ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājai Daigai Zirnītei un Siguldas pilsētas vidusskolas vēstures skolotājam Edgaram Bajarunam bija paredzēta vieta arī izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība).Sākotnēji ministrs idejai, ka viņu varētu intervēt nevis žurnālists, bet kāds no pedagogiem, atsaucās. Taču tad pēkšņi SestDiena saņēma atteikumu. Laika trūkums vai bailes runāt ar nozares cilvēkiem? Skolotāji ar rūgtumu spriež, ka otrais variants. Vēlāk, pēc jau citas – ierasta formāta – intervijas (skat. laikrakstu Diena, 01.09.2016.), kam laiku politiķis atrod, ministra pārstāvji taisnojas, ka atteikuma iemesls sarunai ar skolotājiem esot cits – kuluāros dzirdēts, ka Melle balotēšoties pašvaldību vēlēšanās. Uz tiešu jautājumu, vai tā taisnība, pati Melle atbild strikti: "Muļķības, to noteikti nedarīšu."Taču jebkurā gadījumā – ministra atteikums nemaina situāciju, ka jautājumu, kas vēl pirms septembra neļauj mierīgi aizmigt, skolotājiem ir daudz. Tāpēc tiekamies un runājam bez viņa. Skolotāji vēl smejas – varbūt Šadurskis izlasīs un sapratīs, ka tik traki jau nebūtu, jo nevienam nav mērķis sistēmu norakt. Arī sarunas laikā ir brīži, kad skolotāji ministra redzējumu atbalsta, piemēram, spriežot, ka būtu labāk skolas gaitas bērniem sākt jau augusta vidū. Tam gan ir arī šķērslis – diez vai tā viegli varētu atteikties no simboliskā 1. septembra.Fragents no diskusijas:**Kā domājat – ministrs nobijās no šīs sarunas?**
Aija Melle. Es būtu bijusi ļoti nekaitīga kā intervētāja. Bet būtībā es par to domāju jau pašā sākumā, kad jūs piedāvājāt intervēt ministru, – daži pēc tam teica: "Ko tad tu gribēji, lai ministrs ar tevi runātu, ja tu pārstāvi Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju, kas reizēm ir opozīcijā ministrijai?" Es nebiju to iedomājusies. Man likās svarīgi, ka ministrs runā ar savas nozares cilvēkiem. Tā mums ļoti trūkst. Tāpēc biju pārsteigta, ka ministrs nav gatavs runāt ar nozares cilvēkiem, lai kas tie arī nebūtu. Es priecājos, ka vismaz šādā formā runāsim par tiem jautājumiem, kas mums liekas būtiski.
Edgars Bajaruns. Skaidrs, ka ir tūkstotis jautājumu, kas nav izdarīti, un viņam ir kauns acīs rādīties, jo kā gan izlocīsies? Bet man likās interesanti, ka varētu runāt par lietām, kas nav īsti saistītas ar politiku, bet tieši ar skolotājiem. Prātā biju iztēlojies interesantu sarunu.
Valdis Klišāns. Viņš [Šadurskis] ir tik veikls diskutētājs, tādā labā nozīmē, un demagoģisks, protams, tāpēc nedomāju, ka viņš nobītos no trim četriem pedagogiem. Saeimas izglītības komisijā ir jādiskutē, jārunā ar visām partijām un ar Finanšu ministriju un televīzijas priekšā, tā ka es domāju...
Daiga Zirnīte. Cik tad bieži tur ir profesionāļi?
V. K. Nu, vienalga Šadurskis, ticiet man, ir ļoti labs diskutētājs un no jebkuras situācijas perfekti tiek ārā.
A. M. Zinot, ka ministrs savās runās mēdz būt ironisks, es pat biju izdomājusi sarunas sākumā vienoties – tāpat kā skolā –, ka nav muļķīgu jautājumu, visi jautājumi ir labi.
D. Z. Es domāju, ka vienkārši no profesionāļiem ir bail. No žurnālistiem ir mazāk bail, jo vismaz man bieži ir sajūta, ka žurnālists līdz galam nesaprot, kas ir skola. Tāpēc ar žurnālistu politiķim ir viegli runāt.
Par ko domājat pirms 1. septembra?
A. M. Es domāju par pirmo stundu un pirmo tikšanos ar saviem “divpadsmitajiem”, kurus es mācu. Šī tikšanās vienmēr ir ļoti gaidīta, tāpēc svarīga. Domāju arī par augusta pedagoģiskās padomes sēdi kopā ar saviem skolotājiem un starta šāvienu jaunajam mācību gadam. Pati, ejot uz dažādām sanāksmēm, gaidu, ka man iedos to pozitīvo dopinga devu un apstiprinājumu manam ceļam. Līdz ar to domāju, ko teikt pedagogiem.
Ko šogad teiksiet?
A. M. Es priecājos, ka, atnākuši no atvaļinājuma, skolotāji man nebruka virsū ar jautājumu, kāds būs atalgojums. Alga nav primārais, bet, protams, satrauc. Domāju, ka neviens pedagogs nav pelnījis, ka šīs reformas rezultātā alga viņam samazinātos.
D. Z. Es par to iedomājos vakar. Es neesmu tā, kas to liek primāri, bet mani tas ļoti aizvainotu.
E. B. Domāju, ka reti kuram skolotājam augustā pirmā doma ir no sērijas – “cik tad man beigās maksās?”. Un, par spīti tam, ka katru gadu sola, ka zinās jau pavasarī, tā cerība skolotājiem ir vāja. Esam pieraduši.
D. Z. Bet tas kaut ko labu par mums stāsta?
E. B. Tas neko labu nepasaka. Ko es domāju, gaidot 1. septembri? Domāju, ko es varu labāk, citādi, ko es varu pamainīt un kas būs tas, ko pirmajās stundās teikšu skolēniem. Lielākā daļa skolotāju par to arī domā. Mēs tādi sitami lopiņi vien esam – kā aitas. Bet, nu, tā ir! Tā ir tā realitāte.
D. Z. Tā vispār nedrīkstētu būt!
A. M. Valdi, ko tu domā?
V. K. Man vidusskolā ir ļoti labi skolēni. Ja es salīdzinu paaudzes, vienmēr saku: žēl, ka es esmu dzimis tik sen. Es labāk tagad ietu skolā nekā tad, kad es gāju. Katrā ziņā, ja neskatās uz sistēmas fragmentiem, kas buksē vai neiet, kopumā man liekas, ka viss ir pozitīvi. Jaunieši ir daudzkārt labāki nekā pirms padsmit gadiem un kur nu vēl pirms 40 gadiem. Viņiem pēc vasaras interesē, kas ir noticis politikā, ģeopolitikā, pasaulē, un es domāju, ko mēs jau pirmajā stundā varēsim runāt. Es laikam vecs palieku – patiešām nedomāju, ko es kā “timurietis” labāk varētu tieši šogad, jo galu galā 30 gadu skolā ir nostrādāti. Tomēr ideju vēl daudz, piemēram, šodien iedomājos un ierosināju, ka mēs skolā varētu legalizēt, ka mājasdarbus un gatavošanos ieskaitēm jaunieši veic kolektīvi. Ierosināju legalizēt kolektīvo mācīšanos, pārejot no “kopēt–ielīmēt” principa uz sapratni.
Atbalstīja?
V. K. Jā, tieši tā – legalizēt, kaut kā darīt jēgpilni.
Pedagogu diskusijas pilno tekstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!