Ar Deividu Boviju kā mākslinieku, kurš bijis aktīvs sešas desmitgades, turklāt dažādās jomās, gandrīz katram varētu saistīties citas spilgtākās pirmās atmiņas. Vieniem viņš vienmēr vispirms asociēsies ar bērnības filmu Labirints (1986), kas Padomju Savienībā bija teju vienīgā rietumvalstu pasaku filma, kuru pēc Krustmātes Vaļas ievadvārdiem rādīja Maskavas Centrālā televīzija raidījumā Ciemos pie pasakas. To ik nedēļu pie ekrāniem gaidīja vai katra padomju dzīvokļa iemītnieki, un pirmo videomagnetofonu īpašnieki filmu ierakstīja, lai skatītos arī turpmāk. Bovijam Labirintā bija ne visai lādzīgā, bet tik un tā šarmantā rūķu karaļa Džereta loma.
Par kulta filmu uzskatāma arī savulaik kinoteātrī Palladium demonstrētā 1982. gada vampīrfilma Bads (Hunger), kurā Bovija partneres bija Katrīna Denēva un Sūzana Sarandona. Bovijs bija piedalījies filmās jau senāk un pat saņēmis Saturn Award balvu kā labākais aktieris par pirmo savu galveno lomu filmā Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes (The Man Who Fell to Earth (1976)). Balvu joprojām ik gadu piešķir par fantastikas un šausmu filmām, un tās saņēmuši daudzi slaveni aktieri, ne vien mūziķi, kurus ieraudzīt uz ekrāna vairākumam ir dubultlaime. Bovijs atveidojis arī Ponciju Pilātu Mārtina Skorsēzes 1988. gada filmā Kristus pēdējā kārdināšana (The Last Temptation of Christ), bet no sliktā varoņa Maksa Zorina lomas Džeimsa Bonda sērijas kārtējā grāvējā 1985. gadā tomēr atteicies.
Liels ieguvums bija firmas Melodija izdotā skaņuplate Cilvēks no zvaigznēm (Čelovek So Zvjozd) no sērijas Populārās mūzikas arhīvs (Arhiv Popuļarnoj Muziki) – tajā bija dzirdama izlase no Bovija pirmajiem albumiem. Dziesmas Space Oddity, Lady Stardust vai Starman pirmoreiz izdzirdot, pārsteidza to mistiskais skanējums un, protams, Bovija balss – tā ir īpaša ar to, ka skan nedaudz tā kā griezīgi, vokālās mākslas paraugiem neatbilstoši, toties ļoti atbilstoši viņa paša dziesmām un lomām tajās.
Vai kāds zina daudz tādu, kas būtu iedrošinājušies izpildīt Deivida Bovija dziesmu? Pēc viņa tām tak klāt ķerties nav vērts! Vismaz pirmajā brīdī šķiet, ka ne, jo Kurta Kobeina izpildītais megapopulārais The Man Who Sold the World vairs par kaverversiju nav īsti uzskatāms – daudziem tā šķiet nu jau sen mirušā Nirvana līdera dziesma, lai arī tās vārdā tika nosaukts jau 1970. gada Bovija albums.
Savam draugam Igijam Popam Bovijs speciāli rakstīja un arī aranžēja dziesmas viņa Lust for Life periodā. Pazīstama arī jau minētā slavenā gabala The Man Who Sold the World paša Bovija aranžētā versija dziedātājai Lulu, kurai viņš dzied arī fona vokālus. Braiens Molko burvīgi dzied Bovija Five Years savas akustiskās ģitāras pavadījumā. Noteikti tagad gaidāms Bovijam veltītu jeb tā dēvēto tribute albumu birums, kā tas parasti notiek pēc šādu leģendu aiziešanas.
1999. gadā, iznākot Hours..., bija iespēja tikties ar Boviju Vīnē. Diemžēl ne gluži aci pret aci – tā bija visas Eiropas preses konference. Par albumu Hours..., nevis tolaik vēl visai svaigo filmu Velvet Goldmine, kurai pat dots Bovija dziesmas nosaukums. Tāds viņš tur sēdēja, graciozi daudz smēķēja Marlboro Lights, sniedzot vienkāršas atbildes – tā, it kā nesaprastu, kāpēc vispār te atrodas. Uzreiz pēc konferences piegāju pie galdiņa, lai paņemtu relikviju – viņa atstātās cigaretes, bet tās kāri pirms manis jau pagrāba kāds vācu fotogrāfs. Toties man izdevās tikt pie sērkociņiem, uz kuriem pavisam noteikti bija Bovija pieskāriens, piesmēķējot cigareti. Uz katras cigaretes vēl gandrīz pilnajā paciņā – diez vai. Alkatīgais vācietis ir zaudējis.
Pēc tam sekoja koncerts nelielā Vīnes teātrī – tikpat vienkāršs un askētisks, bet maģisks mirklis, jo tu joprojām vari būt tuvu, tuvu. Nekādu ekrānu vai dekorāciju, tikai nedaudz gaismu. Pirms pēdējās dziesmas – tā bija tieši Ziggy Stardust – viņš pat demonstratīvi izņem kontroles austiņu, jo tā nedarbojoties, bet tas nekas. Viņš turpina spēlēt, un zālē viss skan.
Jau lielākā pēdējās Bovija turnejas koncertā Helsinkos bija iespēja viņu vērot tikai no tāla stāvlaukuma. Reizēm mūziķi uz vecumu izvēlas cilvēkus ar fotoaparātiem nelaist savā tuvumā. Un tas arī viss.
Pirms sākās Bovija veselības problēmas, pēdējai viņu laimējās redzēt grupiņai latviešu festivālā Hurricane Vācijā. Dienas fotogrāfs Kristaps Kalns, kurš bija viens no viņiem, atceras, ka arī tur aizkustinošākais bijis noslēgums, kad Bovijs, jau sen atbrīvojies no spožās žaketes koncerta sākumā, paņēmis un uzvilcis kaut kādu parastu džemperi – agrākais Zigijs Stārdasts, hameleons un kas tik vēl ne, kuram parasti viss bijis izdomāts līdz pēdējam sīkumam, pēkšņi ir tik vienkāršs, jo arī ir tikai cilvēks. Bet laiks ir tikai laiks – tam vienkārši vienā mirklī jāpienāk.
Visu Ulda Rudaka rakstu par Deividu Boviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!