Busulis šonedēļ koncertēja arī Ukrainā, un austrumu pusē viņš ir gana pieprasīts, par ko liecina pasē ielīmētās vīzas no tādām valstīm kā Azerbaidžāna, Kazahstāna un Uzbekistāna. Austrumos daudzi viņu vēl atceras kā konkursa Jaunais vilnis uzvarētāju. Krievu valodas zināšanas nākas atsvaidzināt arī tāpēc, ka drīzumā gaidāma Dailes teātra mūzikla Oņegins pirmizrāde, kurā Busulis iejutīsies diženā dzejnieka Aleksandra Puškina lomā.
Plašākai publikai Busulis pazīstams kā populārās mūzikas dziedātājs, bet viņš ir arī džeza vokālists un trombonists, kurš pieredzi smēlies Amerikas džeza klubos. Busulis stāsta, ka trombonu joprojām spēlē «daudz un visur», arī Latvijas Radio bigbendā. Busuļa maizes darbs ir uzstāšanās dažādās ballēs un citos pasākumos, ko viņš dēvē par «koncertiņiem». «Koncerti ir tikai maestro Raimondam Paulam, mums ir haltūras,» ironizē Busulis. Par haltūristu gan viņu nekādi nevar nosaukt, jo viņa priekšnesumu laikā nevar nepamanīt, ka atraktīvais Busulis dzied un spēlē no sirds. Publika to novērtē, tādēļ vienkāršais puisis no Talsiem pēdējos gados kļuvis par vienu no populārākajiem skatuves māksliniekiem Latvijā.
Fragments no intervijas:
Vai pēc Jaungada mūziķiem nesākas mierīgāka dzīve, jo svētku pasākumi beigušies?
Nē, darāmā pietiek. Tagad esmu iegājis darba režīmā, ieviesis sev dienaskārtību. Viss ir smalki izplānots; man pat ir pusdienu pārtraukums. Pirms tam bija baigais bardaks; nebija laika normāli paēst. Jāsāk vairāk domāt par sevi. Tā ir mana Jaungada apņemšanās, ko cenšos ievērot. Citādi mašīnā bardaks, skapī bardaks, visur bardaks. Nākamnedēļ sakārtošu skapi; tas prasīs vismaz četras piecas stundas.
Vai mūzikas biznesā ir jūtams, ka krīze beigusies?
Mēs pārsvarā spēlējam ballītēs. Daudzi to nezina un domā, ka Busulis kaut kur pazudis, nospēlē tikai dažus koncertus gadā. Patiesībā viss notiek, lietas iet uz labo pusi. Mūsu honorārs nav īpaši mainījies, bet palielinājies pasākumu biežums. Būtu grēks sūdzēties. Protams, es apzinos, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas tādus «treknos gadus» nekad nav piedzīvojuši. Viņi dzīvo piecreiz sliktāk nekā es, bet vēl piecreiz sliktāk klājas tiem, kas dzīvo Āfrikā. Vispār es izvairos runāt par naudu un politiku, jo skaidrs, ka daudzviet ir vēl sūdīgāk — gan naudas, gan politiskā ziņā.
Vai tev kā mūziķim ir atšķirība spēlēt koncertā vai privātā pasākumā? Koncerta publika ir atnākusi klausīties Busuli, bet ballītē tu esi tikai piedeva ēšanai, dzeršanai un dejošanai.
Viss atkarīgs, kā tu pats to uztver. Ballīte ir labs treniņš, iespēja uzzināt cilvēku gaumi. Esmu bijis uz šādiem pasākumiem, kur mūziķi spēlē, bet man nerodas sajūta, ka viņi ir kopā ar mani kā klausītāju. Viņi vienkārši spēlē savā nodabā. Atnāk, nospēlē un aiziet mājās. Man ir svarīgi komunicēt ar publiku, jo tā es uzzinu, ko labāk piedāvāt nākamreiz. Mums nav iepriekš sastādīta dziesmu saraksta, vairāk paļaujamies uz improvizāciju. Esam ieinteresēti, lai publika būtu apmierināta un mūs aicinātu arī uz citiem pasākumiem.
Vai tas, ka esi piedalījies un pat uzvarējis Jaunajā vilnī, tev palīdzēja veidot karjeru Austrumu tirgū?
Jā, daudzi to atceras. Ik pa laikam aizbraucu un uzspēlēju šajās valstīs. Esmu dziedājis Azerbaidžānā, Gruzijā, Kazahstānā, Uzbekistānā. Tur ir cits vēriens; mūsu honorārs viņiem ir nieks. Piemēram, spēlējām Kazahstānas prezidenta meitas 30 gadu jubilejas svinībās. Tur bija vairākas zāles; šķiet, ka mūsu zālē jubilāre pat neparādījās.
Visu interviju ar Intaru Busuli lasiet jaunākajā Sestdienas numurā!