Iedzīvotāju apņēmība atdzīvina drūmus Rīgas rajonus

Viņa ir Sarkandaugavas attīstības biedrības vadītāja, kura iztēlē jau redz, kā atjaunotajos un moderni iekoptajos vecupes krastos atpūšas vietējie. Par Alijas sapņa īstenošanos tuvākajā nākotnē nekas gan neliecina, jo piesārņotā ūdens attīrīšana nav Rīgas domes prioritāte. Taču rosīgākie sarkandaugavieši pašvaldības labvēlību negaida un rīkojas paši: dažus metrus no mums tiek dēstītas saulespuķes, kas ar savām saknēm uzsūc piesārņojošās vielas. Tā ir lēta, bet laikietilpīga attīrīšanas metode. "Mums, protams, neviens īsti netic. Cilvēki, kas šeit dzīvo, to ūdeni jau sen ir aizmirsuši. Bet es esmu optimiste. Tu nevari iet uz priekšu, ja esi pesimists," enerģiski nosaka Alija. Dienā, kad Sarkandaugavas vecupes krastā tiekamies ar Aliju, visā Latvijā tiek svinēta Muzeju nakts. Lustējas arī Sarkandaugavas jeb Kraskas iedzīvotāji, kuru rajonā pirmo reizi notiek Strādnieku svētki. Arī tos saviem spēkiem, piesaistot gan uzņēmēju, gan dažādu fondu finansējumu, sarīkojuši aktīvākie apkaimes patrioti, kuri pirms pāris gadiem apvienojās Sarkandaugavas attīstības biedrībā. Sākumā tajā iesaistījās vien daži enerģiski iedzīvotāji un ainavu arhitekte Ilze Rukšāne, kura diplomdarbā izstrādāja Sarkandaugavas attīstības vīziju. Biedrība kļūst kuplāka, jo cilvēki sāk apzināties savu lomu apkaimes labiekārtošanā. Tiesa, šī apziņa veidojas sīkiem solīšiem. "Izpratne par privātīpašumu Latvijā ir ļoti zemā līmenī. Ir jāsaprot, ka mans ir ne tikai dzīvoklis, bet arī pagalms, kas jādala draudzīgi kopā ar kaimiņiem, un arī iela," uzsver Alija. Viņa pati ikdienā nodarbojas ar apsaimniekošanu - Alijas pārziņa ir viens no Sarkandaugavas daudzdzīvokļu namiem. Darbojoties šai lauciņā, viņa ir nonākusi pie secinājuma, ka dzīvokļu īpašnieki justu lielāku atbildību gan pret savu īpašumu, gan apkaimi, ja ar māju apsaimniekošanu nodarbotos viņi paši, nevis pašvaldības uzņēmumi. "Ja tādus pašvaldības uzņēmumus likvidētu un palīdzētu cilvēkiem veidot dzīvokļu apsaimniekošanas biedrības, situācija kardināli mainītos. Tad atbildīgi būtu īpašnieki. Patlaban pat tad, ja viņi ir dzīvokļa īpašnieki, nevis īrnieki, atbildības nav, jo atbildība saistās ar finansēm, bet tas ir svešs maks, kurā viņi iemaksā savu naudu. Kamēr šo apsaimniekošanas biznesu veiks Rīgas pilsēta, tā nekad nebūs motivēta uzraudzīt un pati sev likt sodus par to, ka māja nav sakārtota," pārliecināta ir Alija. Vaicāta, kā rīkoties tiem, kuri savā kāpņu telpā un vēlāk arī rajonā grib sarīkot līdzīgu revolūciju kā Sarkandaugavā, Alija vispirms iesaka sākt ar kaimiņu sveicināšanu. "Katru dienu uzsmaidi un pasaki "labdien". Sameklē vēl kādu, kurš grib kaut ko mainīt, un sāciet divatā. Nekad nebūs tā, ka vienā jaukā dienā visi dzīvokļa īpašnieki izskries ārā un sāks kaut ko darīt. Vienmēr ir jāsāk divatā. Ja cilvēkiem palūdz palīdzību, viņi nekad neatsaka." Apstiprinājumu viņas teiktajam varēja redzēt arī Sarkandaugavas strādnieku svētkos, kuru organizēšanā iesaistījās desmitiem brīvprātīgo. Svētku apmeklētājiem bija sarūpēta arī kāda ekskluzīva izklaide - brauciens ar leģendāro rafiņu. Izrādās, pirmos gadus tos ražoja tieši Sarkandaugavā, nevis Jelgavā. Busiņa aizmugurē sēž Rita un Oļegs, kuriem šajā ekskursijā ir īpaši daudz jaunatklājumu, jo viņi Sarkandaugavā dzīvo tikai gadu. Iepriekš viņu mājas bija pilsētas centrā, Stabu ielā, bet abi nolēma pārvākties, lai Rita varētu ietaupīt naudu par ceļa izdevumiem. Jau desmit gadus viņa ir medmāsas palīdze Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīcā Tvaika ielā. Par dzīvi Sarkandaugavā jaunie apkaimes iemītnieki saka: nav nekādas vainas. "Un vai tad centrā bija labāk," spriež Oļegs. Rita viņam piebalso: "Reiz narkomāni man telefonu no rokām izrāva. Ļoti slikts rajons."Viena no pāra iecīnītākajām vietām Sarkandaugavā ir nesen atjaunotais Alekša skvērs, kura atdzimšana arī ir biedrības nopelns. Kādreiz tur mētājušās narkomānu šļirces, bet tagad viņi no skvēra esot izdzīvoti. "Citi te vakaros nāk iedzert aliņu. Nu, mēs arī šodien iedzersim," Rita šķelmīgi pasmaida. Par skvēra labiekārtošanu sieviete saka "paldies Ušakovam". Uzzinot, ka tas paveikts viņas kaimiņu, nevis pašvaldības rokām, Rita ir pārsteigta. Vēlāk abi ar Oļegu gan sāk prātot, ka arī viņi varētu iesaistīties Sarkandaugavas biedrībā un pielikt roku apkaimes labiekārtošanā. "Kāpēc gan ne?"Visu rakstu lasiet žurnāla Sestdiena 30.maija-5.jūnija numurā!