Mežs pabaro un nomierina

Ir septiņi no rīta, basās kājās uzvelku gumijas zābakus, dāsni nopūšos ar pretodu līdzekli, kāpju uz velosipēda un jau pēc dažām minūtēm pa rīta saules pielietu ceļu ieslīdu  Līgatnes mežā. Man līdzi piekritusi doties līgatniete Mārīte, kas šeit pārzina katru taciņu. "Mežā jāprot orientēties, nevar iet, kur ienāk prātā," skaidro Mārīte. Būs jābrien labs gabals kalnā, cauri brikšņiem, jo tuvumā ogas jau nolasītas. Melleņu mētras vietām plikas kā vēlā rudenī, lapiņas norautas ar melleņu grābekļiem.Pagaidām viss ir burvīgi: meža gaiss ir svaigs un smaržīgs, zem kājām koši zaļš sūnu paklājs, dižās egles traucas debesīs, plakšķ rasas pilieni, visapkārt vītero putni. Esmu tikusi pie XX gadsimta sākumā ar rokām taisīta dabai saudzīga palīgrīka - melleņu ķemmes. Vienīgā nelaime - tā darināta no koka, tādēļ ir visai smaga. Mārīte rāda, kā pareizi jālasa ogas. Esmu neveikla: grābeklis ik pa laikam ieķeras mētrās, un man nākas kavēties, velkot to ārā. Ķemmes zaros visu laiku iesprūst lapas kopā ar saspiestām mellenēm, un es jau sāku apsvērt, vai nebūtu prātīgāk lasīt ar rokām. Sākumā darbojos, nedaudz pieliecoties un rūpīgi no visām pusēm aplasot katru mētru puduri. Man sareibst galva, iesāpas mugura, un piesēžu uz celma atpūsties. "Tā tu neko nenopelnīsi," lietišķi novelk Mārīte. Visu laiku kož odi un dunduri, sīkdami apkārt lidinās knišļi. Pagājusi jau stunda, bet neesmu salasījusi pat litru. Diena sāk iesilt, un kļūst pavisam nelāgi. Es staipos, tupstos, līdz beidzot nometos četrrāpus un sēžu starp melleņu ceriem. Nodomāju, ka no malas izskatos komiski. Melleņu nosētās vietās darbs rit ievērojami raitāk, bet vietās, kur ogas ir sīkas un retas, tas draud apstāties pavisam. No sasprindzinājuma sāp delnas locītava un plecs, bet pagaidām par to nedomāju. Mēģinu iet uz priekšu un grābt aizvien ātrāk, bet nesanāk ― ogas aizķeras un paliek kombaina zaros. Pēc trim stundām esmu sasvīdusi, nosmērējusies, dunduru sakosta, pārgurusi un nikna. Arī ogu šajā pusē vairs nav. Ielūkojos savā plastmasas spainītī - mellenes saspaidītas kopā ar lapām un apkaunojoši maz. Atceļā ievēroju vairākus cilvēkus, kas kustas pusskriešus un, viegli piesēžoties, lielā ātrumā ap sevi grābj mellenes. "Tie ir profesionāļi, ogu vietā viņi redz naudu," secina mana ceļabiedre Mārīte.Šis ir slikts melleņu gads, arī sausums darījis savu, vienisprātis ir Sestdienas aptaujātie rūpala profesionāļi. Ogotāji dienā spēj salasīt ne vairāk kā 10 līdz 15 kilogramu ogu, kuru iepirkuma cena šosezon ir 1–1,20 lati par kilogramu. Uzpircēju piedāvāto maksu par ogām ietekmē raža citās valstīs - Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, arī Skandināvijā. Cena par dažiem desmitiem santīmu kilogramā var mainīties pat trīs četras reizes dienā. Pērn melleņu sezonas sākumā cena bija zema - 70 santīmu, bet beigās vietām sasniedza 1,5 latus kilogramā. Pirms diviem gadiem Latviju pārņēma īsts melleņu trakums, jo ogas maksāja 2,3 latus kilogramā. Pārgaujas novadā jau agri no rīta ogotāji novietoja savas automašīnas kalna galā iepretim noskatītajai ogošanas teritorijai, it kā gatavotos sīvai kaujai par meža veltēm. Sākumā lasīja solīdi, pēc tam metās četrrāpus, bet beigās jau līda uz vēdera.Labā gadā ogu lasītāji Latvijas mežos savāc līdz pat 5000 tonnu melleņu. Ogošanu vienkāršo tas, ka kopš pērnā gada no ienākumiem, kas gūti no sēņošanas, ogošanas vai savvaļas ārstniecību augu un ziedu vākšanas, iedzīvotāju ienākumu nodoklis vairs nav jāmaksā, ja vien ieņēmumi nepārsniedz 2000 latu gadā. Arī patenti savvaļas velšu lasītājiem vairs netiek izsniegti, kas būtiski samazina administratīvo slogu.Zemkopības ministrijas aprēķini rāda, ka Latvijas mežos katru gadu tiek savāktas dabas veltes vairāk nekā 70 miljonu latu vērtībā. Pusi no šīs summas veido sēnes (35,9 miljoni latu), bet savākto augļu, ogu un riekstu vērtība tiek lēsta 11,9 miljonos latu. Lielākā daļa no savāktajām meža veltēm papildina iedzīvotāju pārtikas krājumus un tiek izmantota pašpatēriņam. Tirgū nonāk ap 13% salasītās produkcijas.Socioloģiskās aptaujas rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mežā sēņo, nedaudz mazāk ogo. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm mūsu meži ir brīvi pieejami, skaidro akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Relatīvi brīvi sēņot un ogot var arī mežiem bagātajā Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā, turpretim Vācijas mežos drīkst pārvietoties tikai pa takām, arī Anglijā nav pieņemts staigāt pa mežu ar sēņu grozu rokās. Ja Eiropā kāds pa mežu staigātu gumijas zābakos ar grozu un nazi rokā, visticamāk, viņam nāktos skaidroties ar policiju.Sēņošanai un ogošanai latviešu izpildījumā piemīt azarta komponente, bet sēņotājus var uzskatīt par savdabīgu subkultūru, secina sociālpsiholoģe Laila Girsova. «Savā ziņā mēs esam biofili, kas, vācot meža veltes, integrējas dabā. Mežā mēs apliecinām savu dabisko pirmsākumu, jo latvieši kopš seniem laikiem bijuši vācēji, kas izdzīvošanas nolūkos lasījuši zālītes, ogas, sēnes, žagarus, ķērpjus. Savukārt mūsdienās vieniem tā  ir iespēja nopelnīt ar minimālām investīcijām, citiem ― relaksācija, kas ļauj koncentrēt uzmanību uz neikdienišķu nodarbošanos.»Vairāk par ogošanu un sēņošanu kā biznesu un vaļasprieku lasiet Sestdienā!