik nopietnā un svarīgā amatā šeit nemaz neuzņemtu. Ugavi ilgi nepieņēma, kamēr to baznīcas jumtu no jauna neuzcēla. Ugave savu ticību citiem neuzspieda, pat Daugavei ne, katrs lai tic, kam viņam gribas ticēt, bet lai viņš citam slikta nedara, Ugave reiz teica Daugavei. Viņa no sirds ticēja, kad ciems rēja Ugavi par to, ka nekristīts, pagānu asinīm riņķī staigā. Ugave nemaz neapbižojās, kad ciems tā pret viņu. Ticība nesākas baznīcas četrās sienās, tā sākas tevī pašā, bija Ugaves pēdējie vārdi. Vairāk viņš par to nerunāja. Un ciems sāka likt viņu mierā, tomēr tik un tā ar līkumu apkārt gāja.
Tad jūs prom jau, Daugave saka Mārtusam, kad viņš ar vienu kāju jau ir uz velosipēda pedāļa.
Tepat jau būšu, Daugave, blakus, Mārtuss klusi nosaka, sapurinādams matus, kuros ieķērušies knišļi. Daugave saņemas un lūdz Mārtusam dot viņai svētību. Rīt jau vairs nebūs vajadzības, Daugave nodomā. Un tik jocīgi Daugavei no tik jauna puiša lūgt svētību.
Pavisam viegli Daugave pēc tam, kad Mārtusu ar skatienu pavadījusi līdz ceļa pirmajam līkumam, dodas uz māju, dodas uz savu istabu, pieiet pie spoguļgalda, atver pirmo atvilktni, tā nelabi nočīkst kā žēlodamās, izņem no turienes zāļu paciņu un ieraušas gultā, ietinas segā, sakārto aiz pagalvja spilvenu, attaisa zāļu paciņu, pa vienai kā koņčas samet mutē, norij tāpat bez ūdens. Aizver acis. Atver. Aptver savā skatienā istabu, tajā viss netraucēti dzīvos pats savu dzīvi. Un atkal aizver. Dzird, kā stārķis uz kūts jumta klabina ar knābi viņai miega dziesmu. Lielā un dziļā miega dziesmu. Pa vaļā atstāto loga šķirbu iekāpj Virca un ņaudēdams uzlec uz Daugaves gultas malas, bez skaņas uzkāpj uz tukšā spilvena Daugavei blakus, tad murrādams ar slapju purnu pieskaras Daugaves sejai. Daugave nemostas, tomēr lūpas vēl savelkas smaidā. Virca nolemj šonakt medībās neiet, bet klusi ieritinās uz tukšā spilvena blakus Daugavei un rūcina dzirnaviņas līdz pat rītam.