Vēju un vientuļnieku zeme

Mēs lidojam virs pelēkbrūniem laukiem, kuros, šķiet, dzīvība nemaz nevarētu būt. Varbūt te, uz piecdesmitās dienvidu paralēles, vēl ir pārāk agrs pavasaris? Austiņās klausoties Brūsa Četvina grāmatu Patagonijā, kuru lasa vīrietis ar zemu, domīgu balsi, es jūtos tieši tā kā viņa aprakstā – savvaļas teritorijā, kas joprojām ir vēl mazliet neapgūta. Kad jau sākam nolaišanos, manu uzmanību piesaista neparasti zilais Arhentino ezers. Tā krāsa šķiet teju sintētiska, vēl zilāka par jebkuru tropisko paradīzi.

Jau Elkalafates pilsētas lidostā jūt, ka šeit ir gluži cits klimats nekā Buenosairesā. Vientuļnieku, sevis meklētāju un fantastiskās dabas zeme Patagonija neļauj ierasties nesagatavotiem, to var redzēt ceļotāju apģērbos. Nopietni zābaki, cepures, cimdi, pufīgas jakas, zem kurām redz filca piedurknes. Te ir auksts. Patiesībā – pat ne tik daudz auksts, cik ārkārtīgi vējains. Saule ar zobiem, kaut noteikti vajadzīgs aizsargkrēms pret tās stariem. Taču, neskatoties uz mazliet mākoņaino dienu, šeit ir īsts Argentīnas pavasaris – pie privātmājām zied ābeles un tulpes, bet gaisā jūtama svaigas zāles un asfalta smarža.

Lielo pēdu un milžu zeme

Mūsu šoferis Emanuēls, gara auguma tumšmatains vīrietis, saka, ka sākusies vēju sezona, un smejas, kad mēs no tā slēpjamies autobusā. Emanuēls izskatās kā izkāpis no bilžu grāmatas par Patagoniju. Viena no leģendām par vārda "Patagonija" izcelsmi ir tāda, ka portugāļi, ieraudzījuši garā auguma vietējos, tos tā iesaukuši viņu lielo pēdu dēļ. Proti, pata grau portugāļu valodā nozīmē "lielās pēdas". Vietējie iedzīvotāji jau tolaik bijuši vidēji 1,80 m gari, bet vairākums iebraucēju knapi sniegušies līdz 1,55 m. Ar to pieticis, lai 250 gadu leģendas vēstītu par milžiem, kas dzīvo Patagonijā.

Emanuēls būs mūsu šoferis visas tuvākās dienas, un šoreiz braucam neierastā kompānijā – septiņi putnu mīļotāji dabas speciālistes Ilzes pavadībā ar binokļiem kaklā un gatavi tvert putnu kadrus. Pirmoreiz lasot par putnu skatīšanos grupā, vien novīpsnāju, bet drīz vien jau pārliecinājos, ka bez īpašā gida mēs nez vai būtu pamanījuši divas trešdaļas no spārnotajiem draugiem – Emanuēlam un Ilzei ir vērīgas acis gan uz putniem, gan citu dzīvo dabu. Jau pēc pirmajiem metriem sastopam augstkalnu zosis, kuras dzīvo tikai šeit, tad ibisus un vēl pēc mirkļa jau pirmo gvanako – vietējo kamieļveidīgo dzīvnieku, tuvu alpaka radinieku.

Turpat ievēroju arī kustību krūmos – izrādās, tie ir Eiropas zaķi, kas šeit ir invazīva suga. Vēl dažas minūtes vēlāk ieraugām Andu kondoru – lielāko putnu pasaulē pēc svara un spārnu izvērsuma. Tā svars ir līdz 15 kg, bet spārni spēj sasniegt 3,3 m platumu, un pēc šī rādītāja to pārspēj tikai daži jūras putni. Putns ir ilgdzīvotājs, un ir zināmi pat 70 gadu veci īpatņi. Ņemot vērā, cik putns ir liels, apjaušam, cik patiesībā tālu atrodas debesīs redzamais spārnainis.

Kamēr fotogrāfi ķer kadrus, pārējie ļaujas pavasarim – turpat, ganībām otrā pusē, ir liels pieneņu lauks, bet, vērojot kalnu smailes mazliet augstāk, redzam kūstošo sniegu. Pienenes tuvplānā, Arhentino ezers mazliet tālāk, sniegotas kalnu virsotnes un mākoņu krāvumi fonā rada neaprakstāmu sajūtu. Ceļi ir tukši, tūristus īpaši nemana, un, šķiet, esam vienīgie, kas šajā dienā kaut kur dodas.

Ledāju valstība

Ceļa malā vējš uz brīdi ir mitējies, un atrasties laukā ir patīkami, taču, tikko sasniedzam nākamo pieturvietu, Argentīnas ledāja nacionālo parku, vējš ir tāds, ka bez saulesbrillēm vienkārši nav iespējams atvērt acis! Ainava ar ledāju tālumā, ar skarbo dabu un dzelkšņainajiem ogu krūmiem, kuru ogas pēc garšas mazliet atgādina dzērveņu un brūkleņu krustojumu, ir pasakaina. Smaržo pēc pavasara, mitras zemes, ziediem un dzidra gaisa. Turpat pie auto stāvvietas vējā plīvo raksturīgā Čīles ugunskrūma ziedi, bet mēs tik tikko turamies kājās – vējā var gluži vai iekārties! Apkārt manām arī kalafates krūmus, kas zied dzelteniem ziediem. Tieši par godu šī krūma tumšajām ogām radies Elkalafates pilsētas nosaukums. Šķiet, pat ar stundu nav gana, lai izjustu šo vietu pilnībā, taču tobrīd nezinām, ka labākais ir vēl tikai priekšā!

Visbeidzot iebraucam Perito Moreno ledāja apmeklētāju autostāvvietā. Ledājs tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem tūrisma objektiem Patagonijā, un ne velti! Tas ir viens no 48 ledājiem, kas rodas Andu kalnos un veido vienu no lielākajām saldūdens rezervēm pasaulē. Starp Dienvidu Patagonijas ledājiem gan Perito Moreno nebūt nav lielākais (Pio IX ledājs 1265 kvadrātkilometru platībā ir lielākais Dienvidamerikā pēc Antarktīdas, salīdzinājumam – Perito Moreno ir "vien" 250 kvadrātkilometru liels), taču pirmā iepazīšanās ar to ir neaprakstāma! Mēs kāpjam pa labi iekopto pārgājienu taku, un debesis jau ir noskaidrojušās. Visapkārt ir koši zaļi koki un krūmi, kas smaržo pēc priedēm pirmā pavasara lietus laikā. Starp koku lapām paveras skats uz ledāju – milzīga, karaliska un koši zila ledus siena, kas, tā vien šķiet, ir dzīva, jo nestāv klusu. Dažbrīd ar lielu blīkšķi ūdenī iekrīt atlūzušie gabali, un troksnis atbalsojas kalnos. Liekas, ka te varētu apsēsties un nemaz neiet nekur tālāk, jo skats ir elpu aizraujošs!

Autoru blogs: www.sapnumedniece.lv