Tā bija iegadījies, ka daudzi no 1926.gadā dzimušajiem latviešu puišiem bija paņemti vācu armijā, bet gadu vēlāk, 1927.gadā, pasaulē nākušie leģionam bija par jauniem. Šos zēnus, viņu vidū arī Alfrēdu, 1945.gada rudenī iesauca padomju armijā. «Izveidojās situācija, ka nonācu daudzu nacionāli domājošu jauniešu vidū. Seržanti bija latvieši, kuri bija mobilizēti Vidzemē un Latgalē. Ar tiem mēs kaut kā vēl sapratāmies, bet visi virsnieki — krievi. Mēs viņus neieredzējām un nicinājām, un to arī visādi izrādījām! No pirmās dienas visas komandas deva krieviski, visas mācības — krieviski, bet krievu valodu mēs nezinājām. Nācās ātri apgūt.» Kad divīzija atradās Latgalē, daudzi, jo sevišķi latgalieši, dezertēja, jo tajā laikā bija doma, ka padomju vara Latvijā nebūs ilgi — gan jau nāks zviedri vai angļi. Bēgļi iemuka mežā un slapstījās. Alfrēda un viņa biedru kļūda bija tā, ka, nepadomājot, ka pastāv pretizlūkošana, viņi atbildēja uz bēgļu rakstītajām vēstulēm, kuras pārtvēra un lasīja. «Mūsu vidū bija arī stukači, kuri ziņoja par noskaņojumu, bet mēs savā starpā daudzkārt spriedām, ko darīsim kara gadījumā. Taisījāmies savākt pēc iespējas vairāk ieroču un mežā iekšā, ko gan citu! Bijām ļoti kaujinieciski noskaņoti.»
1947.gada janvārī Alfrēdu arestēja un uz pratināšanas laiku ievietoja pagrabā Rīgā, Alunāna ielā 2, kur tolaik atradās pretizlūkošanas daļa, bet vēlāk iekārtojās galvenais zagss — civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa. Pēc pratināšanas kara tribunāls Alfrēdu Štelmaheru notiesāja, piespriežot septiņus gadus aiz restēm un vēl trīs gadus bez tiesībām — šajā laikā viņš nedrīkstēja piedalīties vēlēšanās un regulāri bija jādodas uz nopratināšanām čekā.
Pie nometņu sadzīves sīkumu aprakstiem Alfrēds Štelmahers nekavējas, teikdams, ka tas jau neskaitāmās grāmatās daudz labāk aprakstīts. Guļvietas uz nārām, parašas, trūcīgs uzturs, slimības, sargu nežēlība, morāli un fiziski salauzto pašnāvības, stukaču nodevība. «Izrēķināšanās ar stukačiem notika arī pie mums. Ja kādu par to turēja aizdomās, tad lielākie aktīvisti, arī es viņu vidū, sagāja kopā un lēma, ko darīt. Vispirms šim cilvēkam atklāti jautāja, vai tik tiešām viņš ziņo. Neviens jau neatzinās! Ja radās jauni pierādījumi, nolēma likvidēt. Bija gadījumi, kad vaininieks aiziet uz tualeti, tur viņu pārsteidz, nazi ribās...
Visu Alfrēda Štelmahera dzīves stāstu lasiet Sestdienā!