Man ir sajūta, ka cilvēki ir tik noguruši no politiskās retorikas, ka viņus vairs neuzrunā dažādas programmas, "jauni konceptuālie uzstādījumi" utt. Tēlaini izsakoties, viņi saka – beidziet smērēt papīru, ejiet strādāt! Līdz ar to vai nav tā, ka jūs, Vienotība, cenšoties izstrādāt savu "jauno piedāvājumu", velti cenšaties?
"Velti censties", manuprāt, ir nepareizs formulējums. Pirmkārt, censties, sevi intelektuāli izaicināt nekad nav velti. Otrkārt, ja tu neveido programmu, tev pašam nav ietvara, kurā strādāt. Līdz ar to man personīgi tas ir svarīgi. Es pieņemu, ka citiem var būt atšķirīga attieksme, bet tad viņiem ir jāiet uz vienu konkrētu ideju. Tas savukārt ir, jā, vienkāršāk, vieglāk komunicējami, bet arī īslaicīgāk.
Man tomēr liekas, ka politika vispār mūsdienās – ne tikai Latvijā – ir kļuvusi ļoti situatīva. Politiķi reaģē uz konkrētām tēmām.
Tā nav taisnība. Ņemsim par piemēru Spāniju. Skaties, politiķi plēšas, vienas vēlēšanas, nākamās, bet – bezdarbs iet mazumā, konkurētspēja palielinās, iekšzemes kopprodukts aug, valdība pārāk netērējas, nekas slikts nenotiek, vai ne? Cik ilgi Beļģijā taisīja valdību – sešpadsmit septiņpadsmit mēnešu? Un arī nekas slikts nenotika. Jo šīs valstis ir relatīvi sakārtotas, ir labklājība un nav tiešu apdraudējumu. Ko es ar to gribu teikt? Tas, ka sabiedrību visai maz interesē politika, zināmā mērā ir laba ziņa. Jo dzīve ir kopumā droša un pārtikusi. Šādā kontekstā nav nekas slikts arī, ja Latvijā cilvēkus politika sevišķi neinteresē. Kāpēc viņiem lauzīt galvu par potenciālajām problēmām? Ar partijām ir citādi – tām ir jāskatās, ko tās grib sasniegt. Ja tu gribi visu sasniegt, tu esi brīnumdaris, ja tu esi tikai vienā konkrētā nišā, visdrīzāk tu esi populists.
Vienotība pēdējos mēnešos saistībā ar zemo reitingu publiski ir kaisījusi sev uz galvas diezgan daudz pelnu. Bet vai problēma nav jūsu atbalstītāju attieksmē pret politiku vispār? Proti, man liekas, ka Vienotības atbalstītājiem patīk pārrunāt, paanalizēt, bet starp viņiem ir maz tādu, kuriem par politiskiem jautājumiem patiešām acis deg, ja tā var teikt. Un brīdī, kad jums klājas slikti, jūsu relaksētie atbalstītāji labprāt pārspriež to, cik slikti ir, bet tas arī viss.
Es varētu piekrist, ka šis vēlētājs ir... ka viņš nav tas aktīvākais. Bet, redzi, te mēs atkal atgriežamies pie stratēģijas. Jautājums ir, uz kādu vēlētāju tu orientējies. Es orientējos uz tādu, kurš līdzīgi domā par Eiropu, līdzīgi domā par brīvību.
Raugoties no politiskās loģikas, iespējams, man būtu "jāiet" pa labi.
Jo izteikti pa kreisi, pat pragmatiski rēķinot, nav lielas jēgas – Latvijā nav populāri augstāki nodokļi utt. Tātad, ja Francijā Sarkozī iet Marinas Lepenas lauciņā, man būtu jāiet Nacionālās apvienības. Jo, jā, šie vēlētāji ir ļoti motivēti. Bet man ar viņiem nesakrīt politiskie uzskati! Tā nu, lūk, ir partijas līdera izvēle un atbildība.
Es saprotu, jautājums bija par jūsu vēlētāja specifiku. Man šķiet, ka šis vēlētājs pieņem Latvijas piederību Rietumiem kā pašsaprotamu, un – kamēr no rītiem nekas viņu netraucē apēst ierasto svaigo kruasānu...
Nemaz nevar jau tā no rītiem dabūt. Es to zinu no paša pieredzes. Mana sieva strādā hospitālī, kad viņai dažreiz ir jāstrādā diennakts, es viņai no rīta braucu pakaļ un nevaru nopirkt to kruasānu. Tā ir liela problēma.
Lūk, arī jums lozungs pašvaldību vēlēšanām Rīgā – Vienotība garantēs, ka kruasāni būs nopērkami jau astoņos no rīta!
Smejies, smejies. Tajā pašā laikā mūsu atbalstītāji ir grupa, kas interesējas par politiku, seko politikai līdzi vairāk nekā citas grupas. Varbūt es esmu naivs, bet man liekas tā: ja šie cilvēki saprot, kāda ir partijas loģika tādu un tādu lēmumu pieņemšanā, viņu attieksme pret partiju var kļūt pozitīvāka. Es domāju, šie cilvēki ir pietiekami pragmatiski, lai saprastu, ka politikā ne visu var sasniegt, ka rezultāts var būt dažāds, bet viņiem vissvarīgāk ir saprast, kā līdz šim rezultātam ir nonākts. Ja tu nevari pateikt, kāpēc tu rīkojies tieši tā, vai nu tu esi muļķis, vai arī ir kaut kas, ko tu negribi pateikt.
Esmu pamanījis, ka politiskie oponenti mēģina teikt, ka mēs esam shēmotāji. Te nav ko sūdzēties – ikvienam oponentam ir tiesības uzbrukt citai politiskajai partijai vai tās līderim. Šo jautājumu nevar ignorēt – tad esam vai neesam? Un tad, ja tu nespēj loģiski paskaidrot savu rīcību, cilvēki var teikt, ka oponentiem laikam taisnība vien ir.
Ja runā par lēmumu skaidrošanu – viena lieta ir mācēt un gribēt paskaidrot tieši sava politiskā spēka rīcību. Tur nu tiešām – ja to nespēj, tad dīvaini. Cita lieta, ka Latvijā politika nozīmē koalīcijas – ar no tām izrietošajiem kompromisiem, tirgošanos u. c., kas patiesībā nav nekas traks. Bet ej nu izstāsti šo procesu, lai cilvēkiem būtu saprotams arī rezultāts.
Es saprotu, bet vienalga – ja tu nespēj paskaidrot, vēlētāju uzticību nevar atgūt. Mums ir jārēķinās, ka nu esam jaunākais, ne vadošais partneris, un jāskaidro.
Man arī jāsaka tā – cik nu es līdz šim esmu redzējis – nav tā Latvijas politika, teiksim tā, tik purvaina, kā par to runā.
Līdz ar to es neteiktu, ka man personīgi būtu grūti izskaidrot cilvēkiem, kas un kādēļ ir pieņemts. Cita lieta, vai tas tiks akceptēts, un tieši tāpēc ir svarīgi, atkārtošos, tas, kā Vienotība pozicionēsies.
Piemēram, mēs nevaram teikt – "ziniet, mīļā miera labad...". Var piekāpties, bet ir jābūt robežām, kuras pārkāpt tu atsakies. Un tev jāmāk pašam šīs robežas definēt. Ja tu to nespēj, tu esi zaudētājs. Gan tāpēc, ka koalīcijas partneri nekavēsies šo vājumu izmantot, gan tāpēc, ka to redz tavi atbalstītāji. Un Vienotības atbalstītāji no citiem atšķiras ar vienu būtisku aspektu – viņi ir Eiropas Savienībai draudzīgi. Pārējie ir vai nu neitrāli, vai nedraudzīgi. Es varbūt vienkāršoju, bet tā ir šī atšķirība.
Visu interviju ar Andri Piebalgu lasiet žurnāla SestDiena 4.-10.novembra numurā!