Protams, pietrūcis veiksmes. Tas ir pats galvenais. Tāpat neīstajā brīdī gadījusies trauma, viņš bija ticis līdz 226.vietai pasaulē, bet tad trīs mēnešus nācās iztikt bez tenisa, šajā laikā nokrities reitings, zudusi pārliecība par saviem spēkiem, un viss faktiski bija jāsāk no nulles, no jauna.
Andis atklāj, ka šo gadu vēl ieplānojis nospēlēt uz pilnu klapi, bet pēc tam skatīsies, kā dzīvot tālāk. Sportists apzinās, ka šī ir viņa pēdējā iespēja ielauzties pasaules ranga pirmajā simtniekā: ja tas neizdosies tagad, tad, visticamāk, vairs neizdosies nekad. «Vai ticu tam ar sirdi? Es tagad uz to visu skatos daudz vienkāršāk. Izbaudu katru spēli, un tad jau redzēs, laiks rādīs. Ja uzliec sev baigo mērķi, ir grūti spēlēt. Tagad man ir ģimene, bērns, nedaudz mainījušās prioritātes, nav vairs tikai — teniss, teniss, teniss. Varbūt arī tāpēc kļuvis vieglāk spēlēt. Un tenisā jau ir tā — nospēlē veiksmīgi vienu turnīru, tiec pie pārliecības, tevi sāk respektēt, un viss aiziet. Jo, būsim godīgi, trīssimtais spēlētājs no simtā būtiski ne ar ko neatšķiras. Tikai ar to, ka viņš svarīgās spēlēs nospēlēs drošāk, un tas arī izšķir visu. Pirmais piecdesmitnieks — jā, tas jau ir cits līmenis, bet tālāk nav nekas nesasniedzams,» saka Andis.
Teikt, ka Anda karjera nav izdevusies, arī nebūtu īsti godīgi. 90.gados gandrīz katra mājsaimniece zināja Ģirtu Dzeldi, bet sausā statistika rāda, ka Andis rangā ticis augstāk nekā viņš. Un, ja nebūtu Gulbja panākumu, mēs uz Anda sasniegumiem noteikti skatītos pavisam savādāk — viņš tomēr ir visu laiku otrais labākais tenisists Latvijas vēsturē, un ne viņa vaina, ka karjeru nācās pavadīt gados jaunākā Gulbja ēnā. Turklāt jāatceras, ka teniss ir viens no pasaulē prestižākajiem un skatītākajiem sporta veidiem. Vērtējot plašākā kontekstā, atrašanās pirmajā trīssimtniekā tenisā noteikti ir augstāk vērtējams sasniegums nekā regulāras uzvaras sporta veidā, ar kuru visā pasaulē nodarbojas labākajā gadījumā 1000 cilvēku. Pats tenisists gan uzsver, ka par to nedomā. «Es zinu, kas esmu, un man ar to pietiek. Lai gan, protams, labi saprotu, ka pēc tam, kad Ernests apspēlēja Rodžeru Federeru, daudzi varēja padomāt — kas tie pārējie tādi vispār ir?» smejas Andis.