Šogad Rīgas Viļņi svin dubultu jubileju – pirms 60 gadiem, 1957. gada 1. aprīlī, sāka iznākt četru lapu melnbalts nedēļas izdevums Rīgas Viļņi, un pirms 20 gadiem tika dibināta izdevniecība Rīgas Viļņi, kura šodien izaugusi līdz vienam no Latvijas lielākajiem mediju namiem ar vairāk nekā 20 preses izdevumiem ne tikai latviešu valodā (četras avīzes, 18 pamatizdevumu, tai skaitā tādi populāri žurnāli kā Kas Jauns, Patiesā Dzīve, Ko Ārsti Tev Nestāsta, modes un stila žurnāls Pastaiga, 11 speciālizlaidumu) un interneta portālu. Visus šos 20 gadus Rīgas Viļņus vada Aija Simsone, viņas komandā strādā arī dažs no Aijas bijušajiem priekšniekiem, kad viņa 90. gadu sākumā vēl bija žurnālistikas studente un avīzes Jūrmala žurnāliste. Tolaik viņa esot skumusi par biznesa iespējām, kuras izmantot liedz jaunība un sākumkapitāla trūkums. Liktenis Simsonei diezgan skarbā veidā piespēlēja biznesa iespējas, un viņa tās izmanto ar tikpat lielu aizrautību kā tad, kad vēl skolā rakstīja pantiņus un sapņoja par zvaigžņu skaitīšanu.
Savas izdevniecības 20 gadu jubileju nosvinēji ar vērienu, uz Intara Busuļa koncertu Dzintaru koncertzālē bija atnācis un tevi sveica turpat vai viss valsts zieds, un pat Dieviņš uzdāvināja siltu vakaru un bezvēju šajā slapjajā vasarā – bet vai pēc 20 gadiem drukātā prese Latvijā vēl iznāks?
Iznāks, bet mazākos apjomos. Droši vien daudzi no mūsu žurnāliem vēl būs.
Tev visi tavas izdevniecības žurnāli ir vienādi mīļi?
Protams, ir lietas, kas mani interesē vairāk nekā citas. Ir žurnāli, kurus man pašai patīk palasīt, un ir produkti, kurus vērtēju pēc tā, cik profesionāli tie sasniedz konkrētu auditoriju.
Kas tevi interesē?
Globāli analītiskas lietas, kuras Latvijas medijos es tikpat kā nevaru atrast.
Kāpēc pati savulaik izvēlējies žurnālistikas studijas?
Man patika divas lietas. Viena bija astronomija, bet sapratu, ka tas nozīmē fizmatus, matemātiku. Turklāt lielākā observatorija tajā laikā atradās Baldonē, mežā, tāda perspektīva man šķita par tumšu un nepraktisku. Otra lieta, ko gribēju studēt, bija jurisprudence. Jau bērnībā lasīju grāmatas par tieslietām, advokātiem, tiesnešiem. Bet izrādījās – lai stātos juridiskajā fakultātē, vajadzīga divu gadu prakse tiesās. Kur man pēc vidusskolas tāda varēja būt? Turklāt pēc vidusskolas naudu vecākiem vairs neprasīju, pati sevi uzturēju, lai arī pie viņiem vēl dzīvoju. Žurnālistikas studijas izrādījās vieglākais ceļš.
Skolas laikā kaut ko presei biji rakstījusi?
Bērnībā biju sūtījusi dzejoļus žurnālam Draugs, pēc vidusskolas 1991. gada pavasarī pat jauno autoru seminārā piedalījos, Aivars Eipurs manus dzejoļus analizēja, un Hardijs Lediņš ar maniem vārdiem ir vienu dziesmu uzrakstījis. Jau vidusskolas laikā aizgāju uz avīzi Jūrmala pie Anitas Kehres (Arvila Ašeradena pirmā sieva – red.) un teicu, ka ļoti gribētu kaut ko darīt. Lai tiktu no manis vaļā, Anita man iedeva raksta tēmu – stacijas tualetes, tās savulaik Jūrmalā bija drausmīgas. Tas bija mans pirmais raksts. Aizgāju mājās bēdīga, bet tētis teica: Aija, nav sliktu tēmu, jebkurš darbs, ja to izdari kvalitatīvi, ir svarīgs un novērtējams. Tā es turpināju rakstīt. Cilvēkam, kurš kaut ko grib darīt, darbs vienmēr atrodas.
Vai žurnālistika vispār būtu jāstudē?
Iestājos darbā avīzē Jūrmala tajā pašā dienā, kad mani uzņēma universitātes
žurnālistos. Tie bija pārmaiņu gadi, kad pasniedzēji vairāk prasīja mums, kas strādāja presē, nekā paši stāstīja. Es aktīvi strādāju, mans kursabiedrs Jānis Domburs arī. Tad tiešām mācību jēga pazuda, un galu galā es pabeidzu pavisam citu fakultāti – Ekonomikas un vadības. Kehre (droši vien radniecīgu sakaru dēļ) Jūrmalā saveda datorus tajā pašā laikā, kad tas notika Dienā. Universitātē nekā tāda vēl nebija. Jebkurā revolūcijā akadēmiskā izglītība paliek iepakaļ. Nesen ar meitu par to laiku runājām, un viņa prasīja: "Kā tu to varēji?" Varēju – pa dienu barikādēs, vakarā vilcienā uz redakciju, visu saraksti, otrā dienā avīze ir nodrukāta, mēs to ņēmām un pārdevām vilcienā vai Rīgā. Ja tu tādu laiku neizmanto, tad palaid garām iespējas. Atceros, man tad bija šausmīgi žēl, ka esmu tik jauniņa un sieviete, tāpēc man neuzticas, citādi es noteikti būtu biznesā aizgājusi.
Neuzticas droši vien jaunībai, nevis dzimumam.
Es toreiz ļoti pārdzīvoju, ka ir tik daudz biznesa iespēju, ka varētu gan nekustamos īpašumus pirkt, gan tirdzniecības vietas organizēt, gan visu ko citu, bet nav pamatkapitāla. Bankas tobrīd vēl nekreditēja.
Tās biznesa iespējas tu redzēji pati vai saklausījies no draugiem un paziņām?
Laikam jau pati, jo, kad citiem par to stāstīju, bija redzams, ka viņi par to nav domājuši. Iespēju bija ļoti daudz, nagi niezēja. Pēc tam jau viss kļuva dārgāks.
Vai tu tādos laikos gribētu atgriezties?
Man par tiem nav sliktu atmiņu, nožēlot var tikai to, ka man nebija iespēju sākt biznesu. Toties es izmantoju citas iespējas. Kurš deviņpadsmitgadīgai meitenei tagad uzticētu taisīt atvērumu nedēļas avīzē? Labi, šodien mēs varbūt atkal meklējam jaunatni, bet pa vidu medijos bija liels posms, kad tā nebija. Strādājot avīzē Jūrmala (starp citu, pašreizējā izdevniecības Rīgas Viļņi galvenā redaktora Aiņa Saulīša pakļautībā), paralēli ar Hardiju Lediņu un Ingu Baušķenieku darbojos Radio 2A, rakstīju visām iespējamām avīzēm, Uģim Polim palīdzēju, Viktoram Daugmalim maketēt reklāmas Dienā, partijas konsultēju tēla jautājumos – ko tik nedarīju. Tikai televīzijā negribēju iet. Pēc tam gadu nostrādāju Nepieradinātās modes asamblejā pie Bruno Birmaņa. Tas bija viens no tālaika lielākajiem notikumiem, ap 180 ārvalstu žurnālistu te bija. Una Meistere taisīja asamblejas žurnālu, Uldis Cērps bija preses centra vadītājs, es ņēmos ar organizatorisko pusi. Tas bija pilnīgi traki, strādājām vairākas diennaktis no vietas, Olimpiskās komitejas ārsti mums kaut ko možumam iešpricēja, un rāvāmies tālāk. Kad darbs bija padarīts, nogulēju mājās trīs dienas pēc kārtas un nebiju ne uz asamblejas atklāšanu, ne noslēgumu.
Pēc asamblejas beigām aizgāju uz Pils ielu 20, kur tolaik bija Diena, pie Arvila Ašeradena un teicu, ka gribu strādāt. Tā nokļuvu avīzē Nakts. Tur bija laba komanda: Una Meistere, Ilona Brūvere, Artis Rutks, galvenais redaktors Ilmārs Latkovskis... Tajā sadaļā, kurā mani ielika, man ātri kļuva garlaicīgi, un, kad aizgāja reklāmas daļas vadītāja, pieteicos vadīt reklāmu. Stāstīju savu koncepciju Ašeradenam un Dienas reklāmas daļas vadītājam Raulam Viktorovam, un viņi teica: ar viņu viss kārtībā, lai iet un strādā. Man tobrīd bija 21 gads.
Tiešām biji tik zinoša reklāmas jomā?
Man bija sajēga par to, kā strādā tirgus, bet nebija sajēgas par grāmatvedību. Ilgi tur nenostrādāju, jo tirgus vēl nebija iekustējies. Kad gaidīju pirmo meitu, aizgāju uz avīzi Tev un biju Māra Zandera pakļautībā, kurš pēc tam man bija galvenais redaktors žurnālā Nedēļa. Kamēr man meita dzima, avīze Tev pazuda ar visiem dokumentiem...
Dzīvodama mājās ar meitu, taisīju dažiem preses konferences, piemēram, Linstow Varner Koziolam un Šleseram. Kad uzņēmumam Baltcom vajadzēja pastāvīgu preses cilvēku, nonācu tur. Zanei tad bija pusotra gadiņa. Uztaisīju Baltcom GSM koncepciju, Saulespuķi, ko zīmēja Gundars Ošenieks un kam mārketinga kampaņu taisīja Vladis Goldbergs un Ainars Majors, dabūjām visas iespējamās mārketinga un reklāmas balvas. Tā kā uzņēmumam bija stiprākā mārketinga un reklāmas stratēģija, to varēja pārdot par labu cenu.
Tad dažādu apstākļu dēļ aizgāju no Baltcom un vairs negribēju tur atgriezties. Zināju, ka negribu strādāt nevienam cilvēkam un nevienam uzņēmumam. Tad Pēteris Šmidre man piedāvāja darboties Rīgas Viļņos, kas tobrīd bija Baltcom un Latvijas Televīzijas uzņēmums. Tā tur nonācu – liktenis mani tur aizveda. Liktenis un spītība. Gribējās pierādīt, ka neesmu tāda, kā par mani daži tobrīd domāja, aizmirstot visu to, ko biju agrāk darījusi. Nolēmu: te es pierādīšu ilgtermiņā, ko varu. Sāku strādāt.
Tobrīd tev bija kāda skaidra attīstības vīzija?
Jā, man bija jāraksta koncepcija. Uz šo vietu bija vēl viens pretendents, koncepciju rakstījām abi. Pirms kāda gada to koncepciju atradu un secināju, ka zem tās varētu parakstīties arī šodien.
Ko tava vīzija paredzēja?
Ka redakcija ir jāizmanto maksimāli, nevar būt tikai viens žurnāls. Protams, sākumā arī cilvēku skaits bija jāsamazina. Tobrīd to vienu žurnālu, Rīgas Viļņus, veidoja kādi 70 cilvēki. Šodien mums kāds simts cilvēku veido 20 žurnālu. Tā tas sākās. Garlaicīgi nav bijis nevienu brīdi. Samazināju štatus, pārcēlāmies no dārgajām televīzijas telpām uz Ģertrūdes ielu un sākām taisīt žurnālus klāt, lai varētu notikt izrāviens. Pirmo uztaisījām žurnālu Seriāli, tukšā nišā, kas cilvēkus tad interesēja, kā arī televīzijas programmu krieviski. Pēc tam lētajam segmentam uztaisīju televīzijas programmu avīzes formātā.
Taisīji tādus produktus, kādus grib auditorija, vai tādus, kas pašai patīk?
Taisām to produktu, ko auditorija grib. Protams, man pašai patika lasīt Dienas gudros rakstus, bet jāskatās, kur vari nopelnīt naudiņu, ko cilvēki pirks. Blakus jau bija stipri konkurenti: Santa, kas jau bija gandrīz uztaisījusi savu paketi pilnu, Rudzinskis ar Lilitu – tirgus jau nebija daudz citādāks kā šodien. Skatījāmies, kur ir brīvās nišas, analizējām, kas būtu nepieciešams. Reizēm, ja vienā nišā ir divi žurnāli, tie, lai arī ir konkurenti, uztaisa nišu lielāku un abiem ir vairāk naudas nekā tad, ja nišā būtu tikai viens žurnāls.
Bet trīs žurnāli vienā nišā ir par daudz?
Nav par daudz. Konkurējot savā starpā, tie tev dod spēku būt līderim. Trīs uzreiz paplašina nozari, tev ir vairāk reklāmdevēju, sabiedrība ap to nišu vairāk gruzd, un lasītājs dabū kvalitatīvāku materiālu. Konkurence ir svarīga attīstībai.
Visu sarunu ar Aiju Simsoni lasiet žurnāla SestDiena 7.-13.jūlija numurā!
Mja
RRR
tepe