Tētis Cirvis krāpj Mammu dabu

Nākampirmdien Zemkopības ministrijā tiks diskutēts par grozījumiem noteikumos par koku ciršanu mežā – par tā punkta svītrošanu, kas aizliedz kailcirtes priežu mežā. Tātad runa faktiski ir par to, vai ar plašu atvēzienu tiks cirsti līdz šim saudzētie piejūras meži, kas cita starpā nozīmē arī iedzīvotāju iecienītu gaileņu, baraviku un melleņu vietu likvidēšanu uz desmitgadēm. "Satversmes preambulas apspriešanas laikā nikni strīdējās par tikumību un kristietību, bet nepamanīja, ka tur ir arī daba iekšā," atgādina politiķis un dabas aizsardzības aktīvists Uģis Rotbergs.

Līdz 2010. gadam diplomētais mežsaimniecības inženieris Rotbergs bija Pasaules Dabas fonda (WWF) Latvijas organizācijas direktors, tad no Vienotības saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā, no 2013. gada bija Rīgas domes deputāts. Savulaik bijis Latvijas valsts mežu (LVM) padomē, Rotbergs atklāj, ka tur kādā brīdī arī pats sev konstatējis Stokholmas sindromu skatījumā uz mežu politiku Latvijā. Vēlmi ķerties klāt piejūras mežiem viņš raksturo īsi: trūkst, ko cirst, bet to neviens skaļi neteiks.     

Kāds tagad ir tavs politiskais statuss?

Vēlēšanas beigušās, esmu pirmais zem strīpas Rīgas domē. Individuālie rādītāji man uzlabojas, partijai tā švakāk iet.

Kāpēc Vienotībai iet tik švaki?

Tās lielākā problēma ir tā, ka partija pati nav izvērtējusi, kā no Valda Dombrovska slavas laikiem varēja tik ātri notērēt uzticības resursu. Dombrovskis darīja grūtas lietas, it sevišķi pensionāriem tas bija smagi, bet cilvēki saprata, ka valstij šī ārstēšanās ir vajadzīga. Taču pēc tam nesekoja nekas. Man rada bažas tas, ka tagad pēc šo piecu aiziešanas no partijas palikušie nekā nedarītāji jutīsies tikai ērtāk. Ir tāda sajūta, ka dažs labs gatavs iegulties savā politiskajā zārkā, paķerot līdzi pašu Vienotību. Man tomēr gribētos ticēt nopietnai sanācijai, jo, manuprāt, Vienotība ir eiropeisku vērtību un ģeopolitiskās atbildības nesēja, citi politiskie spēki ir tam naidīgi vai domā īstermiņa kategorijās. 

Tviterī nesen esi ierakstījis: "Vienkāršs loģikas uzdevums. Ja Vienotā Krievija sadarbojas ar Saskaņu un Saskaņa sadarbojas ar ZZS, kādu nākotni mums vēl ZZS?" Vai tev pašam ir atbilde?

Manuprāt, ZZS par nākotni vispār nedomā, tur veči apkalpo vairāk vai mazāk ikdienu. Neizskatās, ka Kučinskis būvētu kādu vīziju. Man politikā pietrūkst vīzijas un figūras, kam varētu sekot.

Dabas aizsardzības laukā pats esi bijis figūra, kam vieni seko un ko citi kritizē. Kā tagad Pasaules Dabas fonds sadzīvo ar Latvijas Dabas fondu?

Unisonā. Iesākumā konkurējām, bet nu jau mūsu rindas ir tik plānas, ka visiem jādraudzējas. Esam arī viens pie otra pierīvējušies... Bet, plašāk raugoties, Latvijā jau nav sabiedriskās kustības, esam pēcpadomju pilsoņi. Tikai valodu referendumā visi kā pingvīni saspiedās kopā. 

Bet valodu referenduma apbrīnojami labais rezultāts tiek izpļeckāts.

Būtībā referendums ir augstākā vara, augstākais likums. Bet Rīga šobrīd tiek naturāli pārkrievota, un, atvainojos, Nacionālās apvienības ministrs, kurš atbild par pašvaldībām, uz to nereaģē, lai gan varētu – atceries, kā Sprūdžs Lembergu tirināja. No otras puses, referendumā viegli pozicionēties, tas ir par vienu melnbaltu jautājumu. Attīstības uzdevumi ir sarežģītāki – izveidot tādu veselības aizsardzības sistēmu, kas rūpējas par iedzīvotāju veselību, nevis par slimnīcu direktoriem, tādu izglītības sistēmu, kas rūpējas par izglītību, nevis par skolotāju skaitu laukos, vai tādu meža politiku, kas nes sabiedrībai labumu un tiek izskaidrota. 

Līdz mežiem tiksim, vispirms pabeidz stāstu par to, ko tagad dari.

Pasaules Dabas fondā esmu valdes priekšsēdētājs. Kad referendumā tauta mani atlaida no Saeimas, sāku strādāt Vides risinājumu institūtā. Tas ir privāts superaugsto tehnoloģiju institūts, kas meklē risinājumus vides uzlabošanai. Viens no pamatrīkiem mums ir superaprīkota lidmašīna, ar tām tehnoloģijām mēs redzam daudz vairāk, nekā ar neapbruņotu aci var redzēt. Piemēram, varam redzēt, kā mēsli iet Daugavā iekšā katru dienu, vai, piemēram, kviešu laukā redzēt pazīmes par to, kas te ir bijis pirms piecsimt gadiem. 

Mums ir misijas ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Vidusjūrā, kur vērojam bēgļus, sadarbības partneri ir visā pasaulē. Ļoti attīstīts mums ir zivju departaments, kuru vada Jura Žagara dēls Matīss, viņam jau ir gandrīz vesela skola tapusi, daudzi sekotāji. Ir nopirkts arī vecais Cēsu alus brūzis ar domu veidot tur mākslas centru.  

Latvijā dažas labas vides problēmas saskatīšanai nemaz nevajag superaugstas tehnoloģijas, pietiek ar neapbruņotu aci. No lidmašīnas būtu jāvar labi redzēt mežu izciršanas ainu.  

Tur tiešām jābūt aklam, kurlam un dumjam, lai neredzētu, kas notiek ar mežiem! Tā ir šausmīga personības dalīšanās uz šizofrēnijas robežas. Normatīvajos aktos, sākot ar Satversmes preambulu, ir rakstīts, ka jāsargā daba, visās meža politikās ir uzrakstītas ļoti skaistas un labas lietas par ilgtspējīgu mežsaimniecību, kas ir sociālo, ekoloģisko un ekonomisko interešu līdzsvarošana. 

Meža likumā skaidri un gaiši uzrakstīts, ka ne retāk kā reizi piecos gados ministram ir jāatskaitās, Zemkopības ministrijai ir jāsagatavo Ministru kabinetam ziņojums par mežu politikā formulēto mērķu sasniegšanu. Ziņojumā ir ietverama informācija par meža kā kapitāla novērtējumu un tā izmaiņām, respektīvi, vai mūsu kopējais īpašums saimniekošanas rezultātā ir kļuvis vērtīgāks, par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu meža vidē un par sabiedrības kā mežu īpašnieka interešu ievērošanu un sociālo vērtību izmantošanu. 

Tas būtu labi, bet pieci gadi ir pagājuši, un atskaites Ministru kabinetam droši vien nav. Tagad ikdienas pasākumi mežu politikā ir kā rozīņu lasīšana no kliņģera – kuram stiprāks lobijs, tas tās izlasa. Pats pirmais jautājums, runājot kaut vai tikai par ekonomiku, būtu: lai mums, kam pieder miljardiem vērts īpašums, Latvijas 
valsts mežs, pierāda, ka no tā īpašuma mēs gūstam labumu un vai šis labums ir samērīgs ar kapitāla lielumu. Ja īpašnieks nodod apsaimniekošanā māju, visi saprastu, ka īpašniekam beigās vajadzīgi kādi peļņas rādītāji un ka māja nedrīkst nobrukt. Par bankām visi zina, ka Centrālā banka tās uzrauga, lai statūtkapitāls nesarūk. Bet uz mežu mēs raugāmies kā uz pasmelšanas iespēju. 

Visu sarunu ar Uģi Rotbergu lasiet 21.-27.jūlija žurnāla SestDiena numurā!