Kopā ar redzīgiem mūziķiem, jaunajiem talantiem un skatuves zvaigznēm uz skatuves pirmo reizi kāpj 13 neredzīgi un vājredzīgi bērni un jaunieši. «Neticami, kā bērni mēneša laikā atvērušies — it kā pēkšņi viņos būtu ieplūdis svaigs gaiss un viņi būtu sākuši elpot,» saka organizācijas Es redzu vadītāja Aivija Bārda. Mazā prinča pirmizrāde notika pagājušonedēļ, bet izrādi vēl būs iespēja vērot arī 26.maijā Kauguru kultūras namā.
Iesaistīšanās neredzīgo bērnu integrācijas projektā Aivijas Bārdas dzīvē nav nejauša. Viņa labi zina, ko neredzīgam cilvēkam nozīmē iespēja dzīvot pilnvērtīgi, jo Aivijas 13 gadus vecais dēls jau vairākus gadus ir neredzīgs. Georgs piedzima redzīgs, bet piecu gadu vecumā ar karotītes aso galu nejauši trāpīja sev acī. Bērnam bija vajadzīga neliela operācija, un sākumā Aivija uztraucās, vai nepaliks kosmētisks defekts. Tomēr problēma izrādījās daudz nopietnāka — slimība pārgāja uz otru aci, bērns nesūdzējās, lai gan ļoti sāpēja. Ārsti sākumā to nepamanīja, bet pēc tam slēpa, atceras Aivija. Slimība turpināja progresēt. Pirms iestājās tumsa, Georgs vēl paspēja iemācīties alfabēta burtus. «Kad tas viss notika, ārsts man teica, lai es parādu viņam visu, ko varu parādīt, jo drīz viņš neredzēs. Toreiz mēs vēl paspējām paceļot. Es vienmēr biju iedomājusies, ka visas grūtības ir jāpārvar, cilvēkam jāiet uz priekšu un jāuzvar. Tā nenotika,» saka Aivija.
Latvijā ir vairāk nekā 7000 cilvēku, kuri daļēji vai pilnībā neredz. Ar redzi mēs uztveram 80% informācijas, tāpēc, zaudējot redzi, cilvēks nereti zaudē arī patstāvību. Georgs ir ļoti patstāvīgs. No skolas līdz vilcienam viņu pavada asistents, bet no vilciena līdz mājām Lielupē zēns nāk viens pats. Cauri mežam uz visai attālo veikalu zēns iet pats, iepērkas, brauc ar velosipēdu, vēl trakāk — tagad viņam ir arī mopēds. «Jā, šausmas, protams, es nervozēju, bet saprotu, ka tā ir vienīgā iespēja — man jāļauj viņam to darīt. Zinu, ka ir jaunieši, kas, pabeidzot internātskolu, nonāk atpakaļ pie vecākiem, kuri netiek ar šo situāciju galā, un jaunie cilvēki dzīvo četrās sienās. Sabiedrībai viņi nav vajadzīgi, un viņi paši tajā nav spējīgi dzīvot patstāvīgi,» skaidro Aivija.
Georgs dara arī citas ekstrēmas lietas — brauc ar ūdensslēpēm, slido, jāj ar zirgu. Zēns ir labs peldētājs un kopā ar fizkultūras skolotāju īstenojis sapni pārpeldēt Lielupi. Georga datorā instalēta speciāla programma, kas lasa priekšā drukātus tekstus. Mamma piebilst, ka dēls izlasījis visu, kas vien pieejams audio versijā, visas Ilustrētās Zinātnes un Ilustrētās Vēstures. Georgs ņem grāmatas no Strazdumuižas bibliotēkas, mēneša laikā izlasot 9–12 grāmatas.
Kā bērns psiholoģiski tiek galā ar atšķirību no pārējiem? «Viņam nav nekādu kompleksu. Es reizēm prasu: vai tu esi laimīgs? Viņš par manu jautājumu brīnās: «Kāpēc man jābūt nelaimīgam, ja man ir brīnišķīga mamma, māja, šinšillas, kaķis un suns?» Georgs vienmēr nekļūdīgi zina, kāds man ir noskaņojums. Redzīgajiem es varu pietēlot, uzlikt masku, viņam ne. Ejot viņš nekad neieskrien kokā, jūt koka enerģiju. Turklāt Georgs ilgu laiku staigāja bez spieķa, jo spieķi iedod uz diviem gadiem, bet tas salūst pēc mēneša. Neredzīgiem bērniem redzes vietā ir citas maņas. Reizēm man šķiet, ka viņi pasauli jūt smalkāk, niansētāk nekā mēs. Katram cilvēkam, kokam, priekšmetam ir vibrācijas, un viņi tās jūt,» stāsta Aivija.