Zanders: Kad būs nākamais "rēķins"?

Ļoti iespējams, ka Vjačeslava Dombrovska diagnoze ir pareiza. Jautājums ir - vai šis vārdu savienojums "maksājam par pagātnes kļūdām" Latvijas Republikā neskan pārāk bieži? Vai nerodas sajūta, ka mēs to vien darām - apmaksājam pagātnes rēķinus? Pēdējā krīze bija maksāšana par t.s. treknajiem gadiem, pirms tam var runāt par rēķiniem, kurus piestādīja kļūdas privatizācijā, reģionālajā politikā, vēl ir rēķini būvniecībā, izglītībā, medicīnā utt. Atvainojos, bet tāds rēķinu birums vairs nav attaisnojams ar klasisko - nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.Var saprast, ka nepiepildās prognozes un no tām izrietoši lēmumi, ja runa ir par tehnoloģiju attīstību, globālā klimata vai pandēmiju risku prognozēm. Var arī saprast, ka racionāliem apsvērumiem ekonomikā svītru pārvelk bara instinkts, tomēr vairumā pašmāju rēķinu gadījumu nekā tāda nav - konkrēto problēmu risinājumos ir bijusi iespēja vai nu analizēt citu valstu pieredzi pagātnē, vai koriģēt savu politiku, redzot citu kļūdas "tiešraidē" (piemēram, nepieciešamība labot "zaļās enerģētikas" atbalsta modeļus laika nogrieznī sakrīt gan Latvijā, gan citur Eiropā). Kādēļ tā nenotiek?Daļēji var piekrist klasiķim, ka ikvienai kļūdai ir vārds un uzvārds, tomēr iespējams, ka vājās vietas ir arī pašā politikas veidošanas modelī. Viena no tādām varētu būt: a) patstāvīgi un neatkarīgi funkcionējošas ekspertu institūcijas neesamība, b) pat ja tāda būtu - nav tradīcijas to, tā teikt, ņemt nopietni (kā tas ir Vācijā, ASV utt.).Mēģināsim iedomāties, kā politiķi pieņem lēmumus kaut vai jau pieminētajā enerģētikā. Tiek uzklausīti nozares dalībnieki un to organizācijas, kas pašsaprotami katra velk deķi uz savu pusi.Vēl var uzaicināt uz kafiju kādu indivīdu, kurš radījis iespaidu, ka ir eksperts. (Te riski vairāki - grūti novērtēt, cik Latvijas apstākļos šādi "vientuļie vilki" var būt neatkarīgi, turklāt viena cilvēka spējas apkopot un apstrādāt informāciju objektīvi ir mazākas nekā grupai.)Vēl var cerēt uz kādu jēdzīgu piezīmi no kolēģiem ministrijā vai koalīcijā, tomēr kopumā tas viss veidojas saraustīti un acīmredzot nekvalitatīvi. Respektīvi, politikas izstrāde vairāk ir mēģinājums atrast kompromisu, kas savukārt nereti nozīmē problēmas iesaldēšanu, nevis atrisināšanu.Grūti spriest, vai Latvijas mērogs to atļauj, tomēr pareizāk būtu, ja valdībai ir, pieņemsim, 2014.gada sākumā skaidrs, kādas lielās tēmas būs nozaru politikām būtiskas tuvākajos divos trīs gados, un attiecīgi tiek pasūtītas analīzes/rekomendācijas, vēlams - vairākām ekspertu grupām, kas institucionāli nav savā ikdienas darbā finansiāli atkarīgas no konkrētās nozares vai ietekmīga nozares spēlētāja.